Mūzika — dvēseles sauciens vai atbilde uz to

Personības

Kitija Ruža ir īpašas balss un tembra īpašniece, džeza dziedāšanas pedagoģe Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, un, jā, viņa ir talseniece, kura mūzikai pievērsusies jau no mazotnes, saprotot, ka tas ir ceļš, pa kuru grib iet. Viņas izpildītās dziesmas dzirdamas Latvijas Kristīgajā radio, un Kitija savu balsi un sirdi vēlas lietot tikai Dievam par godu.
Kitija ir dzimusi un skolas gaitas pavadījusi mūsu pusē, mācoties Talsu sākumskolā, Talsu Valsts ģimnāzijā, kā arī Talsu mūzikas skolā, vēlāk aizejot uz Ventspils mūzikas vidusskolu. Pirmo gadu Ventspilī Kitija mācījusies akadēmisko dziedāšanu, bet pēc tam pārgājusi uz jaunatvērto džeza un populārās mūzikas nodaļu, bet, sapratusi, ka vēlas doties Rīgas virzienā, iestājusies un arī absolvējusi Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu. Tur arī turpinājusi džeza un populārās mūzikas studijas. Kā saka Kitija pati, viņu piesaistījis tikai un vienīgi populārās mūzikas jēdziens. Popmūzika bijusi tuva jau bērnībā, kad dziedātas Britnijas Spīrsas, Tīnas Tērneres un citu slavenu dziedātāju dziesmas. Balss bijusi piemērota arī džeza izpildīšanai, bet tas nepavisam nebijis tas, uz ko viņa tiekusies. Mācību process lielākoties bijis veltīts tieši džeza mūzikas apguvei, un pamazām džezs arī iepaticies. Kitija atceras savas akordeona skolotājas I. Plendišķes teikto, ka viņas balsij piemērota būtu džeza mūzika, bet tolaik viņai nebija ne jausmas, par ko viņa runā. Pēc vidusskolas absolvēšanas ceļi aizveduši pedagoģijas virzienā, absolvējot Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, «Erasmus» projekta ietvaros mācījusies arī Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā, bet maģistra grādu ieguvusi Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā. Galu galā sanācis tā, ka pēc pāris gadiem viņa pati pašlaik māca jauniešus arī šajā mūzikas žanrā Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā.
Mūzikas mīlestība — jau bērnībā
Kitija smaidot teic, ka jau agrā bērnībā gribējusi būt pasaulslavena dziedātāja. «Es domāju, ka mūzikas mīlestība savā ziņā bija saistīta ar mammu, jo viņai tā vienmēr bijusi tuva. Ja tu dzīvo mājā, kurā ir klavieres un kāds tās arī spēlē, tu jebkurā gadījumā tiec iespaidots un ietekmēts. Jau maza būdama, es kaut ko spēlēju un trinkšķināju, mamma man palīdzēja. Daudz ko mācījos mājās. Man ļoti patika populārais Bēthovena skaņdarbs «Elīzei». Manai omei bija skanoša lādīte, kuru atverot, šī melodija skanēja. Es gribēju to iemācīties, un mammai bija notis, ko viņa man iedeva. Tad es ar viņas palīdzību arī mācījos. Ne es tās notis vēl īsti pazinu, ne ko, bet mamma rādīja un paralēli arī notis ātri apguvu. Man pašmācības ceļš kopā ar mammu un mūzikas skolu gāja paralēli,» atklāj Kitija Ruža.
Visas Latvijas kora vadītāja Tautas lūgšanu sapulcē
Novembrī, kad «Talsu Vēstu» ticības lapā tika rakstīts par talsenieku dalību lielajā tautas lūgšanu sapulcē, tika minēts, ka Kitija Ruža ir lielā, apmēram 300 dalībnieku, kora vadītāja jau otro gadu. Jautāta, kas ietilpst kora vadītāja pienākumos, Kitija atzīst — galvenais uzdevums vadītājam, protams, ir visu kora organizatorisko lietu vadīšana. Viņas uzdevumos ietilpst komunikācija ar kori, darbs ar repertuāru, kora balsu rakstīšana, ierakstu veikšana, jo liela daļa koristu pēc notīm dziedāt neprot. «Tad vēl esmu viens tāds posms starp solistiem un kori, kuru veido Latvijas draudžu dziedošie cilvēki, lai saprastu, kā visu «salīmēt» kopā, kāda būs kora loma katrā dziesmā. Man jāizveido sasaiste, lai gan solistiem, gan korim būtu labi. Jāsarunā arī, kad diriģente var un kad nevar mēģināt, tāpat jābūt aktīvā saziņā ar organizatoru. Es aicinu arī interesentus pieteikties un dziedāt korī,» pieredzē dalās Kitija.
