19. gadsimts — skaistais un neglītais vienlaikus

Kultūra

Vēsturiskās ēkas un tajās valdošā atmosfēra mūsdienās piedzīvo savu uzvaras gājienu — arvien vairāk cilvēku pievēršas vēsturiskās gaisotnes baudīšanai un izzināšanai. Lielāku popularitāti gūst arī balles, kas apmeklētājiem sniedz iespēju iejusties dažādos tēlos un laika posmos. Lai noskaidrotu, kā muižu sadzīve noritēja 19. gadsimtā, tikāmies ar Tiņģeres muižas kultūras pasākumu organizatori Baibu Kalnu.
Sarunas sākumā B. Kalna uzsvēra, ka citi gadsimti viņu vienmēr ir interesējuši un aizrāvuši. Arī literatūra, ko viņa parasti izvēlas lasīt, ir saistīta ar vēsturisku laika posmu. Ņemot vērā, ka Tiņģeres muiža ir celta 19. gadsimta sākumā, viņas ikdiena lielā mērā ir saistīta ar muižu sadzīvi, modi un izklaidēm. Augstskolā B. Kalna apguva vizuālās mākslas vēstures studijas un šobrīd paplašina redzesloku, apmeklējot Latvijas Piļu muižu asociācijas rīkotos seminārus un sapulces. Pērn viņa pasākumu cikla «Muižas ļaužu laika kavēkļi» ietvaros papildināja zināšanas par 19. gadsimta spēlēm un rotaļām, bet pašlaik cenšas gūt plašāku priekšstatu par kalpu sadzīvi.
Runājot par 19. gadsimta modi, viņa norādīja, ka tikt galā ar visiem aksesuāriem nemaz nebija tik vienkārši. 19. gadsimta otrajā pusē populārs kļuva pāžs, kas ir ļoti cieši saistīts ar turnīriem un aktīvo atpūtu, — garām pastaigām, loka šaušanu un braukšanu ar velosipēdu. Tā laika modernajam tērpam bija īpaši garas velces, un tas bija bagātīgi rotāts ar volāniem, lentēm un izšuvumiem. Viss šis skaistums vilkās modes dāmai aiz muguras pa grīdu. Lai kleitu pasargātu no netīrumiem un parka celiņiem, tika izgudrots pāžs (tulkojumā — svārku pacēlējs). Savu slāvisko vārdu šis aksesuārs ieguva no zemnieku ģimenes kalpa, kurš nesa savas kundzes šleifi. Karalienes Viktorijas laikā Anglijā populāri kļuva asaru savācēji. Pēc tradīcijas atraitnes šo pudelīti glabāja pie sevis un pēc gada par mirušo vīru izlietās asaras izlēja uz vīra kapa.
Balles 19. gadsimtā nebija iedomājamas
bez sašē (somiņas kabatas lakatiņiem) un šatlena — aksesuāra ar ķēdītēm un klipšiem, pie kuriem piestiprināt tādus ikdienā noderīgus priekšmetus kā miniatūra burtnīciņa, adatu spilventiņš, spogulītis, smaržu pudelīte vai šķēres. Dāmas valkāja cimdus gan no ādas, gan auduma, un bija arī speciāls cimdu turētājs, ko varēja piestiprināt pie rokassomiņas. Grezns un moderns garderobes priekšmets, kas norādīja uz statusu un stāvokli sabiedrībā, bija kabatas lakata turētājs. Tas bija ļoti līdzīgs svārku turētājam (pāžam), bet atšķirībā no pāža netika slēpts, bet gan atklāti demonstrēts. Visbiežāk tam bija gliemežvāka vai atvērta vēdekļa forma, un tas tika piestiprināts pie gredzena, ko uzvilka uz mazā pirkstiņa. Obligāts balles elements tāpat kā vēdeklis, cimdi un ziedu pušķa turētājs bija deju karte (karnē) — balles piezīmju grāmatiņa, kas izskatījās kā taisnstūrveida miniatūrs futrālis, kurā bija grifele rakstīšanai un mazas ziloņkaula vai perlamutra plāksnītes. Tajā tika piefiksēta deju kārtība un izraudzītais kavalieris. Modē bija arī mufe — saplacināta cilindra formas apģērba detaļa, kas nošūta ar kažokādu. Šis priekšmets tika radīts, lai pasargātu rokas no aukstajiem vējiem un piešķirtu valkātājam šarmu un eleganci.
