«Brīžiem rokas nolaidās, bet nepadevāmies»

Personības

Talsu novadā atkal ar raidījuma «Жди меня!» («Gaidi mani!») brīvprātīgā voluntiera Mārtiņa Zieberga starpniecību kāds cilvēks pēc ilgu gadu meklēšanas beidzot ieguvis sirdsmieru, jo nekad neredzētā un neatlaidīgi meklētā māsa ir atrasta. Īves pusē dzīvojošā Terēza Ežmale neslēpj prieku un labprāt dalās stāstā par pirms 40 gadiem pazudušo un tikko atrasto māsu Lienīti, kuru kopš adopcijas sauc par Sanitu.
Meklējumos — kā pret sienu
Terēza nāk no Rīgas, kur viss stāsts par pazudušo māsu arī iesācies. 24 gadu vecumā tagadējā Talsu puses iedzīvotāja sākusi interesēties par mīklaini it kā no ģimenes izņemto māsu, par kuras esamību pašu vidū nekad nav slēpts. Fotogrāfija ar vecākiem, kuri tur mazo zīdainīti pie dzemdību nodaļas un vecāko meitu Kristīni pie rokas, vienmēr atgādinājusi, ka ģimene nav pilnā sastāvā un kāda nozīmīga elementa iztrūkst. Lai gan redzēt savu māsu Lienīti bērnībā Terēzai nesanācis, jo ir dzimusi pēc viņas pazušanas, tas nebijis šķērslis būt neatlaidīgai un nepadoties tad, kad visas informācijas saņemšanas durvis bijušas aizvērtas. Laikā, kad parādījies internets, Terēza meklējusi kādus pavedienus, cenšoties atrast māsu pēc vārda un uzvārda, bet — bez panākumiem. Vēlāk tikai atklājies, ka tas bijis tikai loģiski, jo izrādās, ka māsai vārds un uzvārds ticis nomainīts.
Meklējumos Terēzai pievienojusies arī jaunākā māsa Baiba, un abas devušās uz arhīviem, bet Datu aizsardzības likuma dēļ viņas klāt nekur nav laistas. Visi centieni atdūrušies kā pret sienu. Abas devušās arī uz bērnunamu, bet tur pateikts, lai atkal dodas uz arhīvu un raksta iesniegumu, uz kuru tikšot dota atbilde, bet to tā arī nesagaidījušas.
«Teicām, ka gribam uzzināt, vai Lienīte vismaz ir dzīva, jo mazums, kas dzīvē varēja notikt. Gribējām zināt, ko darīt, jo varbūt jāmeklē kapos… Cerējām dabūt vismaz kādu mazu pavedienu, bet pilnīgi neko neuzzinājām datu aizsardzības dēļ. Arī no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes saņēmu ziņu, ka tāda Lienīte Jansone vispār neeksistē. Tad mums pilnīgi nolaidās rokas un nezinājām vairs, kur ko meklēt. Kā var neeksistēt, ja divus gadus ģimenē bija? Tad kādu dienu piezvanīja māsa un teica, ka uzrakstīšot raidījumam «Gaidi mani!», un es piekritu,» stāsta Terēza Ežmale.
Māsas noslēpumainā pazušana
Lai arī precīzi nav zināms, kā un kāpēc pirms 40 gadiem no Rīgā dzīvojošas ģimenes bērns pazudis un nodots adopcijā citā ģimenē, Terēza neslēpj, ka ir pārliecināta — visā šajā notiekošajā iesaistīta bijusi vecāmāte no tēva puses, kas īsti nav spējusi ieredzēt dēla izvēlēto sievu un arī viņu bērnus, par vienīgo atzīstot tikai pirmo meitu Kristīni. Jau stāsts par Kristīni parāda, ka tie laiki bijuši bez nopietnas kārtības, jo dīvainā kārtā bez vecāku ziņas vecāmāte dabūjusi izziņu, ka mazmeita ir bārene un to adoptējusi. Iesākumā doma bijusi vienkārša, proti, lai mammai nebūtu jādzīvo vienai, mazmeitas vecāki atļāvuši Kristīnei dzīvot pie omes turpat blakus, jo visi dzīvojoši komunālajā dzīvoklī. Terēzas tētis nevarējis iebilst savas mammas vēlmēm un nav bijis brīvs no viņas ietekmes. Pati vecāmāte gan stāstījusi, ka māsa esot atņemta, bet Terēzas mamma apgalvojusi, ka tās ir pilnīgas muļķības. Abi ar vīru aizbraukuši uz bērēm, kad Lienīti un Kristīni atstājuši vīramātei, bet, kad atbraukuši mājās, Lienītes vairs nebija. Mamma ārdījusies un meklējusi, bet tēvs teicis, lai viņa nomierinās un lai paliek, kā ir, jo nevarējis neko pateikt savai mammai. «Ja Lienīte būtu atņemta, tas parādītos arī papīros. Bet nekā tāda nebija. Un bijām normāla ģimene, nebijām nabadzīgi vai nelabvēlīgi. Nebija iemeslu, lai atņemtu bērnu, un nav nekādu pierādījumu, ka tas tika izdarīts,» teic Terēza.
