Neplānots izaicinājums vecākiem, skolotājiem un skolēniem

Izglītība

Ir pagājusi pirmā nedēļa jaunajos apstākļos, kad bērni izglītojas mājās, un ir iesākusies otrā. Lai uzzinātu, kā vērtējama pašreizējā situācija un tajā iesaistītie, sazinājos ar Valmieras pamatskolas «Universum» direktoru Andi Apsīti, kura vadītajā izglītības iestādē ar alternatīviem izglītības programmu apguves veidiem, arī mājmācību, ir astoņu gadu pieredze.
— Vai valstij, jūsuprāt, mūsdienu mainīgajā laikā būtu laikus jāparedz arī alternatīvi izglītības apguves veidi, ko varētu piedāvāt vispārizglītojošās mācību iestādēs krīzes situācijās?
— Jā, šajā mūsdienu mainīgajā laikā noteikti ir jāparedz arī alternatīvi programmu apguves veidi, un šis laiks ir labs ģenerālmēģinājums visai izglītības sistēmai, lai vispār ieraudzītu tās vājās vietas, pie kurām ir jāstrādā gan skolotāju, gan vecāku, gan, protams, arī bērnu sagatavošanā. Ir valstis, kurām jau ir labas iestrādnes un no kurām mēs varētu mācīties. Laba pieredze, piemēram, ir Īrijā. Tur iesaistīties mājmācībā var ļoti brīvi un elastīgi, sadarbojoties ar vietējām skolām, kur ir arī atbalsta komplekts — grāmatas, materiāli, padomdošanas grāmata. Tur laba prakse ir jau šobrīd.
— Kā vērtējat pašreizējo mācīšanos mājās? Vai tik ātrā tempā varēja pieņemt gudru lēmumu un apsvērt visas problēmas un atrast risinājumus?
— Šī noteikti ir īsta šoka terapija arī ierēdņiem, Izglītības ministrijai un Valsts izglītības satura centram, jo tas viss faktiski notiek vairāku reformu vidū. Notiek gan pedagogu algu modeļa jaunā izstrāde, gan kompetenču pieeja, gan latviešu kā valsts valodas reforma skolās. Tātad jau ļoti saspringtā laikā notika šis pavērsiens. Protams, ka izglītības ministrei bija jāpabīda malā ļoti daudzi citi aktuāli jautājumi, kas bija darba kārtībā, tajā skaitā arī augstskolu reforma. Un tas nav vienkārši. Tieši tāpēc jāsaka, ka pilnos apgriezienos visa uzmanība tagad ir veltīta šim jautājumam par mācīšanos mājās. Bet kāpēc ir šī problemātika? Tas ir tāpēc, ka izglītības sistēma pēc savas būtības ir uzbūvēta ļoti neelastīga, un tieši šī krīzes situācija to izgaismo. Skolotāji vispārīgi ir sagatavoti tikai klātienes izglītībai un pamatā tikai darbam ar grāmatām un tiešiem mācību līdzekļiem, lai varētu mācīt frontāli. Viss šis tehnoloģiskais izaicinājums un mācīšanās attālināti ir liela problēma.
— Kādi ir visbiežākie jautājumi no vecāku puses, kad pie jums griežas ar neskaidrībām vai pēc padoma?
