«Ceļu un sevi nevajag lauzt»

Personības

Visu janvāri Balgales brīvā laika pavadīšanas centrā bija apskatāma izstāde «Aspazija. Vētra», kas vēsta par Aspazijas personības un daiļrades vētrainajām šķautnēm. Izstādes satura autore — Raiņa un Aspazijas muzeja speciāliste Linda Grīnberga — Balgali sauc par savu izejas punktu. Tur meklējami iedīgļi, kas veidojuši viņas turpmāko attīstību gan profesionāli, gan personīgi. Linda atzīst, ka sevis meklējumos viņai vienmēr bijusi svarīga brīvība, — ļaujoties nezināmajam, iespējams atklāt sevi no jauna.
— Kādu tu atminies savu bērnību?
— Kad biju maza, mums bija pašiem sava saimniecība — vasarās lasījām zemenes un braucām uz tirgu. Laukos vienmēr atradās ko darīt — mamma reizēm smējās, ka viņa man uz kaimiņu sētu atnesīs gultu, jo no rīta līdz vakaram dzīvojos kopā ar kaimiņu meitenēm. Visu, kas atradās sētā, mācējām pārvērst par spēļu objektu. Uz daudzdzīvokļu māju pagalmiem negājām — spēlējāmies pašas savā nodabā. Vispār biju diezgan klausīgs bērns. Man ir arī vecākas māsas — laikam tāds prātīgais piemērs bija. Mamma mani visur sūtīja līdzi — mazo piesien astē, lai atturētu lielos no spontānām idejām.
Dursupē dzīvoju līdz pat vidusskolai — mācījos Dursupes pamatskolā un Talsu 2. vidusskolā. Šobrīd jau astoņus gadus saucu sevi par rīdzinieci, bet man vienmēr ir prieks atgriezties. Tas, ka gāju mazā skolā, zināmā mērā ir ietekmējis manu vērtību sistēmu. Mūs audzināja ļoti patriotiski — katri svētki tika asociēti ar dzimto pusi, līdz ar to apgūtais vienmēr šķita dziļi personīgs. Dursupe man ir mīļa, un arī šobrīd, dzīvojot pilsētā, brīvdienās izjūtu vēlmi doties pie dabas.
— Cik lielā mērā tavu izvēli ir ietekmējuši vecāki, ģimene?
— Nesen ar draugiem spriedām — jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk atskārstam, ka esam diezgan līdzīgi vecākiem. No mammas esmu pārmantojusi labestību, izpalīdzību un komunikatīvo aspektu. Tētis ir salīdzinoši kluss — no viņa man ir intravertums. Varu komunicēt ar cilvēkiem, būt atvērta, bet tikpat daudz laika man vajag vienatnē. Vēl ļoti daudz esmu pārmantojusi no vecvecākiem, īpaši no Strazdes omes, kura mani iedvesmoja lasīt grāmatas.
— Kurā brīdī saprati, ka literatūra no visiem mācību priekšmetiem tevi saista visvairāk?
— No mācībām man padevās gan eksaktie, gan humanitārie priekšmeti. Tā kā tētis ir lauksaimniecības inženieris, bērnībā mani sauca par mazo inženieri, bet tā arī uz tehniskajām zinātnēm neaizgāju. Es ātri saprotu lietas, bet domāt tālāk, kaut ko risināt un radīt varu radošajā jomā. Vidusskolas laikā tas iezīmējās skaidrāk. 9. klasē mani aizrāva 20. gadsimts — manu vectēvu izsūtīja uz Sibīriju, līdz ar to šie notikumi man bija personīgi tuvi. Ejot uz augstskolu, svārstījos starp vēsturi un literatūru. Nosliecos uz literatūras pusi, jo vidusskolas laikā apmeklēju literāru studiju, un man patika rakstīt dzeju. Man ir prieks, ja kāds kaut ko rada, dara, izpaužas un atbrīvo sevi. Tas viss zināmā mērā palīdzēja izlemt, ka gribu saistīt savu dzīvi ar literatūru un kultūru.
