«Man gleznošana nozīmē daļu no tā, kas esmu un kas vēlos būt»

Personības

Talsi ir pilsēta, kas savās klusajās ieliņās un krāsainajos namu pagalmos izlolo aizvien jaunus un talantīgus māksliniekus. Viena no šādiem māksliniekiem ir arī radošu ideju bagātā talseniece Krista Brice.
Ar Kristas darbiem jau bija iespēja iepazīties pagājušā gada decembrī, kad Valdemārpils izstāžu zālē meitenes košās un pozitīvās gleznas savijās kopā ar dzejnieces Inas Anševicas dzejoļiem izstādē «Mīlestība gleznās un dzejā», bet šo gadu Krista iesāka ar savu pirmo personālizstādi «Mēs esam pasakā» Rīgā, tirdzniecības centrā «Rīga Plaza».
Bez izstādēm mākslinieces darbus var aplūkot arī viņas izveidotajā Facebook lapā «Krista Brice Art» un 2018. gadā izdotajā latviešu tautas pasaku krājumā «100 latviešu pasakas», kur Kristas ilustrācija grezno «Pasaku par Kaķīti, Gailīti un Lapsu». Intervijā Krista atklāj, kā viņa nonākusi līdz glezniecībai, kur smeļas iedvesmu saviem darbiem un kādi ir viņas nākotnes plāni.
— Kā tu nonāci līdz otu, krāsu un audeklu pasaulei? Vai tev jau bērnībā bija skaidrs mērķis — būt profesionālai māksliniecei, vai arī šī apziņa nāca ar laiku?
— Kā jau visi bērni zīmēju pagalmā uz asfalta ar krītiņiem. Tā laikam tas viss sākās. Atceros, ka man bērnībā ļoti patika lasīt dažādas pasakas un skatīties fantāziju filmas, kā, piemēram, režisora Volfganga Petersena 1984. gadā uzņemto «Bezgalīgo stāstu», kurā aprakstītos un redzamos tēlus mēģināju atainot savos zīmējumos. Fantāziju filmas man ļoti patīk joprojām.
Pēc 12. klases beigšanas Talsu Valsts ģimnāzijā, vēlējos mācīties kaut ko saistītu ar mākslas jomu, bet sapratu, ka tik daudzi cilvēki jau nodarbojas ar mākslu un ir jau tik daudz talantīgu mākslinieku. Domāju, ka nevarēšu ne ar ko izcelties un neko sasniegt šajā jomā. Tā nu sanāca, ka izvēlējos studijas tūrisma nozarē. Studēju Biznesa augstskolā «Turība». Domāju, ka pēc studijām būšu brīvdienu gaisotnē, strādāšu kopā ar cilvēkiem, kam patīk ceļot un pati varēšu braukt skaistos ceļojumos, bet neizsapņotais sapnis par glezniecību tik un tā man nedeva mieru.
Piemēram, pagājušajā gadā man bija daudz tādu momentu, kad domāju: kāpēc gan es ar to vispār nodarbojos? Gandrīz mēnesi negleznoju nemaz, jo bija lielas iekšējas šaubas, ka nav jēgas gleznot.
Atceros, ka reiz gāju uz veikalu pēc veļas pulvera un apstājos pie kāda stenda, kurā ieraudzīju izliktas salvetes ar «Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem». Tajā mirklī atcerējos — kādā skolas vizuālās mākslas olimpiādē mums tieši bija dota tēma — «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši». Šķita, tā ir kā zīme, ka man nevajag padoties un jāturpina iesāktais ceļš gleznojot.
Ik pa laikam dzīvē saskaros ar šādām mazām zīmēm vai sakritībām, kas liek man saprast, ka gleznošanu nevaru pamest un ka tas ir tas, kas man jādara. Man gleznošana nozīmē daļu no tā, kas esmu un kas vēlos būt.
Pirmoreiz ar krāsām gleznot pamēģināju pirms apmēram deviņiem gadiem, kad mana draudzene Edīte Ruskule man dzimšanas dienā uzdāvināja krāsas, sakot: «Man liekas, ka tev vajag pamēģināt!» Tad arī pirmoreiz nopietni sēdos pie krāsām un otām, un visi bija pārsteigti par to, cik labi man tas padevās. Atceros, ka tas bija kāds dabas skats no Krētas, kur biju iepriekšējā vasarā. Tālāk jau viss turpinājās pats no sevis.