— Šobrīd ar mums sazinās lielākoties tie vecāki, kuri ir jau ar mūsu darbu iepazinušies agrāk, bet es gribu teikt, ka, runājot ar cilvēkiem, redzu, ka tā pulvermuca vēl nemaz nav sprāgusi. Šobrīd vēl daudzi cilvēki vienkārši aiz pārslodzes un noslodzes nespēj pat paprasīt palīdzību, bet spriedze pieaug. Es prognozēju, kā saka tautā, ka katliņam sāks pāri gāzties šīs otrās nedēļas nogalē vai pēc tam, jo arī statistika pierāda, ka šobrīd konflikti ģimenēs ir pieauguši pat par piecdesmit procentiem, ko ziņo, piemēram, Rīgas pašvaldības policija, runājot par izsaukumiem, kas parāda to, ka spriedze pieaug. Mēs ejam cauri ļoti lielai skolai kā tādai, tāpēc tie visbiežāk uzdotie problēmjautājumi no vecāku puses tā īsti atklāti vēl neizskan. Tā vairāk ir iekšēja dalīšanās, un mēs vērojam, ka liela daļa sabiedrības šobrīd ir pārslogota. Laiks parādīs, kādas problēmas redzēsim atklāti. Arī vidējam latvietim ir savs pacietības mērs, cik daudz un cik ilgi tas var izturēt un cik zemu tas var liekties, un cik daudz panest.
— Kā vērtējat skolotāju gatavību šādai situācijai, kad mācību priekšmets tiek pasniegts attālināti vai tiešsaistē?
— Protams, ņemot vērā, ka mūsu skolotājs caurmērā ir vecumā piecdesmit un vairāk gadu, tad tas ir milzīgs izaicinājums daudziem pedagogiem. Dzirdam atsauksmes, kad skolotāji atklāti saka, ka pirmo reizi kaut ko tādu dara, un varbūt kādam tas patiešām nāk par labu, jo ir kā pozitīvs pagrūdiens, kad iepriekš stāvēts uz laipas un nav varēts saņemties lēcienam.
Protams, ka pieredze tiek gūta tikai darbojoties. Dzirdam par dažādiem rīkiem, piemēram, «Google meet», «Zoom» un citiem, kas plaši tiek reklamēti kā tiešsaistes rīki. Manuprāt, šobrīd vēl ir tas pirmais entuziasma vilnis un pirmā rosība, un ir arī tāda eiforija no bērnu puses, kad apjausts, ka ir arī tāda iespēja komunicēt, bet dzirdam no vecāku puses, ka spriedze pamazām sāk pieaugt, jo bērns sāk saprast, ka tā būs ilgākā laika periodā. Ja skolotāji centīsies attālināti tiešsaistē noturēt bērnu lielāko dienas daļu, tad prognozēju, ka neapmierinātība tikai pieaugs. Ja tiešsaiste tiek izmantota, lai iedotu vispārīgu informāciju un atbildētu uz jautājumiem, un paskaidrotu nesaprotamo, tad tā veiksmīgi pilda savu funkciju. Ja tā pārvēršas par pilna laika sēdēšanu mājās pie parastā stundu saraksta, tad tiešsaiste nogurdinās gan skolotāju, gan bērnus, un tas radīs pretēju efektu. Es domāju, ka šobrīd ir pāragri spriest, kādi būs rezultāti, bet dzirdam no vecākiem, kuriem bērni mācās kādās attālākās lauku skolās, ka ir mazās skolas, kas vispār tam nav gatavas, un tieši tiešsaistes nodrošināšana, rīki un internets faktiski ir pārāk izaicinoši, tā ka šī pieredze, mācot attālināti, ir kā mācības, esot ceļā. Sanāk, ka karavīri tiek sagatavoti kaujas laukā.
— Vai skolēnu iegūtās izglītības kvalitāte nepazemināsies, jo pašlaik objektīvi izvērtēt skolēnu prasmes un zināšanas ir pagrūti. Piemēram, kontroldarbus tagad raksta pavisam citādāk. Klātienē pierakstus ieskaitēs nevar izmantot, bet tagad viss ir pieejams.