Skolotājas darbs — laba iespēja palīdzēt jauniešiem
Kitija Ruža pašlaik strādā Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, un viņai sanāk divas reizes nedēļā braukt uz skaisto Latvijas pilsētu, kur pasniedz nodarbības pusaudžiem. Jautāta, vai taisnība, ka mūsdienās jaunieši ir ar problemātisku uzvedību un bieži vien necienīgu attieksmi, Kitija teic, ka daļēji tam var piekrist. Viņa smejot piebilst, ka pati arī nebijusi diez ko jauka jauniete, tāpēc viņa tos saprot. «Manuprāt, ļoti daudz kas ir atkarīgs no skolotāja, vai viņš māk iemantot cieņu, vai spēj pieņemt, risināt situācijas, vai viņš vispār mīl cilvēkus. Tas ir ļoti būtiski attiecību veidošanā. Visgrūtākais uzdevums skolotājam, manuprāt, ir spēt atrast to veselīgo balansu starp mīlestību, draudzību un nepieciešamo stingrību, lai viņu respektētu. Svarīgi ir nepalikt pārāk «čomiskam» un nebūt arī padomju laiku stingrajam skolotājam. Tas pedagogam ir lielākais izaicinājums,» domās dalās Kitija Ruža. Uz jautājumu, kā, viņasprāt, skolēniem pietrūkst visvairāk, Kitija bez domāšanas atbild, ka mīlestība. «Kādam tas ir vecāku trūkums, nelaba kašķēšanās ģimenē, kas arī ir mīlestības trūkums un visa sliktā sakne. Tā ir atstumtība. Ja nu cilvēks nāk no tādas vides, tad nav arī mācīšanās un koncentrēšanās spēju, bērni tad ātri padodas un viņiem nav motivācijas, jo nav vajadzīgā piepildījuma. Ir tukšums,» atklāti pauž pedagoģe. Redzot atstumtību un mīlestības trūkumu, Kitija nepaliek vienaldzīga un priecājas par to, ka viņai lielākoties ir individuālās stundas. «Dziedāšana vispār ir tāda individuāla lieta. Grupu stundas ir tikai džeza teorijā un literatūrā. Man visas stundas lielākoties ir individuālas, kas ir ļoti liels pluss un atvērtas durvis individuālai pieejai. Jaunietis tad var atvērties un pastāstīt, kas uz sirds, kas viņa dzīvē notiek un kāpēc, piemēram, nav izmācījies. Strādājot tā, var iegūt ciešāku un personiskāku saikni. Es nebaidos runāt arī par garīgām lietām un sacīt, ka Dievam ir risinājums. Jauniešiem esmu liecinājusi arī par savu dzīvi, jo es ticu, ka mana pieredze var nest augļus arī viņu dzīvē. Skolotājs un vienlaikus arī psihologs. Pedagoģija man ir arī kā kalpošana cilvēku sirdīm, viņu personības izveidei. Tā nav tikai dziedāt mācīšana,» savā sirds priekā dalās Kitija.
Kad «instruments» esi tu pats
Ielūkojoties dziedāšanas būtībā dziļāk, mūzikas pedagoģe atklāj, ka ir pamanījusi kādu sakarību. «Dziedāšana ir ļoti intīms un personisks process. Aiz mūzikas instrumenta savā ziņā tu vari paslēpties, bet dziedāšana — tas esi tu pats. Mūzikas instrumentu tu lieto, un tas skan, bet dziedot tas mūzikas «instruments» esi tu pats. Tu pats skani. Manuprāt, tas ir daudz intīmāk un personīgāk. Tad atklājas arī kādas kompleksu lietas, aizspriedumi vai tā pati atstumtība, nedrošība, bailes kaut ko nodziedāt «šķībi». Dziedāšanā bieži vien cilvēks nespēj izdarīt to, ko vēlas. Dziedāšanas apguves procesā atklājas daudz nianšu par to, kas cilvēkā patiesībā slēpjas — ar ko viņš cīnās emocionāli un garīgi. Un tajā pašā laikā dziedāšana ir arī kā darba instruments, ar kuru var strādāt, lai problēmas atrisinātu. Manuprāt, dziedāšana veic divas svarīgas funkcijas cilvēka iekšējās pasaules sakārtošanas procesā. Pirmā — tā parāda un atklāj cilvēka problēmas, un otra — dziedāšana ir kā «rīks», lai ar tām strādātu, tās pārvarot. Ir daudz vingrinājumu un mācību metožu, kuras palīdz. Tas ir pārsteidzoši!» noslēpumā dalās jaunā skolotāja.
