Kad ēst gatavošana ir mīlestības valoda

Personības

Interese par Daigas Betes personību radās jau tad, kad «Talsu Vēstu» Vīru lapā tika intervēts Vandzenes kaismīgais makšķernieks Arvis Barovskis. Vairākkārt tika pieminēta māsa, kura esot tik brīnišķīga ēst gatavotāja un stipra sieviete, un kā cimds ar roku ar savu brāli, ka nebija divu domu — sapratu, ka nevaru laist garām tādu pērli, kas dzīvo netālu no brāļa — otrpus laukam. Šoreiz saruna ar mūsu laikraksta viesi norit pēc visiem valstī izsludinātiem noteikumiem, proti, attālināti.
Daigas Betes sirds nepārprotami pieder Talsu novadam, jo viņa dzimusi Lādzerē, mācoties skolā un tehnikumā, dzīvojusi Vandzenē, savukārt apprecoties ceļš vedis Laidzes virzienā, bet pēc tam atkal atgriezusies Vandzenē. Daiga neslēpj, ka mājas ir viņas mazā paradīze un bez tām nu nekādi nevarot. Tā viņai ir visbrīnišķīgākā vieta, kur baudīt mieru un klusumu. Jautāta par to, vai patiešām ar brāli Arvi ir kā cimds ar roku, sarunā dzirdu meitu apstiprinošo «Jā! Viņa ir tāda pati kā brālis! Ar krampi!», jo abi patiešām ir ļoti līdzīgi un turas kopā. Daiga nāk no lielas ģimenes, kurā ir četri brāļi un divas māsas. Ģimenē mamma ļoti agri aizgājusi mūžībā, kad Daigu un Arvi pie sevis audzināšanā paņēmusi vecākā māsa. Tas, visticamāk, arī ir tas posms, kas satuvinājis. «Kaut gan mēs visi ģimenē esam ļoti draudzīgi. Mēs savā starpā neesam plūkušies,» piebilst Daiga. Viņas teikto komentē meita, sakot, ka šā vai tā mammai ar viņas brāli, ko vietējie dēvē par Bratiņu, ir neredzēti labas attiecības, viņu saikne ir ciešāka un īpaša. «Viņš man ir jaunākais brālis, un man jau liekas, ka esmu kā ērgļu māte. Ja viņam kāds uzdrīkstētos darīt pāri, es ar nagiem un zobiem aizstāvētu,» smej lielā māsa.
Goda raksts par pašaizliedzīgu darbu
Daiga Bete savā pusē ir pazīstama kā darbīga vandzeniece, par ko liecina arī iepriekšējā gada nogalē saņemtais Goda raksts par pašaizliedzīgu darbu Vandzenes pamatskolā un aktīvu iesaistīšanos Vandzenes pagasta kultūras dzīvē. Jautāta, vai ir piedalījusies arī savā pusē populārajā pasākumā «Dziesma manai paaudzei», Daiga atbild noliedzoši, sakot, ka tas neesot viņas lauciņš, bet brālis Arvis gan iemēģinājis spējas pirms kādiem gadiem. Pati jau no skolas laikiem iemīlējusi dalību teātrī, bet pašreiz gan šī sirdslieta nolikta malā. Teātrī katru saista kaut kas savs, bet Daiga teic, ka viņai patīk tas, ka vari nebūt tu pats, bet izdzīvot kādu citu, ko reālajā dzīvē nav iespējams. «Ja dzīvē tēlošu kādu citu, tad tā nebūšu vairs es, bet uz skatuves ir plašākas iespējas un vari būt jebkas. Tā ir robežu paplašināšana. Tam, protams, ir vajadzīga drosme. Bet es domāju, ka lampu drudzis ir arī pašiem drosmīgākajiem. Skatos arī uz mūsu puses Mārīti Zvirgzdiņu, kura uz skatuves nenoliedzami ir kā zivs ūdenī, un zinu, ka arī viņai ir satraukums. Tā ir dabīga reakcija,» domās dalās Daiga. Sarunas laikā var saklausīt mammas un meitu labās attiecības un to, ka viņa tiek mīlēta un kā mamma cienīta un novērtēta. Mammas vārds izskan īpaši.