— Vai neesi apsvērusi domu mācīties pie kāda mākslinieka vai profesionāļa? Apmeklēt privātstundas, kursus?
— Divas reizes esmu bijusi uz šādiem kursiem. Pie diviem dažādiem māksliniekiem. Sapratu, ka neko jaunu šajos kursos neiemācījos. Nelikās, ka kaut kas no tā visa man būtu noderīgs, tomēr ļoti nopietni apsveru domu iet kaut kur mācīties, kādos kursos vai pat iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, lai varētu gleznot ātrāk, profesionālāk un kvalitatīvāk un apgūtu vajadzīgos pamatus. Mācīties noteikti vajag.
Vairāki cilvēki man arī ir teikuši, ka tagad taču ir YouTube, kur varu skatīties dažādas pamācības. Jā, protams, es to varu, bet tad jau es gleznošu to pašu, kas tiek gleznots šajos video. Tas vairs nebūs tas, ko redzu es. Skatoties video, arī nav iespējams apgūt jaunas tehnikas. Vienīgie darbi, kas tapuši, vērojot šādas video pamācības, kur tāpat esmu izmantojusi jau sev tuvas glezniecības tehnikas, ir jenotiņš uz krāsaina fona un šokolādes kēksiņš. Pārējās gleznas ir manis pašas iztēlē izaugušas. Pēc manām sajūtām un tā, kā es vēlos gleznot. Mana iztēle man sniedz neierobežotu brīvību. Tālāk jau viss atkarīgs no ieguldītā laika un darba. Arī šobrīd mans prāts ir pilns ar jaunām idejām, ko vēlētos uzgleznot.
— Kā pie tevis šīs idejas atnāk? Vai tās uzrodas pēkšņi vai arī pie katras gleznas idejas un tēmas tomēr paiet kāds laiks, kamēr esi izdomājusi, ko īsti vēlies uzgleznot uz audekla?
— Nedomāju, ka mākslinieki jau apzināti domā par savu gleznu idejām. Esmu lasījusi ļoti daudzas intervijas ar dažādiem māksliniekiem, kurās viņi teic, ka idejas pie viņiem atnāk dabiski. Pašas no sevis. No vienas uzgleznotas gleznas idejas jau mani ved uz nākamo. Tas ir kā bezgalīgs ceļojums.
Man ir īpašs blociņš, kuram uz vāka ir attēlota aka, ko pat sākumā nebiju piefiksējusi. Viss, ko esmu pierakstījusi vai uzzīmējusi šajā blociņā, ar laiku piepildās. Tā nedaudz maģiski… Mana zelta aka, kas piepilda sapņus. Daudzas idejas pie manis ir atceļojušas, kad esmu bijusi kustībā. Braucot sabiedriskajā transportā un klausoties mūziku. Tādā ziņā neesmu unikāla. Tā ir daudziem māksliniekiem. Esot pie stūres, gan tas nefunkcionē, tad jākoncentrējas ceļam.
Citreiz idejas atnāk pie manis, iepērkoties veikalā. Reiz veikalā ieraudzīju sejas maskas iepakojumu ar hibiska ziedu un sapratu, ka šo ziedu taču varētu uzgleznot. Tagad tas jau redzams vienā no manām gleznām. Idejas rodu arī interneta resursos. Iedvesmojos no ceļojumu fotogrāfijām, dabas un dzīvnieku pasaules.
— Kā tu pati raksturotu stilu, kurā glezno? Kāds mākslinieks teic, ka glezno naivisma manierē, cits sevi definē kā abstrakcionistu. Kā tu definē savu izvēlēto stilu un vai pašai šķiet nepieciešami to definēt?
— Pat nezinu. Maģiskais reālisms, romantisms. Kaut kas tuvu tam. Tā vismaz esmu dzirdējusi, ka izsakās par šādām vai līdzīgām gleznām. Man pašai nav ļoti svarīgi to, ko radu, kaut kā speciāli nodefinēt. Esmu gan ievērojusi, ka pie gleznām man vajadzētu likt nelielus skaidrojumus, kur aprakstu, ko ar šo darbu tieši esmu vēlējusies pateikt, kaut arī tas ir strīdīgs jautājums, jo cilvēki ne vienmēr vēlas lasīt garus aprakstus.