Mūzika — dvēseles sauciens vai atbilde uz to
Kitijai Ružai šķiet, ka bez mūzikas nav iespējams dzīvot. «Vajadzētu veikt eksperimentu ar tiem cilvēkiem, kuri teic, ka mūzika viņam neko nenozīmē un nav vajadzīga, atstājot viņu bez tās kādas pāris nedēļas. Cilvēks tāpat to visapkārt dzird. Bet man pašai ir tā, ka ik pa laikam izbaudu pilnīgu klusumu. Braucot mājās no skolas, pēc laika tikai pamanu, ka neesmu ieslēgusi mūziku, jo es ar to esmu pavadījusi visu dienu. Tad tas ir kā atpūta. Mūzika ir kā dvēseles sauciens vai atbilde uz šo saucienu. Man pašai ir dziesmas, kas ir «topā», un tad, kad jāiet cauri kādiem smagākiem brīžiem, es zinu, ka man tās «fiksi» jāieslēdz skaļāk un jāizdzied. Tās pāris dziesmas burtiski izvelk laukā visu sāpi, kad atkal varu būt «zirgā» un iet uz priekšu. Iekrist depresijā mums nepavisam nav vajadzīgs. Mums ir vajadzīga brīvība,» atzīst mūziķe no Talsiem.
Arī mūzikā daudz izsaka pazīšanās un sakari
Jautāta par latviešu izpildītāju kvalitāti, salīdzinot, piemēram, ar ārzemju izpildītāju potenciālu, Kitija Ruža neslēpj, ka «diemžēl lielu lomu spēlē pazīšanās, sakari, un tie redzamie un populārie Latvijā nav nemaz tie paši labākie». «Mums ir ļoti daudz tādu pērļu, mūziķu, kuriem ir brīnišķīgs talants un spējas, ko var pielīdzināt pat pasaulē atzītiem ārzemju izpildītājiem, bet, diemžēl, tāpat kā korupcija spēlē lielu lomu politikā, tāpat arī pazīšanās un sakari valda mūzikas industrijā. Šā iemesla dēļ bieži tie jaunie un talantīgie ir pilnīgā ēnā. Kam ir pazīšanās un nauda, viņi rāda it kā augsto mākslu, bet bieži vien tur nekā arī nav. Tā man šķiet. Nav pat bieži svarīgi, vai esi talantīgs un gudrs, svarīgi ir tas, ar ko tu esi pazīstams un kas ir tavi vecāki. Protams, svarīgi arī ir tas, ko dari tu pats un vai esi mēģinājis izsisties, lai kļūtu atpazīstams,» vaļsirdīgi izsakās Kitija, kura pati raksta dziesmu vārdus un mūziku. Viņa pastāsta, ka tās, kas biežāk skan Latvijas Kristīgajā radio, ir senākas dziesmas un ir no viņas kristietības sākumposma. Kitija neslēpj, ka, garīgi augot, mainās arī atziņa, un dziesma, kas no tevis nāk ārā, parāda paša briedumu. «Tās vecās manas dziesmas pašai tagad vairs nav aktuālas. Es šobrīd ar tām nevaru slavēt Dievu vai sevi dabūt «zirgā». Bet es ticu: kādam tās tieši tagad ir par svētību, jo ir atbilstošas viņa situācijai. Man tagad ir cita sezona,» teic Kitija. Mūziķe atklāj, ka pasaulīgais mūzikas lauks viņu nevilina itin nemaz. «Tad, kad es ar dziedāšanu sāku slavēt Dievu, tad viena no pirmajām slavēšanām manā dzīvē bija tāda, kas mani apgaismoja un atnāca pārdabiska sajūta, ka šis ir tas, kā es vienmēr esmu vēlējusies justies dziedot. Šī ir tā sajūta, pēc kuras esmu alkusi. Sajūta bija tik spēcīga, ka man nebija šaubu — tas ir tas, ko esmu meklējusi. Mana sirds jau no mazotnes alka dziedāt ne cilvēkiem, bet Dievam,» atklāj K. Ruža.