Loģisks secinājums
«Ar Lienīti spriedām, ka vecāmāte bija ļoti naudas kāra un visdrīzāk jau mazbērnu pārdevusi, lai cik nelabi tas arī neizklausītos,» atklāti domas izsaka Terēza. Vecāsmammas naudas tieksme bijusi acīmredzama pēc dažādām situācijām. Savukārt Lienītes audžumamma kādus trīs gadus esot stāvējusi rindā pēc bērnunama bērna, jo pašai savi nevarējuši būt. Un tad esot parādījusies viena maza meitenīte, un audžumamma zinājusi, ka meitenīte tiek meklēta, bet būt mammai bijis tik liels sapnis, ka tas nebijis šķērslis. Un Terēzas mamma patiešām arī teikusi, ka bijusi meklēt meitu arī bērnunamā, bet viņai pateikts, ka meitas vairs tur neesot. Šis stāsts patiešām ir īpatnējs un, no mūsu laiku viedokļa raugoties, pat neaptverams.
«Mamma un tētis būtu ļoti priecīgi, ja zinātu, ka māsa ir atrasta, jo viņi to ļoti gribēja piedzīvot,» teic Terēza, piebilstot, ka 2004. gadā, kad tētis miris, Lienīte redzējusi sapni, ka pie viņas atnāk kāds vīrietis un smaida. Lienīte līdz tam nebija sapratusi, kas viņš bija, bet, kad viņai parādīta tēva bilde, sapratusi, ka tas bijis tētis, kurš par meitu domājis un cerējis atrast. Arī brālim Aldim sanācis «pazusties», kas nemaz nepārsteidz pēc visa dzirdētā. Viņš mācījies Baltinavas internātskolā un brīvlaikos braucis mājās. Skolas vadība pirms brāļa ierašanās mājās vecākiem vienmēr atsūtījusi vēstuli, rakstot, ka skola beigusies, un jautājusi, vai bērns tiks ņemts uz mājām un kas viņu sagaidīs. Tā bijis katru gadu, kad skolai tika dota atbilde, ka brāli sagaidīs autoostā, un nebija nekādu problēmu. Ģimene aizgājusi uz jauno dzīvokli, un vēstule no skolas nav atnākusi. Izrādās, ka Aldis ir ieradies mājās un nav zinājis, ka ģimene pārcēlusies, un neviens to viņam arī nez kāpēc nepateicis, kaut ģimene pārcēlusies pavisam netālu. Pēc tam Terēza noskaidrojusi, ka vēstule patiesībā ir bijusi, bet vecāmāte satikusi pastnieci un likusi to atdot viņai un klusēt kā kapam. Brālis, domādams, ka ģimene viņu negrib un negaida, devies atpakaļ uz Baltinavu. Terēza sākusi brāli meklēt un atradusi, bet viņš jau dzīvojis citā ģimenē. Viņš teicis, ka uz skolas vēstuli nav atbildēts un atbraucis mājās, bet neviena tur nebijis. Kaimiņš atbraukušo brāli esot redzējis, bet vecmamma pateikusi, ka izjauks viņa ģimeni, ja tas ko kādam stāstīšot.
Viena cilvēka ļauni un varbūt nesaprotami nodomi izdarīja tik daudz ļaunuma, bet par spīti visam ģimene nu beidzot ir kopā, un visi centieni ir atmaksājušies. Terēza Ežmale atklāj, ka bijusi noraizējusies, ka pēdējā naktī pirms noliktās tikšanās ceļus noklāja ledus un sniegs, kas apgrūtināja diezgan tālo braukšanu uz Jaunsvirlauku, domādama, ka varbūt nav lemts satikties, bet notika tas, kam bija jānotiek. Visas māsas satikās 14. martā, un tas bijis īpašs laiks, kad sirdī vairs nebijis smagums un nepabeigta darba sajūta.
Pazudušās māsas stāsts
Trīs māsu — Terēzas, Baibas un Kristīnes — meklētā ceturtā māsa Lienīte, kurai tika dots cits vārds, proti, Sanita Matvejeva, pastāstījusi, ka no agrākās bērnības atceroties vien laiku no divu gadu vecuma, kad tika atvesta uz mājām un jaunās ģimenes vecāmāte nākusi pretī ar lielu, baltu lāci. Viņai ticis paskaidrots, ka toreiz tika atvesta no slimnīcas, nevis bērnunama. Lienītes audžumammai, kas viņu izaudzinājusi, tagad jau apritējuši 86 gadi. Par adopcijas tematu viņa nekad agrāk ar audžumeitu nav runājusi. Uzzinot par māsu sarunāto tikšanos, vien teikusi: «Tu taču man paliec meita?» Sanita atbildējusi, ka par to nav nekādu šaubu, jo viņa ir pateicīga par rūpēm un gādību, ko saņēmusi audžuģimenē.
