Aleksandram Pelēcim — 100

Kultūra

Aleksandram Aizsaulē
Zinu jau zinu, ka Tu atkal klusītēm bridīsi pār Sukturu kalna sūnu villaini, lieksies pacelt nokritušu, pāris strupiem čiekuriem greznotu skujmetes zariņu, pabīdīsi sānis balt-egles skuju labākai saredzēšanai un klusām nodomāsi: «Redz, munai motei arī šogad košs zilo vizbulīšu pušķītis.» Tev taču vienādiņ patika rakstīt Aizsaules draugiem, tādēļ domāju, ka priecāsies saņemt šo vēstuli.
Ja nu Tur Tev iespējams lasīt «Talsu Vēstis», tad zināsi, ka Tavā dzimumdienā — 10. aprīļa vakarpusē — cerējām atkal ierasti sanākt Talsu Galvenajā bibliotēkā, tagad jau jaunajā ēkā, atcerēdamies kopīgos ceļus un takas, lasot Tavus dzejoļus, vērojot Tevi saglabāto filmu kadros, joprojām paliekot Tavi draugi. Nu gan pasaule pārvērtusies, tādēļ sazināsimies vien neklātienē, bet Tevi pieminēsim pavisam noteikti.
Talsi šais Tavos Aizsaules gados atkal mainījušies un pārveidojušies, līdzīgi kā pats piedzīvoji pilsētas pārvērtības no brīža, kad Tavs draugs Jānis Jaunsudrabiņš Tev Talsus uzdāvināja. Tavas darbošanās gados mūsu pilsētā Tu pats pieliki rokas un izdomu pilsētas košuma veidošanā. Talsi, rītos mostoties, joprojām skalo plakstus ezeru ūdeņos, ik vakaru ietin slaikos, izgaismotos baznīcu torņus krēslas segā, bet senču pilskalns tieši novakarēs uzzied dardedzes krāsu mainībā. Citbrīd krēsla blāvi pelēka, citbrīd zvaigznēm izrakstīta, bet vienmēr mīļa un sava, jo austa Latvijas norās un klajumos.
Zigurds Kalmanis,
«A. Pelēča lasītavas» vadītājs

VĒSTULE NĀKAMAJAM GADU TŪKSTOTIM
(Vēstule rakstīta 1995. gada 22. augustā, pāris mēnešu pirms A. Pelēča aiziešanas Mūžībā)
Talsu Dzirnavkalnam ir stāvas nogāzes. Kā jau vietai, kur pirms gadsimtiem stāvējusi Bruņinieku pils. Kur nogāze līdzenāka — tur ar cepurēs sabērtām smiltīm vaļņus sanesuši. Tā stāsta teika.
Apkārt kalnam ved puslīdz līdzena taka. Ejam četratā. Trīs paaudzes: vecāmāte, vecaistēvs, dēls un mazmeita Lienīte. Lienītei drīz būs trīs gadiņi, vecaimātei — 70, vecajam tēvam — 75, dēlam — 31. Es labprātāk apietu kalnu pa līdzeno taku. Bet ceļu izvēlas Lienīte — pašu stāvāko. Mums pārējiem jāpiemērojas.

Vecāmāte grib pasniegt mazmeitai roku. — Pati! Es pati! — atbild bērns. Un tiešām — pat pie atvasēm nepieķerdamās — augšā ir! Stāv uz kraujas un māj mums ar rociņu. Panaivā vecāmāte domā, ka arī no turienes draiskojoties var novelties — nesen ir lijis lietus… Tā domāt var tikai piekājē stāvētāji.
Steidzamies pa to pašu krauju augšā. Palieku pēdējais, bet vai tad es vārgākais? Ķeros pie atvasēm, zāles kumšķiem, ja paklūpu, raušos kājās, un kalns ir pieveikts! Aizelsies priecājos, ka visas trīs paaudzes kopā kalna galā. Lienīte čalo, dēls steidzina, ka pēc stundas atiet autobuss uz Jelgavu. Mums ar vecomāti nav jāsteidzas, jo māja tepat Dzirnavu ielā. Bet jādomā gan, jaunos uz autobusu vadot, par kaut ko citu — nākamo gadu tūkstoti. Kur trauksies Lienīte un viņas brālis Arvīds, kuram vēl tikai gadiņš un kurš, ja grib, lai viņu paņem klēpī, sauc: — Au, au! Tas nozīmē: augšā, augšā! Gribētos tak redzēt, kā nākamā gadu tūkstoša ļaudis rāpjas savos Monblānos un Everestos. Un liela atbildības sajūta — ko esam devuši, ko esam spējuši dot, lai viņu kājas nepaslīdētu. Mums, vecākajai paaudzei, — kā nu gājis, tā gājis. Bet iespēju robežās arī esam centušies nepaklupt. Sibīrijas kalni arī nav lēzeni bijuši. Pats nelabais tos sabēris stīvum stīvus. Kraujas slidenas, lejā gaida aiza. Ja nenoturēsies — ar tevi cauri!
Noturējāmies. Vēl tagad dzirdu Mārtiņa ratiņu čīkstēšanu. Zirgu bāzes priekšnieks Korzins tos sameistaroja no neēvelētiem dēļiem. Pat riteņi bija no dēļa. Velkamā dīsele ar aizmetni galā. Ja riteņus neiesmērēja ar ratu smēri — viss ciems klausījās, kā mamma puiku sev līdzi uz darbu medpunktā vilka.