Tagad ir labs laiks, lai ieietu jaunās lietās
Uzdodot jautājumu, kas Kitijai no sirds lika sākt smieties, par to, ko viņa dara šajā lielo ierobežojumu laikā, kad viss notiek attālināti, viņa teic, lai rakstu, ka mazgā rokas, sēž mājās un daudz retāk iet uz veikalu. Bet, runājot nopietni, mūziķe atklāj, ka šis laiks viņai ir īpašs. Labs laiks ar Dievu un Bībeles lasīšanai. «Protams, arī attālināti strādāju. Mūzikas skolā man pašlaik ir video stundas. Es šo laiku no sirds izbaudu. Man ir tā sajūta, ka visām tām skriešanām un pasākumiem ir tāda skaista «stop» zīme, kad varu beidzot brīvi plūst Dieva mierā. Tā ir ieiešana jaunās lietās. Man tas patiešām ļoti patīk,» ar atbildi pārsteidz Kitija, kas savu dzīvi atdevusi Dievam pirms desmit gadiem, un, kā smej pati, tas noticis 14. februārī, kad viņa satikusi savu mūža lielo mīlestību Jēzu. Dievs Kitijas dzīvē darbojies un darbojas visās dzīves jomās. Bērnībā Kitija teikusi, ka nekad nebūs skolotāja, bet no sava aicinājuma kopā ar Dievu neaizbēgt. Viņš sakārtojis pašas emocionālo sfēru un citas lietas, bet ir, protams, pie kā darbs norit joprojām. «No mums ārā ik pa laikam izlien kaut kas nelāgs. Daudz kas jau ir izdarīts, bet ir vēl ko darīt. Un tā tas ir visas dzīves garumā, bet tā ir diena pret nakti, kāda es biju kādreiz un kāda esmu tagad. Visbrīnišķīgākais ir būt īstajā vietā un darīt to, kam esi aicināts. Kad esi neīstajā profesijā un neīstajā vietā, tu mokies un sirdī nav miera. Es izvēlos mieru,» pauž mūziķe.
Muzikāla sadarbība, kas dzimusi sadraudzībā
Kitijai Ružai ir muzikāla sadarbība ar mācītāju un mūziķi no Nigērijas, kas ilgāku laiku dzīvo Norvēģijā, proti, ar Džozefu Akinjeli. Viņš atbraucis uz Kitijas draudzi kalpot, kad arī izveidojies labs kontakts, un mūziķe neslēpj, ka tieši Džozefs ir viņas garīgais tētis, kas viņu pieņēmis kā bērnu, dodot padomu. «Viņam patika, kā es dziedu, paslavējām kopā un esmu bijusi arī ciemos pie viņa ģimenes un draudzē Norvēģijā vairākas reizes. Mums izveidojās draudzīgas attiecības ar mācītāja ģimeni, un paralēli arī muzikāla sadarbība,» pastāsta Kitija. Tagad jaunākais veikums ir Džozefa dziesma «Tu esi Tas» ar Kitijas Ružas tulkojumu. Jautāta, kā cilvēks var iemācīties slavēt, Kitija atklāj, ka tas ir sirds stāvoklis attiecībā pret Dievu. Un tās nav tikai dziesmas. Slavēt var dejojot, spēlējot instrumentus, dziedot, lūdzot, zīmējot, priecājoties un vēl, un vēl… Tas nav tikai stāsts par dziedāšanu. Galu galā arī ar savu ikdienu var pielūgt un slavēt Dievu. «Slavēt Dievu nozīmē atdod viņam godu it visā. Slavēt nozīmē cildināt, darīt zināmu Viņa vārdu un nest to uz āru, paaugstināt kā vērtīgu, kā kaut ko augstāku. Vienalga, kā to dari, bet galvenais, lai tas ir par godu Dievam,» savā atziņā dalās Kitija Ruža.