No katras lietas, ko pamatskolā pamēģināju, esmu ieguvusi ko vērtīgu. Dejošana, koris, teātris, orientēšanās, futbols — visu esmu izmēģinājusi. Nezinu kāpēc, bet lēkāju no viena pulciņa uz citu — parasti ir tā, ka draudzenes cita citu pavelk līdzi. Futbolā iestājos nejauši — svētdienas rītā gribēju ar draudzenēm pastaigāties, viņas gāja uz treniņu, aizgāju līdzi, pamēģināju, un tā tas aizgāja. Balgalē bija atsevišķa meiteņu komanda. Gāju arī tūrisma pulciņā un dejās. Dejas man patika tik ļoti, ka mēs ar klasesbiedrenēm uztaisījām pašas savu grupiņu. Aizbraucām uz nometni un izdomājām, ka gribam dejot vēderdejas. Augstskolas pirmajos gados laika bija mazāk, bet tagad tas viss pamazām nāk atpakaļ.
— Kur ceļš tevi aizveda pēc vidusskolas absolvēšanas?
— Nezināju, ko tieši gribu darīt, bet zināju, ka mani saista literatūra. Grāmatas palīdz aizbēgt no ikdienas, dzīvot vairākas dzīves un pieredzēt kaut ko nebijušu. Visi mani biedēja ar to, ka darbu šajā jomā nedabūšu, — lauku bērniem tādā ziņā ir grūtāk, jo viņu izpratne par dažādām profesijām ir ierobežota. Mūsdienās gūt pieredzi un priekšstatu ir daudz vieglāk. Bet es gribēju darīt to, kas man ir tuvs sirdij. Iestājos Latvijas Universitātē, kur studēju baltu filoloģiju. Pēc tam iestājos maģistrantūrā un veiksmīgā kārtā arī šajā pašā nozarē dabūju darbu. Muzejā varu strādāt praktiski un zināšanas caur pasākumiem interesantā veidā nodot tālāk. Man vienmēr ir licies, ka bez studijām es nebūtu tāda, kāda esmu tagad. Kultūra cilvēkam dod ļoti daudz. Reizēm man liekas, ka es sev daru pāri, jo arī dzīvē visu sāku analizēt. Liekas, ka notiekošais jātver mazliet vieglāk, bet dziļums ir tas, kas man vienmēr ir saistījis.
Pirmajā maģistra studiju gadā strādāju bērnudārzā, bet otrajā sāku strādāt Raiņa un Aspazijas muzejā. Parakstot darba līgumu, vēl nezināju, kā tur izskatās. Kad pirmajā dienā atnācu uz darbu, nobrīnījos — es te drīkstēšu strādāt? Muzejs atrodas atjaunotā vasarnīcā divu minūšu attālumā no jūras — visapkārt ir tūristi, kuri nāk atpūsties un baudīt dabu. Šis darbs dod vieglumu un mieru. Pēc amata esmu izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja. Smejos, ka esmu no visa pa druskai — universālais kareivis. Jebkurš cilvēks, kurš ikdienā ienāk muzejā, var apskatīt pamata ekspozīciju. Ja viņš grib doties ekskursijā, es to novadu, bet mums ir arī izstāžu zāle, un mēs organizējam izstādes. Mākslas, foto un pētnieciskās izstādes mainās ik pa diviem mēnešiem — vidēji astoņas izstādes gadā. Rīkojam arī pasākumus, koncertus un bērnu darbnīcu ciklus, kas ir saistīti ar Raini un Aspaziju. Parasti izveidojam nākamā gada ieceru plānu un organizējam aptuveni 30 pasākumus gadā. Tagad es arī fotografēju pasākumus. Tas ir tas, ko es vienmēr esmu gribējusi, — no visa pa mazumiņam. Šajā darbā ir ļoti liela brīvība — varam darīt to, kas mums pašiem ir nozīmīgs un tuvs. Protams, tam jābūt saistītam ar Raini un Aspaziju vai Kultūras ministrijas definētajām pamatno-stādnēm. Esmu ļoti priviliģēta, jo man nav tiešu norādījumu no vadības. Mūsu muzejā tiek novērtētas personības iezīmes — ja kādam ir talants ar bērniem, viņš šajā jomā var izpausties. Jūtam cits citu un cenšamies darīt to, kas mums patīk. Man tā ir pasākumu organizēšana. Kad sāku strādāt muzejā, man likās, ka esmu intraverta un publikas priekšā nejūtos ērti, bet tagad varu vadīt ekskursijas vai pasākumus neatkarīgi no tā, kas stāv manā priekšā. Man patīk komunicēt ar cilvēkiem, sajust atgriezenisko saiti un radīt emocijas, kas viņus iedvesmo vai maina.