Sirds aicinājums — ēst gatavošana
«Es vispār pēc profesijas esmu ēdienu gatavošanas tehniķe — tehnoloģe, bet nevienu dienu savā dzīvē neesmu strādājusi šajā profesijā. Mācījos Rīgas kooperatīvajā tehnikumā Graudu ielā, kas tagad ir Biznesa augstskola «Turība». Esmu strādājusi tikai par pavāri. Pirmā darbavieta man bija Sabiles skola, bet tagad darba gaitas rit Vandzenes skolā,» pastāsta Daiga. Jautāta, ar ko atšķiras tehnologa profesija no pavāra, viņa paskaidro, ka tehnologs vairāk izstrādā jaunus ēdienus, veic kalkulācijas un strādā ar papīru lietām. «Patiesībā jau tagad, strādājot skolā par pavāri, sanāk arī visu to darīt, jo rēķinu kalkulāciju un rakstu tehnoloģiskās kartes, bet es drīkstu izstrādāt arī savus ēdienus. Tas nav aizliegts. Skolā arī varu izpausties. Savukārt pavāram ir vairāk praktiskā darba. Tā ir tā atšķirība,» turpina Daiga Bete. Viņa īsti nemāk paskaidrot, no kā mantota vai kā dzimusi lielā ēst gatavošanas patika un mīlestība, bez kuras sevi nemaz nevar iedomāties, bet mamma arī labi gatavojusi. Tad pie tā gan neesot tā piedomāts, jo Daigai bijuši vien 11 gadi, kad mamma vairs nebijusi. Vecvecāki arī jau maziņai esot aizgājuši mūžībā, tā ka meistarību mācīties nav bijis no kā. Daiga neslēpj, ka abi ar brāli visādi eksperimentējuši ar ēdienu, un tagad, to visu atceroties, var sirsnīgi pasmaidīt par savām idejām, jo pieticis pat tikai ar karstu plīts virsmu, panna reizēm nemaz nebijusi vajadzīga. Abi vārījuši arī bērnu lielāko našķi, proti, karameles, par ko liecina rēta uz rokas, kad uzgāzts virsū sameistarotais cukurgailis. Vidējā meita Ieva sakot pat tā, ka tik ļoti pie mammas izlutināta ar labu un gardu ēdienu jau kopš bērnības, ka citur aiziet paēst ir ļoti grūti, jo viss liekas vai nu pliekans, vai negaršīgs un nav tāds, kā mammas gatavotais. Arī Daigas brāļa ģimene ir sajūsmā par ciemošanos pie lieliskās pavāres, jo ko tādu baudīt varot tikai tur, un vienmēr ir kāda jauna recepte, kas pārsteidz ar savu garšas buķeti un estētisko skaistumu. Daiga ir īstajā vietā un dara to, kas viņai brīnišķīgi padodas un patīk.
Gardās ēdienu receptes bieži vien dzimušas variāciju ceļā
Daiga teic, ka patiesībā ēdienu receptes ir diezgan līdzīgas. Tādiem gaļas ēdieniem jau nebeidzami daudz recepšu nemaz nevar izdomāt. «Es vienkārši pati variēju,» saka rosīgā pavāre, un meita Diāna piebilst, ka mamma paņem kādu recepti un, ja viņai kas tajā nepatīk, tad kaut ko izmaina, un rezultāts sanākot lielisks. «Mamma prot gatavot visu. Viņas labākais veikums nav ne sāļais, ne saldais, bet viss… Kurš katrs tā neprot,» teic vecākā meita. Arī gatavošana ikdienā Daigai ir ļoti svarīga, un tā ir ierasta lieta. Jautāta, vai pašai garšo sevis pagatavotais, Daiga smej, ka kolēģi bieži liekot turēt muti, kad viņa ēd, jo vienmēr sanākot kāds komentārs. Meita piebilst, ka pārējie visi ēd un slavē, bet mammai vienmēr kaut kas nav gana labi. Jautāta, vai var sacīt, ka ēdiena gatavošana ir viņas mīlestības valoda, Daiga teic, ka vienmēr sakot, ka gards ēdiens sanāk tad, ja to gatavo ar mīlestību. Ir arī svarīgi, lai ēdiens ne tikai labi garšo, bet arī izskatās, kam citi varbūt nepievērš tik lielu uzmanību, bet Daigai tas ir no svara, ko apstiprina arī meita. «Man liekas, ka cilvēki ēd arī ar acīm,» savus vērojumus komentē Daiga Bete.