Adopcijas noslēpumu visos laikos ir aizsargājis likums, bet pati Sanita par savu patieso identitāti uzzinājusi no savas audžumammas mammas īsi pirms savas 18. dzimšanas dienas. Pēc samērā neilga laika vecāmamma (audžumammas mamma) arī aizgājusi mūžībā. Kad mājās nebijusi audžumamma, ko tolaik uzskatījusi par savu īsto mammu, vecāmāte viņai likusi no sekcijas atvilktnes izņemt aptītu kastīti. Tajā glabājies padzeltējis dokuments, kurā bija rakstīts, ka Rīgā no Juglas bērnunama tiek adoptēta 1977. gadā dzimusi meitene — Lienīte Jansone, Haralda meita, kas tiek pārsaukta par Sanitu Matvejevu, Jāņa meitu. Mātes vārds tur nebijis uzrādīts. Vecāmāte likusi iegaumēt izlasīto un neko neteikt audžumammai. Visu iepriekšējo dzīvi Sanita bija jutusi, ka audžuvecāku ģimenē kas svarīgs netiek pasacīts. Pēc uzzinātā viņa vēlāk arī devusies meklējumos uz arhīvu, kur sastapusies ar nelabvēlīgu attieksmi. Par vecāsmātes izpausto Sanita atklāti izstāstījusi tuvai draudzenei, kas vēlāk arī ieraudzījusi paziņojumu internetā, ka tiek meklēta Lienīte Jansone. Viņa zvanījusi Sanitai un teikusi, lai tā veikli ieiet internetā. Kad Sanita redzējusi meklētās personas informāciju, esot aukstas tirpas skrējušas cauri ķermenim, jo viņa sapratusi, ka meklēta tiek viņa. Izrādās, ka audžumamma gribējusi mainīt arī Lienītes dzimšanas dienas datumu, bet viņas mamma teikusi, ka to mainīt nedrīkst, jo tas audžumeitai ir dots un zvaigznēs ierakstīts.
Lienīte savā īstajā ģimenē nekad netika aizmirsta
Ģimenē, no kuras tika «izņemta» Lienīte, kas tika pārsaukta par Sanitu, par šo liktenīgo notikumu runāja atklāti. Aizejot mūžībā, gan māte, gan tēvs lūguši Lienīti atrast. Ģimene nav bijusi nelabvēlīga, no kuras būtu jāizņem bērns. Tas fakts jau pats ar sevi nav loģisks. Tā kā māsas Lienītes meklēšanā Baibai un Terēzai neveicās, tad piepeši kāds no aptaujātajiem ieteicis sazināties ar jelgavnieku Mārtiņu Ziebergu, kas tomēr spējot šādos gadījumos palīdzēt. Tad nu Terēzas māsa Baiba kopā ar meitu Silviju nonāca līdz Krievijas televīzijas kompānijas NTV raidījumam «Gaidi mani!», ar ko sadarbojas Mārtiņš Ziebergs. Pirmajā brīdī uz šo ideju raudzījušās visai skeptiski, jo tas taču ir Maskavā, un kāds gan tam visam sakars ar Latviju? Taču māsas meita Silvija teikusi, ka jāpalūko, ko tad tai raidījumā rāda, kad piepeši parādīts sižets par cilvēkiem Latvijā. Viņas sapratušas, ka nav ko ilgāk gaidīt. Tā viņas raidījuma «Gaidi mani!» interneta vietnē publicēja sludinājumu, ka māsas meklē Lienīti Jansoni. Mārtiņš kārtējo reizi šo ziņu bija pārpublicējis «Delfos», «Draugos», reģionālajos un citos medijos «Gaidi mani!» meklēto un ar Latviju saistīto personu sarakstā. Tā Baibas Škapares ierakstu par Lienīti Jansoni pamanīja Sanitas Matvejevas, kas dzimusi kā Lienīte, draudzene, kurai viņa bija reiz atklājusi savu adopcijas noslēpumu.
Mēnesis pēc pirmās satikšanās
Tagad māsas sazvanās, un atrastā Sanita neslēpj prieku, sakot, ka viņa esot viena, kas ģimenei uzradusies, bet viņai klāt nācis kupls pulks tuvinieku, jo vecākiem ģimenē dzimušas četras meitas un dēls, bet no tēva puses ir vēl viena māsa un no mammas puses tāpat viena. Māsas satiekoties bijušas bezgala priecīgas. Terēzas māsa Baiba telefonsarunā pirms labās ziņas paziņošanas likusi apsēsties, bet pēc tam pēc jaunumu uzzināšanas aiz pārsteiguma trīcējušas rokas un kājas. Todien viņa vairs nevarējusi pastrādāt. Kad beigsies epidēmijas laiks, raidījums «Жди меня!» gribēšot tikties ar ģimeni klātienē, kas arī būs liels notikums, jo par šo stāstu esot milzīga interese. Terēza teic, ka tik ilgus gadus ir meklēts, ka beidzot sirdī atnācis miers un piepildījums. Meklēt palīdzējis arī vīrs, kas visos centienos atbalstījis. «Brīžiem rokas nolaidās, bet nepadevāmies,» priecīgi teic novadniece. Tagad esot jāatjauno krievu valodas prasmes un jāgaida lielais notikums televīzijas studijā.