Kas rosās, tas rosās arī tad, kad visas durvis ciet

Personības

Maina Vizbule, kas parasti piesaka sevi kā Marinu bez «r», šķiet, ir ne tikai ar vispavasarīgāko uzvārdu, bet arī ar neredzētu darbīgumu šajā krīzes situācijā turpat uz sava balkona, kurā sasētie pētersīļi mūsu sazināšanās reizē jau izspraukušies no zemes un Mainas kundzei sagādā īpašu prieku.
«Ātri runāju, jo arī pa dzīvi tā eju»
«Es mīlu zemi, mīlu puķes, kas man ir pilna palodze, mīlu cilvēkus,» teic «Talsu Vēstīm» uzticīgā lasītāja savā talsenieka ausīm neierastajā latviešu valodas izpildījumā. Kundze runā latviski, bet ik pa laikam manāmas arī krievu valodas formas pieskaņa, kas klausītājam pirmajā reizē liek saausīties, jo nav jau noslēpums, ka pie visa neierastā ir jāpierod. «Es tik ļoti ātri runāju, jo arī pa dzīvi tā eju. Tā ātri un strauji,» smej Maina Vizbule. Viņa izbauda skaisto un pavasarīgo laiku un ir entuziasma pilna, sakot, ka visa fīrēšanās tagad notiek tieši uz balkona. Tā vien šķiet, ka simtprocentīga patiesība ir tā, ka tie, kas darbojas un dara, rokas nenolaiž nevienu brīdi, pat tad, kad visas durvis uz ierastām nodarbēm ir ciet. Bet kundze neslēpj, ka ir ļoti sailgojusies pēc kultūras dzīves un šis vīruss daudz ko ir apstādinājis. Maina ar televīzijas palīdzību seko līdzi notikumiem Latvijā vīrusa un tā izraisītās slimības sakarā un teic, ka šajā laikā vajag pielūgt Dievu un lūgt apsardzību no tās nelaimes. Viņa atzīst, ka ļoti mīl bērnus un pārdzīvo, ka no 6. līdz 12. jūlijam plānotie Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki ir atcelti.
55 gadi — Sibīrijā
Maina Vizbule priecājas par zvanu un teic, ka ir «Talsu Vēstu» lasītāja un šo laikrakstu ir iemīlējusi un joprojām mīl, kaut savā mīļajā Latvijā atgriezusies tikai pirms četrpadsmit ar pus gadiem no tālajiem ziemeļiem, no Krasnojarskas Sibīrijā. Ģimene svešajā zemē savā starpā sarunājusies latviski un bijuši īsti kurzemnieki. Maina teic, ka 55 gadus nodzīvojusi Sibīrijā un dokumentos tur viņai bija minēts, ka ir latviete. Kundzei sarunas laikā nobirst arī asaras, atceroties, ka mamma ļoti gribējusi, lai viņu apglabā Latvijā un ka viņa mirusi no lieliem uztraukumiem. Tagad Mainas kundze teic, ka visas atmiņas palikušas Sibīrijā un arī savējo kapus nevar apkopt, jo veseli 5500 kilometri šķir no vietas, kur viņa dzīvojusi sava mūža lielāko daļu. Mamma mirusi 1989. gadā. Maina bilst, ka nav aizmirsusi, ka par viņu tika vairāk rakstīts, kad atgriezusies savā tēvzemē. Un par šo kundzi, ko nevar nepamanīt lielo apgriezienu un veiklo izdarību dēļ, kāda raksta autores paziņa pačukst, ka sanācis ar viņu braukt kopā ekskursijā, kad Mainas kundze metusi pie malas jebkādu ierasto latvieša kautrīgumu un demonstrējusi arī dejas soļus no krievu tautas deju klasikas, kas visus pārsteidzis. Maina smaidot teic, ka viņu cilvēki mīl, tāpat kaimiņi mīl, un viņa ir aktīvs cilvēks, piebilstot, ka palīdz pie pirmās iespējas, ja ir iespēja. Viņa atbalstu sniedz arī radiem Latgalē, kam iet grūti un tie ir invalīdi.
Mainas kundze neslēpj, ka no «Talsu Vēstu» kolektīva viņai sirdī īpaši tuva ir bijusi nesen mūžībā aizgājusī Ilze Kārkluvalka, kuru sastapusi Radošajā sētā pirms desmit gadiem un iepazinusi ne tikai kā labu žurnālisti, bet arī māksliniecisku cilvēku ar radošu un skaistu dvēseli un sirdi. Viņa atklāj, ka aktīvi darbojas senioru klubiņā «Mežābele» un šīs nodarbes tagad krīzes situācijā ļoti pietrūkstot. Mainai Vizbulei tuva arī dzeja, un tuvas viņai ir rindas: «Pie debesīm ir pulka zvaigžņu, un katra savādāka mirdz, un pasaulē ir pulka ļaužu, un katram savādāk pukst sirds.» Tas ir dzejolis, kas Mainas kundzei nācis līdzi no Sibīrijas un ko iemācījusies jau piecu gadu vecumā.