Bija gadījums, kad mans draugs aizveda savu mammu apskatīt manu izstādi Valdemārpilī un viņa, ieraugot darbu, kurā esmu uzgleznojusi Mežāzi un Vērsi, jautājusi, ko ar to esmu vēlējusies pateikt. Tad draugs izskaidroja, ka tie esam domāti mēs abi. Viņš pēc horoskopa ir Mežāzis, bet es — Vērsis un virs mums uzgleznots Mīlestības zvaigznājs. Tad mamma teikusi, ka, uzzinot šīs gleznas skaidrojumu, darbs viņai pavēries pavisam citā skatījumā.
Savos darbos bieži spēlējos ar simbolismiem, kas, manuprāt, tiem piešķir daudz dziļāku nozīmi.
— Tavos darbos izteikti figurē mīlestības motīvi, romantiski tēli un simboli, kas saistīti ar mīlestību. Man vienmēr šķitis, ka esi ļoti pozitīva un mīlestības piepildīta.
— Vienmēr jau tāda neesmu. Mākslinieki tomēr, kā jau radošās profesijas pārstāvji, ir ļoti emocionālas būtnes. Brīžiem mēs netiekam galā ar stresu un saviem iekšējiem pārdzīvojumiem un sajūtām.
Daudziem cilvēkiem, manuprāt, ir nedaudz nepareizs priekšstats par māksliniekiem, ka viņi strādā tikai tad, kad viņiem uznāk iedvesma, ka mēnešiem viņi var neko negleznot, jo iedvesmas nav, un ka visi mākslinieki ir bohēmisti, bet tā nav. Patiesībā ar māksliniekiem ir tāpat kā ar sportistiem. Jābūt disciplīnai, jo tu strādā sev. Tas ir divreiz grūtāk, jo daudzreiz tev nākas visus savus spēkus un radošumu ielikt savos darbos, lai nonāktu pie gala rezultāta. Pārsvarā jau neviens mākslinieks nevar izdzīvot tikai ar gleznošanu. Liela daļa mākslinieku bez gleznošanas strādā arī citos darbos. Pasniedz nodarbības, dara kaut ko ar mākslas jomu pilnīgi nesaistītu, lai gūtu papildu ienākumus. Vienīgā māksliniece, kuru zinu, kas pasniedz nodarbības tikai periodiski un reti, ir Kristīne Luīze Avotiņa. Viņas darbam un daiļradei aktīvi sekoju līdzi gan medijos, gan sociālajos tīklos.
Starp citu, manā dzīvē arī bijis atgadījums, pēc kura, ja viss būtu pavērsies citādāk, es, iespējams, nevarētu gleznot, jo to neļautu veselība.
Kad vēl mācījos 11. klasē, cietu auto avārijā. Tikai nesen biju nolikusi tiesības. Bija janvāris, un ar draugiem izdomājām braukt skatīties vētru uz Kolku. Mājupceļā notika avārija, kuras rezultātā salauzu labo roku. Esmu ļoti pateicīga ārstam, kurš roku operēja, jo operācija bija veiksmīga; trauma netraucē man gleznot un censties piepildīt sapņus.
Patiesībā būt par profesionālu mākslinieci nebūt nenozīmē strādāt no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā. Tas var būt darbs sešpadsmit un pat vairāk stundu dienā, arī brīvdienās un svētkos, kad tu pilnībā nododies gleznošanai un pilnveido savas prasmes. Tā nav pateicīga profesija, bet tu to nevari izvēlēties — ja tevī ir radošais mākslinieka gars, tu no tā nevari aizbēgt. Mana ģimene un draugi jau ir mazliet nobažījušies un teic, ka esmu izvēlējusies ļoti grūtu ceļu — bez stabiliem ienākumiem un garantijām, bet gribu ticēt, ka cilvēks ir laimīgs, tikai darot darbu, kas viņas pašam sagādā prieku. Zinu, ka iespējas atnāks, ja vien pati tās meklēšu un neapstāšos pie paveiktā. Protams, mana ģimene mani atbalsta, kā vien iespējams, un par to viņiem liels paldies.