Daigas prieka avoti
Bez kulinārijas Daiga iemīlējusi arī grāmatu lasīšanu, bet brīvā laika esot gaužām maz, jo mājās un pie mājas ir vienmēr ko darīt. Tagad arī ir pirmais mazdēliņš, kas ir lielum lielais prieks. Tāpat labprāt viņa pļauj zāli un ravē dobes, kaut «zaļo pirkstiņu» īsti neesot, bet tie tikuši meitai Diānai un vecākajai māsai. «Gandrīz katram bērnam ģimenē, no kuras nāku, ir sava lielā aizraušanās. Man tā ir ēst gatavošana. Vecākajai māsai — dārzniecība, vienam brālim — makšķerēšana, bet otram — medīšana. Katram ir tāda spēcīga vilkme savā jomā, kas ir ļoti izteikti. Jautāta, vai skatās ēdienu gatavošanas raidījumus, Daiga smej, ka ļoti minimāli, jo televizoru kā tādu uzskata par nevajadzīgu savās mājās. «Mana māja ir mana paradīze. Te es jūtos tik labi, kā nekur, kopā ar savu ģimeni. Tāpat man ļoti patīk mans darbs, kas sagādā prieku,» teic Daiga. Jautāta par pavasara un vasaras sezonas vēderu iecienīto prieku šašliku un tā cepšanu, Daiga atbild, ka arī to labprāt cepot. Meita saka — viņai šķiet, ka mamma vairāk ir tradicionālā šašlika piekritēja un eksperimenti īsti šajā jomā neesot tuvi. Daiga pati piebilst, ka viņai jebkuram cūkgaļas šašlikam svarīgi ir piecgraudu pipari. Ja to nav, tad nespēj sajust šašlika garšu. Var to gatavot ar jebkādām sastāvdaļām, bet, ja nav piecgraudu piparu, tad garša nav īstā.
Kad kultūra un sabiedriskā dzīve apstājusies, tad…
Daiga bilst, ka tagad vairāk cilvēki dzīvojas pa mājām un uzturas svaigā gaisā, ko iepriekš varbūt nav tik aktīvi darījuši. Vandzenes pavārīte smejas, ka gar viņas mājām divatā un ik pēc diviem metriem biežāk staigā nūjotāji un arī tie, kas vienkārši pastaigājas. Bet pašas namā nekādas izmaiņas neesot, jo dzīvo atstatus no rosības. Viņa absolūti nav izkustināma kādā ceļojumā, jo mājās viņai ir vislabāk. «Mammu no mājām ārā dabūt ir praktiski neiespējami, un trīs gadus nevaru pierunāt aizbraukt pat uz Rīgu,» smejas meita Paula.