— Jā, šeit atkal jārunā par izaicinājumu, ja runājam par objektīvu skolēnu zināšanu novērtēšanu, bet es gribētu teikt, ka tas kaut kur robežojas arī ar pārspīlētu neuzticēšanos skolēnam, jo lielāka problēma ir nevis tas, ka grūti izsekot bērnam, bet tas, ka sistēma līdz šim krīzes laikam lielā mērā ir bijusi balstīta uz neuzticēšanos un uz diezgan pastiprinātu kontroli no skolotāju puses. Kā mēs zinām, arī bērnam ir grūti iemācīties staigāt, ja viņu visu laiku kāds pietur un balsta, un ir jāpienāk brīdim, kad pieaugušajam ir jāatkāpjas un jāpaskatās no malas, kā bērns sper šos soļus. Tāpat arī šie mazie testi, pārbaudes un eksāmeni šobrīd parāda rezultātu tam, ka sistēmai ir jāmācās vairāk uzticēties tam, ko dara pats skolnieks un ko viņš spēj paveikt. Pārlieku kontrolējot arī mazu stādiņu, kas aug, mēs to varam nobeigt, lieki aiztiekot. Tāpat ir ar bērnu mācīšanos. Tas ir ļoti delikāts, iekšējs process, kurā uzbāzīga pārbaudīšana patiesībā ir diezgan nevēlama. Iegūtās izglītības kvalitāte kopumā nosacīti varētu kristies visas iekšējās pārkārtošanās un normalizēšanas dēļ, bet, ja ģimenē ir bijušas veselīgas attiecības un laba sadarbība jau pirms krīzes, tad tas viss tieši vēl vairāk uzlabos attiecības un nesīs rezultātus, un izglītības kvalitāte nepazemināsies. Piekritīšu, ka šeit ir vēl viena apakšproblēma. Faktiski, ja ģimenē ir bijušas vājas attiecības savā starpā līdz šim, tad šajā situācijā ģimenes attiecības un sociālās problēmas ieies vēl dziļākā ģimenes krīzē, un tas var izsaukt vēl lielākas negatīvās blaknes arī mācību kvalitātē.
— Kā vērtējat vecāku situāciju? Cik psiholoģiski smagi tie jūtas? Vai situācija vispār šķiet cilvēcīga, piemēram, vientuļajiem vecākiem, kas vieni audzina savus bērnus un strādā?
— Vecāku situācija ir patiešām neapskaužama. Arī skolotāji ir neapskaužamā situācijā, tomēr skolotāji strādā, pārorientē savu darbu un vairāk vai mazāk tomēr ar šo situāciju galā tiek. Darbs tiek pārorganizēts, un lietas notiek. Vairāk šis smagums gulstas tieši uz vecākiem. Un man grūti iedomāties visas tās sarežģītās situācijas, kurās atrodas vecāki, zinot to, ka vientuļie vecāki, kas vieni audzina bērnus, droši vien ir spiesti atstāt savus bērnus mājās, mācāmies tiešsaistē. Tur, protams, liela nozīme ir tam, vai var palīdzēt kādi radinieki vai vecvecāki, vai ir iespēja veidot ciešāku sadarbību ar skolotāju. Man grūti iedomāties, kā divdesmit, divdesmit piecu, trīsdesmit bērnu klasi šobrīd var pārraudzīt skolotājs attālināti. Es domāju, ka te diemžēl ir daudz iespēju arī kriminālām darbībām, manipulācijām un spekulācijām, kas patiešām ir milzīgs izaicinājums tieši ģimenēm. Situācija patiešām nav cilvēcīga, vēlama, un ģimenes noteikti nav tam gatavas.
— Kā vecākiem saglabāt mieru? Kas viņiem būtu jāsaprot un kas ir veiksmes atslēga šādai pēkšņai situācijai, kurai nav bijis laika sagatavoties?
