«Mūsu dzīve tika izmainīta»

Personības

Atsaucoties uz 24. marta publikāciju «Ešeloni uz Sibīriju 1949. gada 25. martā», talseniece Dzidra Volanska dalījās atmiņās par laiku, kas izmainīja neskaitāmu ģimeņu dzīvi. Viņa uzsver, ka izvešanas veicēju ziņojumā minētais apgalvojums par to, ka bērniem pirkts piens, baltmaize, bulciņas un cukurs, neatbilst realitātei. Arī medicīniskā aprūpe nav tikusi nodrošināta.
Pirms svešumā tika izsūtīti daudzi tūkstoši latviešu, tai skaitā bērni un sirmgalvji, Dz. Volanska (dzimusi — Štrauss) mācījās Laidzes pamatskolā. 25. martā 3. klases skolnieces dzīve izmainījās līdz nepazīšanai — agri no rīta viņa kopā ar ģimeni Stendē tika iesēdināta pirmajā ešelonā. Mājās ģimene atgriezās 1956. gada 29. oktobrī. «Viss sākās, kad tēva brālis Bērtulis pārnāca no kara un aizgāja partizānos. Kad suns ierējās, zinājām, ka atkal būs kratīšana. Mammu un papu aizveda uz Talsiem, un mēs ar brāļiem trijatā palikām mājās. Brāļi bija vecāki par mani — viens dzimis 1933. gadā, otrs — 1935. gadā. Mammu pēc vienas, divām nedēļām palaida, bet papu Valdemārpilī noturēja trīs mēnešus. Toreiz kaimiņi nāca palīgā apsēt laukus. Pēdējo reizi, kad viņu 1947. gadā izsauca uz ciema padomi, viņš bija pratināts, sists un nogrūsts lejā pa kāpnēm. Pēc tam viņš trīs nedēļas nogulēja slimnīcā un saņēma zīmi par darbnespēju. Tajā pašā gadā kāds bija nosūdzējis, kur atrodas tēva brālis. Tā kā viņš bija ievainots un zināja, ka nekur tālāk netiks, viņš pats sevi nošāva. Kur viņš ir paglabāts, to neviens nezina.
Kad tikām izsūtīti, ņemt līdzi neko neļāva, tikai zāģi, cirvi un spaini. Varējām izmukt, bet mamma jau iepriekšējā vakarā sabruka un palika uz gultas. Kad paps viņu nesa uz rokām ārā, viņš paķēra līdzi segu. Vēl tagad nevaru saprast, kur dabūju maisu, bet atceros, ka ielādēju tajā savas un mammas drēbes. Man bija arī skaists portfelītis, kur sabēru brošas un krelles. Krievijā noēdām tās citu pēc citas, pa vienai vien. Pēdējās pārdevu dzintara krelles, jo citas izejas nebija. Ceļā uz Sibīriju bijām vairāk nekā divas nedēļas — logu pirmo reizi attaisīja Zilupē. Pienu, baltmaizi, bulciņas un cukuru bērniem neviens nedeva. Zaldāti zem šineļa bija paslēpuši maizi — naudu šņorītē nolaida lejā, viņi iesēja kukulīti, un tad mudīgi augšā, jo arī viņus vaktēja. Stacijā, kur mūs izlaida, paskats bija briesmīgs — kā netīrā atejā!» atminas kundze.
«Esot Sibīrijā, taigas malā salasījām avenes un basām kājām nesām pārdot, lai varētu nopirkt ziepju gabalu. Drēbes mums ar mammu atsūtīja viņas māsīca. Kad tēvam vairs nebija ko vilkt mugurā, mamma no kolhoza maisa uzšuva kreklu. Vēlāk tēvu aizsūtīja uz taigu, kur viņš zāģēja baļķus un par to saņēma atlīdzību. Smieklīga tā nauda bija, bet kaut kas bija. Kolhoza priekšnieks atveda savus puszābakus, lai viņam nav jāstaigā ar basām kājām, un par labu darbu iedeva kreklu. Nākamajā gadā pie mums atsūtīja leišu ģimeni, kam līdzi bija šujmašīna. Dabūju katūna drēbi, un man uzšuva kleitiņu — samaksāt, protams, nevarēju. Zābaciņus man nopirka skolotājs. Man, starp citu, gāja labāk, jo skolotājs mani paņēma pie sevis. Viņš redzēja, kādos apstākļos dzīvojam, un iežēlojās. Reizi divās dienās viņš varēja dabūt nelielu maizes kukulīti. Tēvs un vecākais brālis katru ziemu brauca strādāt, un mēs palikām trijatā. Citādi mēs nebūtu izdzīvojuši. Toreiz katram krievam bija šaujamais — vecākais brālis to aizņēmās un izsūtījuma laikā nošāva trīs aļņus. Gājām ķert arī burundukus — par ādiņām varēja dabūt skrotis. Mums draudēja liels sods, bet mēs riskējām, jo citas izejas nebija. Kad atnācu mājās no skolas, likām zaķiem cilpas. Gaļu vārījām pa nakti — kad tā smaržoja, centāmies sagruzdēt kādu lupatiņu, bet arī ar lupatām bija švaki. Brālim bija bikses, kas bija savilktas ar drātīm, jo diega nebija…Piedzīvoto nav iespējams aprakstīt vārdiem.»