Receptes, kas gadu gaitā palikusi nemainīga vērtība
Gatavošana nav vienveidīga, jo ik pa laikam parādās kaut kas jauns, bet nemainīgs gardums ir Daigas ceptie pīrāgi. Lai kā arī mēģina cept tāpat kā viņa, rezultāts tik lielisks sanākot tikai Daigai. «Es nesaku, ka citiem pīrāgi ir negaršīgi. Nepavisam ne, bet mammas pīrāgi jau kopš bērnības ir kaut kas īpašs, ko nesaku tikai es. Mamma man parāda, kā mīklu iemīcīt un kā cept, bet es aizbraucu mājās, un nekādi nesanāk. Es nezinu, kāpēc tā ir, bet mamma māk izcept tā, kā neviens,» piebilst meita. Parastā mājas kūka arī ir nemainīga vērtība, lai arī dekori pamainās, pamats jau gadu gadiem ir tas pats, kur neiztikt, protams, bez mājas olām. Jautāta, kā visas ģimenes meitenes ir uzturējušas tik labu formu, kad mamma tik labi prot gatavot un lutina, un vai nav tā, ka viss tiek apēsts jau gatavošanas laikā, atskan smiekli, jo vienatnē neapēdot. Visi sanākot un labi pārēdoties kopā, bet īpaši labumā neiet. Tā esot īpaša veiksme. Daiga atminas, ka agrāk bijis kulinārijas raidījums par labākajiem restorānu pavāriem vai kas tamlīdzīgs, kur dalībniekiem tika iedoti konkrēti produkti, proti, piens, cukurs, milti, ola un dzērvenes. No šiem produktiem bija jāpagatavo ēdiens. Un neviens no dalībniekiem nav zinājis, ka tās ir mūsu vecā labā buberta sastāvdaļas, kas savā ziņā pārsteidzis. Bija pagatavotas visādas pļockas, jo jaunie pavāri nesaprata, kas īsti ir jāpagatavo. Daiga ģimenē ir iecienījusi gatavot saldos ēdienus, kas ir tautā zināmi, nevis kaut kas kliedzošs un jauns. «Nākamajā dienā pēc tā raidījuma man skolā jautāja: «Daiga, tu zini, kas no tiem produktiem bija jāpagatavo? Tad nu es arī kolēģiem pagatavoju to saldo ēdienu, lai tie redzētu, kādam tam patiesībā bija jābūt. Tradicionāli gan vairāk šo saldo mūsdienās vāra no mannas, bet vecvecvecos laikos izmantoja miltus. Garšas ziņā šie saldie atšķiras, jo ar miltiem sanāk jēlāk,» pastāsta meistarīgā pavāre. Jautāta, kā pati gatavo bubertu skolā, Daiga atklāj, ka tur bērniem to baudīt ir liegts, jo tā sastāvā ir ola, kas nav apstrādāta noteiktajā temperatūrā. Olas baltums bubertā tiek iecilāts karstā putrā, bet temperatūra nav vajadzīgā, tādēļ skolā šis saldais ēdiens ir kategoriski aizliegts. Skolas virtuvē ir bezgala smalkas prasības, kas jāievēro. Ir smalka kalkulācija un nedrīkst pieļaut kļūdas pat grama robežās. Iesākumā bijis grūti, bet ar laiku jau pierasts. Vandzenes skolā Daigai rit desmitais darba gads, bet pirms tam viņa strādājusi «Ķīvīškrogā» par pavāri. Jautāta par gardām ēdienu receptēm, ko varētu atklāt arī «Talsu Vēstu» Starpbrīža lapas lasītājiem, meitas smej, ka mamma var piedāvāt arī pavārgrāmatu trīs gadiem, jo to esot ļoti, ļoti daudz, bet pie dažām mēs pieturēsimies. Varat jau sarosīties un pēc tam baudīt to, ko piedāvā brīnišķīgā novadniece un kulinārijas meistarīte Daiga Bete mūsu Starpbrīža lapā jau šajā laikraksta izdevumā.

«Esmu laimīgs cilvēks! Man ir lieliska ģimene — bērni, mazdēliņš, māsa, brāļi un darbs, kas reizē ir arī vaļasprieks. Lielāko prieku un gandarījumu sagādā iespēja rūpēties un iepriecināt savus mīļos. Ģimenes dēļ esmu gatava darīt jebko ne tikai virtuvē, bet arī dzīvē. Dostojevskis ir teicis, ka «trīs ceturtdaļas cilvēcīgās laimes ir ģimenē, visā pārējā tik tikko viena ceturtdaļa». Manā gadījumā šī viena ceturtdaļa ir darbs un mani kolēģi.