— Man kā ticīgam cilvēkam ir vieglāk. Atzīstu, ka ar Dieva palīdzību ir iespējams risināt daudzas lietas, bet tas uzliek arī atbildību ne tikai vienkārši paļauties uz Dievu, bet arī pašam izdarīt to iespējamo maksimumu no savas puses. Man grūti pateikt, kā atrisināt to situāciju, kad tev jādodas uz darbu un tu zini, ka bērni paliek vieni paši. Visdrīzāk notiek biežāka sazvanīšanās, kad vecāks kaut vai ik pēc stundas piezvana un pajautā, kas ir paveikts un kā klājas. Tāpat vecāks izmanto pusdienas pārtraukumu, lai apraudzītu bērnus, ja ir tāda iespēja. Dienas beigās, protams, pārbauda, ko bērni paveikuši. Tāpat lielāka atbildība ir uz vecāko bērnu pleciem, kuriem jāpieskata saimniecība un jāpagatavo ēst, jāpieskata mazākie. Situācija noteikti nav vienkārša. Dievs var dot dažādus risinājumus, ja cilvēku sirds ir atvērta. Es neteiktu, ka ticība ir pēdējais salmiņš. Es ar to dzīvoju ikdienā, bet šādās situācijās, kad ir sarežģījumi un problēmas, es gribu teikt tiem, kas nav to darījuši, saukt uz Dievu, kas pārredz visu šo Latvijas karti un visas lietas, kas te notiek. Dievs zina, kur atrasties katram puzles gabaliņam un kur sūtīt savu palīdzību, proti, cilvēkus, kuri var būt par svētību. Tas ir mans ieteikums. Šeit man prātā nāk arī stāsts no Bībeles par diviem namiem, no kuriem viens bija celts uz smiltīm, bet otrs — uz klints. Šeit tā norāde ir pavisam tieša, jo abi nami piedzīvoja vētru. Tas, kas bija celts uz klints, tas palika, bet tas, kas uz smiltīm, sabruka. Tāds pats stāsts ir par tīs sivēntiņiem, ko zina visi. Katrs cēla savu māju no atšķirīgiem materiāliem. Un tad, kad bija pārbaudījums, tad visi paslēpās pie gudrākā brāļa, kas savu namu bija uzcēlis no stabila materiāla.
— Ko darīt, kad pienāk vētra un nams nav bijis celts no stabila materiāla?
— Šādā situācijā, kad jau ir vētra un plosās ārkārtas situācija, ir grūti kaut ko celt no jauna, tāpēc sabiedrībā ir cilvēki, kuriem ir autoritāte un stabila ģimene un kuri jau līdz šim ir bijuši kā pīlāri, paraugs un atbalsts. Noteikti vajag vērsties pie šīm ģimenēm, ja ir grūti. Protams, vajag izmantot pašvaldības, dienestu, izglītības iestāžu piedāvāto palīdzību, policiju un visas varas struktūras, kas ir vietējā sabiedrībā. Vai izdosies mierpilni iziet cauri šim laikam, tas, protams, paliek katra paša sirds jautājums, jo var jau arī uztraukties par kniepadatu istabā, nezinot, kur tā īsti ir, taisot pārspīlētas histērijas lēkmes. Tas ir atkarīgs no katra paša. Bībelē ir 91. psalms, kurā ir iedrošinājuma vārdi ticīgajiem, ka pat lielu problēmu laikā Dievs savu tautu pasargās. Bībelē ir daudzas atbildes, un šis ir labākais laiks, kad to atvērt, ja nu uz tās ir krājušies putekļi.
— Ja šāda mācīšanās mājās, piemēram, turpinātos līdz šā mācību gada noslēgumam, cik nopietni skolēni spētu sagatavoties valsts noslēgumu darbiem, ja ir pieraduši pie pavisam cita apmācību un zināšanu ieguves veida? Vai šādas pārmaiņas neietekmēs vērtējumus?
— Tas, protams, ietekmēs rezultātus. Tradicionālajā izglītības sistēmā mums šī latiņa ir pacelta diezgan augstu, un sasniedzamie rezultāti pieprasa diezgan intensīvu sistemātisku darbošanos, kas, protams, ir sarežģīti esošajā situācijā. Līdz ar to domāju, ka ministrijai tas noteikti būtu jāņem vērā un, sagatavojot pārbaudes darbus un eksāmenus, pirms to nodošanas iestādēm vajadzētu veikt iekšēju, nosacītu auditu, lai reāli sapratu, cik skolēni ir spējuši apgūt, lai arī tajos ietvaros sagatavotu pārbaudes darbus un eksāmenus. Tikai tādā veidā var nepadarīt situāciju vēl psiholoģiski smagāku šiem 9. un 12. klašu beidzējiem. Noteikti valstij ir jānāk pretī un jāsaprot situācijas sarežģītība.