— Tevis veidotā izstāde «Aspazija. Vētra» izceļ Aspazijai svarīgos cilvēktiesību jautājumus un atklāj viņas spilgto un drosmīgo pašizpausmi. Kā pie tevis atnāca šī ideja?
— Mani mudināja taisīt pirmo pētniecisko izstādi, pašas saturu, iepriekš organizēju citu izstādes. Reizē arī atnāca tēma — tuvojās Jūrmalā notiekošā starptautiskā mākslas biennāle «Marīna», kurai šogad izvēlēts titulmotīvs «vētra». Mani uzrunāja biennāles kuratore no Jūrmalas pilsētas muzeja — Guna Kalnača. Aspazija un sieviešu tiesības Latvijā esmu pētījusi jau iepriekš, taču izstāde bija izaicinājums. Reizēm vajag, lai kāds tev notic vairāk nekā tu pats. No sākuma man bija šaubas, likās — ja nu man nesanāks, ja nu tas būs par vieglu un tur nebūs satura vai tieši pretēji — būšu salikusi pārāk daudz? Šaubu brīžos sajutu lielu kolēģu un vadības atbalstu. Man ir pieredzes bagāti kolēģi, ar kuriem varēju konsultēties. Arī sadarbība ar mākslinieku noritēja veiksmīgi. Izstādes saturā ļāvu runāt pašai Aspazijai. Izstādi papildināja video intervijas — uz sarunu par Aspaziju un viņas literārā mantojuma recepciju tika aicināta Aspazijas pētniece Ausma Cimdiņa, režisore Māra Ķimele, kā arī dzejniece Inga Gaile. Tas laikam bija grūtākais, bet, kad viss izdevās, gandarījums bija ļoti liels. Izstāde bija liels darbs, kas atgādināja augstskolas pēdējo kursu. Likās, ka esmu uzrakstījusi vēl vienu maģistra darbu, tikai šoreiz praktiski un daudz baudāmāk.
— Kā tevī radās mīlestība pret pārgājieniem?
— Kad sāku dzīvot Rīgā, pirmos gadus vairāk pavadīju studējot, ar grāmatu rokās, teātrī, bet tagad gandrīz katras brīvdienas pavadu pie dabas. Pēdējos gados esmu diezgan daudz mainījusies. Kādreiz man likās — es tāda klusāka, ar savām grāmatām, bet tagad grāmatas ir darbam. Brīvajos brīžos pavadu laiku aktīvi. Vidusskolā un augstskolas pirmajos gados ar sportu nenodarbojos vispār — man pat bija atbrīvojums no garajiem skrējieniem. Neticēju, ka es varu izaugt līdz pusmaratonam. Sākumā desmit vai pat pieci kilometri bija mazā uzvara. Kādreiz man likās — lai kaut ko darītu, vajag vēl kādu, ko tad es viena. Man bija bail pievienoties svešiniekiem, bet, līdzko sevi pārvarēju pārgājienos, pēc tam vairs nebija problēmu. Pirms diviem gadiem izdomāju, ka gribu dejot latīņamerikāņu dejas. Aizgāju, pamēģināju un atklāju pilnīgi jaunu pasauli. Man patīk izpausties, tāpēc rakstu arī pārgājienu blogu. Liekas, ka mūsdienās vieglāk ir skatīties bildes, bet daudzi lasa arī stāstus, atskatus un iedvesmojas no tiem.
