Sapņojiet un dariet!

Žurnālista viedoklis

Ja kastītē ieliek dimantu, tā kļūst par lādīti. Ja kastītē ieliek pārtikas atlikumus un nederīgas lietas, tā kļūst pat miskasti. Mēs esam tas, ko ieliekam savā galvā. Šādai līdzīgai atziņai uzdūros, un tā stipri iekrita sirdī, jo nevaru tai nepiekrist. To ļoti labi redzam šajās dienās. Intervējot brīnišķīgo džeza mūzikas pedagoģi Kitiju Ružu, spilgti vizualizēju to viņas vecmāmiņas lādīti, kuru atverot skanēja L. van Bēthovena «Elīzei», kas Kitijai iepatikās, un viņa gribēja to iemācīties nospēlēt uz klavierēm. Šis stāsts ir bezgala nostalģisks un ar dziļu domu. Lādītes saturs likās tik ļoti brīnišķīgs, ka gribējās likt to lietā, jo iedvesmoja. Aizdomājos arī par to, ka dzīvē šo skanošo lādīšu ir tik maz. Pavisam maz, kuras atverot skan kaut kas, ko gribētu paņemt kā lielu dārgumu un izmantot kaut kam skaistam. Kā dzīves ironija ir vērojums, ka lādīšu ir maz, bet skanošu miskastu — malu malās. Skan un skan, grab un grab, un riņķī dažādi lidoņi, kas izbauda atkritumu saturu un priecājas, cik labi paēduši, bet no malas sevi neredz. Un izveidota jau vesela biedrība, kur viens par otru grabošāki, bet satura jau nekāda. Vieni vienīgi atkritumi, kas pūst un smird.
Es neslēpšu, ka nekad netērēju laiku kaut kam tukšam, kas neizglīto, bet izklaidē un «dzelteni» ož, kas neceļ mani un citus ticībā, pārliecībā un nenes izaugsmi. Es gribu būt tā lādīte. Es patiešām tāda gribu būt un ne jau tāpēc, ka izskatās tāda glauna un vērtīga. Nē, nepavisam ne. Tā pat var izskatīties vienkārša un parastāka par parastu. Man ir svarīgi, ka no tās skan kaut kas brīnišķīgs, tāpēc ļoti uzmanos, ko kāds grib tajā ielikt. Es saprotu, ka tā lādīte nav miskaste, un neļauju to piegānīt. Tas prasa piepūli, arī tas, lai iepriekš sakrāto drazu dabūtu ārā.
Rakstot par kasti un tās saturu, pēkšņi piebalso arī pagājušājā nedēļā skolas e-klasē atsūtītais mājas darbs bērnam, ko noskatījos savas reizes desmit. Skolotāja bija atsūtījusi pasaku, kas bija interesanti animēta. Stāsts ir par trim kokiem. Katram no tiem bija liels sapnis. Pirmais gribēja kļūt par skaistu lādi, kurā būtu zelts un lieli dārgumi, otrais gribēja kļūt par lielu kuģi, uz kura uzņemt ķēniņus un ceļot pa visu pasauli, kad justos lielā drošībā, bet trešais sapņoja par to, ka varētu izaugt par visaugstāko un spēcīgāko koku mežā, un, kad cilvēki uz to lūkotos kalna galotnē, tie domātu par debesīm un par Dievu. Viņš gribēja kļūt par neaizmirstamu koku. Tad atnāca trīs koku cirtēji un visus šos kokus nocirta, un tiem likās, ka nu šie sapņi sāks īstenoties, bet nē. Pirmo uztaisīja par trauku lopu barošanai, otro par mazu zvejas laiviņu, bet trešo vienkārši sazāģēja un tas baļķu veidā turpat vien palika. Tad man kļuva diezgan skumji. Atcerējos savus sapņus, kas nav piepildīti, un sajutos gluži kā katrs no šiem kokiem. Vispār ļoti žēl, ka cilvēki nepiepilda savus lielos sapņus, it sevišķi, ja tie saistīti nevis ar sevis izcelšanu, slavināšanu un pliku dižošanos, bet ir ar misiju palīdzēt, iepriecināt, iedrošināt, motivēt, izmainīt neefektīvo. Tā paštīksmināšanās pat manāmi šķebina un atgādina miskastes grabēšanu, kas izčab tikpat ātri, cik parādījusies. Spīd, spīd un tad izčākst… Pasakai sekoja turpinājums, kad tikai pamanīju, ka viss šis animācijas sižets ir dziļāks un visciešākā veidā saistīts arī ar Lieldienu notikumu. Tas nav tikai par sapņiem un kaut ko, uz ko mēs ceram. Pirmais, koks, kas iesākumā šķita kā necils lopu barojamais trauks, kļuva par sili, kurā tika guldīts tikko dzimušais Jēzus, Dieva Dēls, kas ir pasaules lielākais dārgums cilvēcei. Otrais koks, kas bija cerējis kļūt par varenu kuģi, kļuva par mazu laivu, kurā pēc kādiem 30 gadiem sēdēja Jēzus ar mācekļiem vētras laikā, ko Jēzus apsauca, un koks saprata, ka uz sava klāja ir vedis kungu Kungu, un tas jutās droši. Bet baļķis, tas šķietami aizmirstais baļķis, bija tas, no kura izgatavoja krustu, kurā tika piesists Dieva Dēls, Jēzus Kristus, lai īstenotu pasaules glābšanas plānu un grēku izpirkšanu un trešā dienā augšāmcēlās, kas ir arī mans dārgais Lieldienu notikums. Tad trešais koks saprata, ka uz tā kalna ar Jēzus miesu krustā ir bijis tik tuvu Dievam. Tad nu man asaras bira kā pupas. Cik dziļš stāsts, kas atgādināja to, ka, ar acīm raugoties, viss bieži izskatās ne tā, kā mums gribētos, un mēs bieži vien par vērtīgu uzskatām kaut ko, ko diktē pasaule. Mūsu sapņi var īstenoties tādā veidā, kādu mēs pat nenojaušam un varbūt pat bēgam, ka tik tā nenotiktu. Viss falšais tāpat sabirs kā putekļi un nepastāvēs. Sapņojiet, mīļie, sapņojiet! Līdz pēdējam nepadodieties! Un dariet!