Ziedu mode, kas parādījās Karaļa Ludvika XIV laikā, pastāvēja līdz pat 20. gadsimta sākumam. Tērpus un frizūras bieži rotāja ar ziediem — smaržas saglabāšanai tika izgudroti ziedu turētāji, kas pasargāja dārgos ādas cimdus no nosmērēšanās ar ziedu kātiem. Konusveida futrālis bija izgatavots no zelta, sudraba, kaula vai kristāla un tika rotāts ar lentēm, dārgakmeņiem vai emalju. Iekšpusē samitrināta āda uzturēja ziedus svaigus. Dažos ziedu turētājos bija mazi spogulīši, un ar to palīdzību bija iespējams nemanot flirtēt vai aplūkot interesējošu personu. Tie mēdza būt gan uz pirksta uzliekami, gan tērpam piespraužami. Tā kā atkritumi tika gāzti uz ielām, dāmas šo mazo pušķīti ik pa laikam pasmaržoja, lai nenokristu ģībonī.
«Reizēm modes kaprīzes bija pārspīlētas un varēja novest līdz pat nāves gadījumiem. Sieviešu kleitas kļuva ārkārtīgi platas — lai panāktu kuplumu, tika patentēts krinolīns, līdz ar to viņas nevarēja ierāpties tā laika satiksmes līdzekļos. Par sadzīvi runājot, daudzas sadzīvē nepieciešamās lietas tika gatavotas mājās. Kalpotājiem bija jābūt ļoti zinošiem, lai to visu varētu pareizi izdarīt. Arī kleitu mazgāšanas process nebija vienkāršs. Lielākoties tika mazgāti apakškrekli, bet reizi pa reizei bija jāmazgā arī kleitas virsējā kārta, kas sastāvēja no mežģīnēm, zīda un samta. Lai to izmazgātu, kleita tika izārdīta pa detaļām — pēc tam tas viss atkal bija jādabū kopā. Kad attīstījās vešūži (veļas mazgātavas), dižciltīgie negribēja pieļaut, ka viņu veļa tiek mazgāta kopā ar kāda mazāk turīga cilvēka veļu, tāpēc pakalpojuma sniedzēji izlika plakātus, ka cienījamu ļaužu drēbes tiek mazgātas atsevišķi. Citreiz dižciltīgie savas drēbes veda uz kādu lauku rezidenci, kur veļu mazgāja viņiem uzticams cilvēks,» skaidroja B. Kalna.
Tā kā kalpotāji visu padarīja dižciltīgo vietā,
viņiem bija daudz brīva laika. Izrādās, ka dāmas apmeklēja ne tikai balles un koncertus, bet piedalījās arī diezgan aktīvās izklaidēs. Populāra izklaide tolaik bija slidošana un riteņbraukšana, kurai pateicoties modē ienāca tā sauktās Blūmeres bikses. ASV plaši pazīstamā sieviešu vienlīdzības cīnītāja Amēlija Blūmere uzstāja, ka sievietēm jāģērbjas tā, lai varētu vienlīdzīgi ar kungiem piedalīties dažādās aktivitātēs un atbrīvoties no ierobežojumiem, ko dzīvei uzliek garās, kuplās un smagās kleitas. Kleita tika saīsināta, lai sniegtos nedaudz zem ceļa un netraucētu staigāt, bet kājās vilka kuplas bikses, kuru galus pie potītēm sasēja ar auklu. Dāmas šāva arī ar lokiem, spēlēja kroketu, staigāja uz koka kājām, spēlēja teātri (veidoja dzīvās bildes), iepirkās, gleznoja, izšuva, šūpojās, spēlēja dažādas galda spēles, lēca ar lecamauklu, peldējās, spēlēja kendamu, kārtis, klavieres, paslēpes, biljardu, badmintonu, lauku tenisu un piedalījās tējas dzeršanas rituālos. Modē nāca arī publiskās tējnīcas, kur dāmas varēja satikties, bet vīri — kārtot biznesa darīšanas.
«Ļoti daudzas lietas, ko mēs šodien pieņemam kā pašsaprotamas, tika izgudrotas 19. gadsimtā. Bija laiks, kad cilvēki nemācēja saglabāt ēdienu — liels atklājums un vesela industrija bija tā, ka uz Angliju sāka piegādāt ledu, lai preces ilgāk saglabātu svaigas. Sākumā bija ļoti liela pretestība — ostas darbinieki bija neizpratnē un tik ilgi domāja, kā ledu pieņemt, kamēr tas izkusa. Cilvēkam, kurš to izdomāja, bija ļoti ilgi jādarbojas, lai pārliecinātu citus, ka ledus ir vērtīga lieta un nav nekāds izsmiekls. Īstie ledus tirdzniecības un piegādes ziedu laiki sākās līdz ar dzelzceļa attīstību. Dzelzceļa vagonos bija dzesēšanas iekārtas, kur pārvadāja gaļu un citus pārtikas produktus.