Pārgājienos sāku iet pirms trīs ar pusi gadiem. Biju sākusi strādāt muzejā un ieraudzīju aicinājumu doties 64 kilometrus garā pārgājienā. Tas manā dzīvē bija starpposms — izjutu vajadzību atklāt un iemīlēt sevi no jauna. Man nebija bail no 64 kilometriem, es pat nedomāju, vai varu tos noiet. Lielākais izaicinājums bija doties kaut kur kopā ar svešiem cilvēkiem. Tagad man tas liekas smieklīgi, bet tajā laikā tas nebija tik pašsaprotami. Pēc pirmajiem pieciem kilometriem runājāmies tā, it kā mēs cits citu pazītu veselu mūžību. Cilvēki cits par citu dabiski rūpējās. Jūs mežā ieejat kā svešinieki, bet ārā iznākat kā draugi. Šo trīs ar pusi gadu laikā pārgājienos esmu ieguvusi divus ļoti labus draugus. Kad vedu cilvēkus pati savos pārgājienos, mēs vienmēr satuvināmies. Nezinu, kas tā ir par maģiju, bet daba atbrīvo. Pēc tam, kad biju nogājusi posmu no Bērzciema līdz Dubultiem, apjautu, cik Latvija ir skaista un dažāda. Tepat 20 kilometru attālumā vēl ir tik daudz neiepazīta. Es gan vēl neesmu nogājusi visu jūras posmu, bet tāds mērķis man ir. Zināmā mērā tā bija cīņa ar sevi, kas pēc tam sniedz milzīgu gandarījumu. Vēlāk uzzināju par pārgājienu «Kolka—Dubulti» un sapratu, ka man ļoti, ļoti gribas to noiet. Pirmajā gadā vēl nevarēju, jo man bija trauma, bet otrajā to izdarīju. Pēc tam man bija tik liela iedvesma un enerģija, ka dabiski radās jautājums — ko tālāk? Pieteicos un noskrēju Jelgavas nakts pusmaratonu. Esmu daudz staigājusi pa Latviju, bijusi Tatru kalnos, un maijā ar draugu bijām plānojuši doties 155 kilometrus garā pārgājienā pa Skotiju. Pašlaik tas mazliet jāatliek.
— Citiem tās varētu šķist kā mocības…
— Tas nav tāpēc, lai sevi mocītu. Ir arī padošanās un mācības. Pagājušajā gadā izvēlējos mērķi, kurā es sevi fiziski salauzu. Pārgājienā «Kolka—Dubulti» izstājos 80. kilometrā, jo izvēlējāmies iet ļoti ātri. Tad sapratu — nē, tas nav man. Iet vajag ar baudu, nevis sevi lauzt. Lai atgūtu šo sajūtu, aizbraucām uz Vecpiebalgu, trīs dienas klīdām apkārt un izzinājām šo vietu. Man vienmēr ir bijusi svarīga brīvība — gan attiecībās ar cilvēkiem un darbā, gan pašas klejojumos. Pārgājieni ir joma, kurā šī brīvība ir jūtama, — tajā nav skaudības, nav sacensības. Ja tu ar kādu gribi sacensties, tad tikai ar sevi. Tā ir iespēja izbaudīt mirkļus, piedzīvot brīnumus un atklāt par sevi daudz jauna.

— Imants Ziedonis savulaik sevis meklējumus salīdzinājis ar ceļu. Cik liela nozīme ceļam ir tavā dzīvē?
— Vispār esmu diezgan liela ceļa romantiķe. I. Ziedonis vienmēr ir runājis par ceļa filozofiju, meklējumiem un nezināmo, ko reizēm iespējams atrast. Šo trīs ar pusi gadu laikā esmu sapratusi, ka man patīk ceļa bauda, nevis izaicinājums. Ceļu un sevi nevajag lauzt.