— Kā šo mācību apguves pavērsienu izjūt jūsu vadītajā mācību ie-stādē?
— Mēs kā izglītības iestāde jūtamies stabili un droši, jo lielākā daļa no mūsu audzēkņiem jau līdz šiem īpašajiem apstākļiem valstī bija mājmācībā, kas kopā ir vairāk nekā simts ģimeņu, kuras mājmācībā savus bērnus māca ilgstoši. Ieguvums ir tāds, ka likums arī nosaka, ka atbildība par mājmācību ir vecāku ziņā, un vecāks jau ir gatavs tam, ka viņš organizē visu savu dzīvi, sadzīvi, darba vidi, finansiālos un saimnieciskos jautājumus tā, lai process būtu veiksmīgs. Jāmin, ka mājmācības rezultāti, aplūkojot 3. un 6. klasi, diagnosticējošos darbos uzrāda, ka šie bērni vidēji sasniedz augstākus vērtējumus nekā klātienes bērni mūsu iestādē un bērni valstī kopumā. Mājmācība sevi pierāda, un arī šīs mājmācībā iesaistītās ģimenes šajā krīzē atrodas mierā un turpina darboties ar bērniem savā ierastajā ritmā. Specifiskāk ir tālmācības bērniem, kas arī ir mūsu skolā un lielākoties 7.—9. klasē. Šiem skolēniem sarežģītākas ir tikšanās ar skolotājiem, kas šobrīd nenotiek, un viņiem arī ir šie attālinātie digitālie apmācības rīki, un tiešsaistes turpina notikt. Viņi arī neizjūt lielu atšķirību. Tā salīdzinoši nelielā daļa klātienes bērnu, kas pie mums mācās (apmēram 30 bērnu Valmierā un bērnudārza grupa gan Valmierā, gan Rīgā) šo situāciju izjūt tāpat kā pārējie valstī, bet liels pluss ir tas, ka mēs kā privāta skola esam vienoti redzējumā kopā ar vecākiem, un mums nav problēmu ar pārliecināšanu, pierādīšanu, uzticēšanos, un ir atklātība, līdz ar to arī viņi spriedzi izjūt mazāk. Mēs, protams, rīkojamies atbilstoši valstī prasītajam.
— Kā jums šķiet, vai mājmācībai pēc šīs ārkārtas situācijas tiks pievērsta lielāka uzmanība?
— Mana pārliecība ir tā, ka šī pašreizējā situācija aizvedīs vecākus pārdomās par izglītības, ģimenes, attiecību būtību, jo tieši mājmācības ģimenes pamatā šo soli izdara, balstoties uz to, ka tās vēlas labāku nākotni saviem bērniem un pārkārto savas darba gaitas, finansiālos plānus, prioritizējot tieši savus bērnus. Kādi atsakās no jaunākas mašīnas, skaistāka ceļojuma un vēl kādām lietām, bet iegulda savu laiku, spēku un līdzekļus tieši savu bērnu izglītošanā. Mana cerība ir tā, ka vecāki, piedzīvojot šo laiku piespiedu kārtā, aizdomāsies, ka mājmācība ir laba iespēja, kā turpināt elastīgākā, brīvākā, draudzīgākā formā mācīties ģimenei kopā, jo tā patiesībā diezgan krasi atšķiras no šā brīža mācībām attālināti, jo skolotāju iesaiste nav tik tieša, varētu teikt, ka arī kontrolējoša, un atbildība par mācību procesu ir uz pašu vecāku pleciem. Tas arī skolotāju padara mierīgāku, konsultējot un pārbaudot rezultātus. Ceru, ka vecāki ieraudzīs, ka mājmācība ir laba iespēja ģimenei.