Reizēm mēs ar dēlu braucām pēc celtniecības sūnām uz staignāju pie taigas ezera. Nocirtu nokaltušu priedīti — noliku, lai nenogrimstam staignājā. Pa kārti virzoties, šī lieta puslīdz droša. Mārtiņš sēdēja uz vezuma un ēda pērnās dzērvenes, kas brūnēja sūnās. Varen gardas dzērvenes bija un gandrīz ķiršu lielumā… Staignājs mūs nepaņēma.
Bet vai tad tagad, brīvajā Latvijā, akaču mazāk? No šī viedokļa — kāpšana ir mazāk bīstama, jo zem kājām ciets pamats. Un ja vēl Lienīte māj, pirmā kraujā tikusi… Ja par bērnu domā — elpas nedrīkstētu pietrūkt. Mums taču ja ne tūlīt Everestā, tad iesākumā Gaiziņā un Dēliņkalnā jātiek! Kopīgi.

Paliek cerība, ka uzkāpsim gan. Ja nebarosim bērnus ar košļenēm, bet ar tīru rudzu maizi. Ja neļausim alkšņiem tīrumus. Vecāmāte mazbērniem dzied: «Upe nesa ozoliņu/ Ar visām bitītēm.» Lienīte prasa: — Kāpēc ozoliņš pakļauts upei? Bērns saprot, ka tikai straumē ierautu ozolu upe dabū savā varā. Un — kā klāsies bitītēm, ja viņu ozols izrauts? Pulka jautājumu, kādus var uzdot tikai bērni. Bet nepasmaidīsim, ka bērns Jelgavā Lāčplēsi sauc par Plēšlāci. Viņam sava valoda tikai nule rodas ar pirmo pasaules redzējumu — šī tiešuma pieaugušajiem nav. Nebojāsim bērnu acis ar derīgām pamācībām. Dziedāsim tādas dziesmas, kur dravenieka līgavai nav jāraud, pa krastu skrienot līdzi izrautam bišu ozolam. Tad labāk par lāčabērniem, kas lieli vīri uzauguši — nešūpoti, neauklēti…
Taigas barakā mums vienā vietā no griestiem sūcās liels mitrums. Melnas svītras. Mārtiņš, maziņš būdams, ļoti baidījās no šī melnuma. Un ir jau arī ko baidīties — melnums var gaišajos matiņos iepilēt. Neiepilēja, jo pats sargājās. Nepaņēma mūsu puiku svešums. Iemācījāmies kopā sēņot, lasīt dzērvenes, zilenes un brūklenes, taigas upe deva pirmo ierosmi makšķerēt, kaut arī piecu gadu vecumā likās, ka foreli var noķert arī bez āķa. Sali bija iespaidīgi, bet mamma bērnu lika gultiņā barakas āra piesaulē. Nenosala, rūdījās. Neatdeva puiku ne vilkiem, ne lāčiem, kaut arī tie klaiņoja ap Četru kapsētu ciemu. Bet tā jau ir senvēsture, varētu nepieminēt… Bet vai tad Dzirnavkalna pakājē mūs tie paši vilki un lāči neapdraud? Taigā zobiem lapegļu sveķi nekaitēja. Bet — cik briesmīgs izskatās no košļenes izpūsts burbulis! Lienīte un Arvīds pie tāda «luksusa» vēl nav tikuši un, ceru, arī netiks, jo bērni jau nav Saeimas deputāti, kuri pat sēžu laikā gremo…
Trešajai paaudzei jākāpj nākamā gadu simteņa Dzirnavu kalnā un — lai nu vien dzirnavas nesamaltu viņu smaidu! Ne uz piena upēm ar ķīseļa krastiem vedīsim. Bet to dzērveni no taigas ezera sūnām gan derētu uzlikt uz mēles… Taigā bija arī milzums baraviku. Tās tārpi kautrējās grauzt. Bet taigā auga arī milzums balto un sarkano mušmiru. Arī tās mēs kopīgi iemācījāmies atšķirt no derīgām sēnēm. Pieredze jāsniedz tālāk Lienītei un Arvīdam.
Dzīves jēga ir nākamā gadu tūkstoša cilvēku soļos pret kalnu. Ja arī mums, vecākajai paaudzei, aizraujas elpa un kūleņo sirds — neparādīsim savu nevarību! Lai viņiem paliek atmiņā, ka līdz pēdējam brīdim esam bijuši jauni, ka neesam nobijušies no stāvām kraujām. Būsim optimisti, jo gribas taču mazbērnus pavadīt līdz nākamā gadu tūkstoša kalnam…

Aleksandrs

Aleksandrs Pelēcis
PALIKSIM AR SAVU VALSTI
(dzejolis uzrakstīts un nolasīts radiofonā
1944. gadā, bet nodrukāts tikai 1993. gadā)

Tā kā jūra krastos paliek,
kaut simts vētru pāri iet —
paliksim ar savu zemi
saulesmūžu vienuviet!
Tās ir mūsu tēvu dziesmas,
ko ik gāršas stūris prot,
melnus gadsimtus tās apņem
sidrabaini sauļojot.
Vai lai senču kapu mieru
svešiem ļaudīm ļaujam ņemt?
Vai lai kļūstam atkal tie, kas
vergu maizes donu kremt?
Nē! Lai kaunā nenosarktu
senais Gaujas līdumnieks,
celsimies un būsim uguns,
kurā zeme tīra tiek.
Celsimies un būsim vētra,
kurā bailēs acis sedz tie,
kas labprāt mūsu ciemus
pelnos pārvēršamies redz.
Tā kā jūra krastos paliek,
tā kā bērzi kalnos paliek,
tā kā senči kapos paliek —
paliksim ar savu zemi,
paliksim ar savu tautu,
saulesmūžu vienuviet!