Pirmās pavārgrāmatas radās 19. gadsimta vidū — sākotnēji mēri un proporcijas nebija norādīti. Kaut ko iemācīties varēja tikai eksperimentu ceļā. Vēlāk kāda kundze uzrakstīja grāmatu par mājsaimniecības vadīšanu — tā bija populāra līdz 20. gadsimta sākumam un līdz ar to ietekmēja sabiedrisko domu. Šajā mājsaimniecības vadības grāmatā varēja uzzināt, kā locīt salvetes, atlaist no darba kalpotāju, atbrīvoties no vasaras raibumiem, sastādīt ēdienkarti, pielietot dēles un pat atdzīvināt cilvēku, ja tas cietis no zibens spēriena. Nav skaidrs, kā visu to, ko vienā ēdienreizē pasniedza, varēja apēst. Grāmatas autore nelielām vakara viesībām (sešām personām) piedāvāja šādu ēdienkarti: viltotā bruņurupuča zupa, ātes fileja krējumā, cepts paltuss, truša gaļa, teļa gaļa, vērša astes sautējums, putna cepeši, vārīts šķiņķis, šķīvis ceptu baložu un cīruļu, nobeigumā rabarberu kūciņas, bezē cepumi, dzidrā želeja, krēms, saldējuma pudiņš un suflē. Katram no ēdieniem bija savi trauki, un pēc katras maltītes kalpotājiem tas viss bija jānomazgā un jānospodrina. Katram ēdienam savs šķīvis, sava dakša, savs nazis…Pēc maltītes trauki tika nomazgāti, sasmērēti ar aitu taukiem un ietīti papīrā. Darbības, kas kalpotājiem bija jāveic, reizēm bija neiedomājamas,» atzina B. Kalna.
Pusdienošana tolaik bija liels pārbaudījums,
jo tik daudzi izsmalcināti noteikumi prasīja rūpīgu apguvi. Nevienu no tiem nebija iespējams pārkāpt tā, lai vainīgais tūlīt netiktu atmaskots. Ikvienu rīcību noteica etiķete — ja cilvēks vēlējās iedzert malku vīna, viņam bija jāatrod kāds, kurš dzertu kopā ar viņu. «Bija tā — ja pie tevis atbrauc aristokrātisks vai dižciltīgs viesis, tev viņš bija jāēdina, jāizgulda un jāizklaidē dienām. Kalpotājiem pašiem nebija telpu, bet ļoti daudz vietas ēkā aizņēma telpas, kur tika veikta saimnieciskā darbība. Sākotnēji nebija arī ūdensvadu — kungi mazgājās pietiekami bieži, bet kalpotāji bija noskrējušies un viņiem tam nebija laika. Ūdens uz baļļu bija jāaiznes un pēc tam atkal jāiznes ārā. Naktspodu nevarēja nest pa tām pašām kāpnēm, kur staigā kungs, tāpēc kalpotāji pārvietojās pa citām kāpnēm. Ja muižkungs staigāja pa parku, neviens zemnieks vai kalpotāju kārtas cilvēks nedrīkstēja rādīties tuvumā. Tas pats bija ar ēdienu pasniegšanu — bija pieņemts, ka ēdieni jāpasniedz karsti vai silti, bet bija muižas, kur virtuve atradās pagrabstāvā. Kamēr to nogādāja kungiem, ēdiens jau bija atdzisis. Muižkungs pagaršo, patausta, kalpotājs atkal skrien, silda, un tā neskaitāmas reizes, kamēr beigās ēdiens ir sakaltis un nav baudāms. Mazā muižā tas varbūt bija vienkāršāk. 19. gadsimts tiek saukts par mājkalpotāju gadsimtu — procentuāli kalpotāju bija ļoti daudz, jo kādam visi šie darbi bija jāizdara. Lielākās kungu mājās bija gandrīz 40 sukas dažādiem darbiem, katram darbam sava — plīts suka, karnīzes suka, margu slotiņa, putekļu slotiņa, paklāja slota, drupatu slota… Kalpotāji ļoti daudz strādāja — gulēšanai palika labi ja piecas stundas. Latvijas mērogā tas viss varbūt bija daudz mērenāk, bet lielākā daļa kalpotājus neuzskatīja par līdzvērtīgiem cilvēkiem. Tas ir tas skaistais un neglītais vienlaikus. Protams, bija izglītoti cilvēki, kuri stājās tam pretī, bet sabiedriskā iekārta bija diezgan skarba,» atzina B. Kalna.