Vecāku pieredzes stāsti par mācībām mājās

Izglītība

Sākot no šīs nedēļas, skolēniem ir jāmācās attālināti no mājām. Tas ir izaicinājums ne tikai skolotājiem un bērniem, bet arī vecākiem, kuriem lielākajai daļai bērnu skološanu jāspēj apvienot ar saviem tiešajiem darba pienākumiem. Noskaidrojām no vairākiem vecākiem, kā šis process norit viņu mājās.

Pēc pirmās dienas pielāgojās
Mamma, kura strādā pilnas slodzes darbu klātienē. Meita, 5. klases skolniece, mācās Talsu pamatskolā.
«Meitas skolā jau brīvlaikā notika vairāki izmēģinājumi tiešsaistes mācībām platformā «zoom.us». Tas ļoti pozitīvi, jo pirmdien bija skaidrība, kā tas notiks. Lai arī man bija šaubas tieši par šīm tiešsaistes stundām, vai internets neuzkārsies un kā viss notiks, rezultātā šīs stundas ir tās, kuras aizgāja bez aizķeršanās un meitai patīk visvairāk. Turklāt ir iespēja redzēt klasesbiedrus, lai arī ekrānā, un neaizmirst, kā kurš izskatās.
Meitai katru dienu ir aptuveni divas mācību stundas tiešsaistē «zoom.us», pārējās ir attālināti. Skolotājs stundas sākumā dod uzdevumu, kas jāizpilda. Pirmdien bija pārslodze «e-klasei» un bērna klases «WhatsApp» grupiņā paziņojumi par to, ka neiet internets, nevar ielādēt, nevar pieslēgties e-klasei utt. bira viens pēc otra. Pēc kārtējā meitas zvana: «Mammu, atkal netieku «e-klasē»! Mammu, kur datoram ir darba virsma?» roka jau sniedzās pēc nervustronga. Otrdiena jau aizritēja bez liekiem satraukumiem.
Pozitīvi, manuprāt, ir tas, ka bērni vairāk iemācās plānot savu laiku, nav zvana uz stundu, pašam jāatceras pieslēgties tiešsaistei vai ieiet «e-klasē» konkrētā laikā, lai izlasītu uzdevumu, viņi iemācās patstāvīgāk apgūt vielu, grūtāk ir tiem, kuri labāk uztver informāciju audiāli. Stundas sākas vēlāk, var no rīta pagulēt, bet tomēr ir jāievēro režīms, jo uzdevumi jānodod konkrētos laikos.
Zinu, ka daudzās skolās Latvijā uzdevumus uzdod nedēļai, un viss jānodod līdz nedēļas beigām, pašam plānojot, kad un ko darīs, un nav tiešsaistes mācību. Tas prasa ļoti lielu disciplīnu, plānošanu un arī lielāku vecāku iesaisti. Esmu apmierināta ar to, kā tas notiek meitas skolā. Mācību process ir maksimāli pietuvināts procesam, kāds bija klātienē. Ir gan sporta stundas, gan vizuālā māksla, mājturība, mūzika un pat instrumentu spēle tiešsaistē. Skolotāji ir saprotoši un mājas darbus ļauj nodot līdz vēlam vakaram, ņemot vērā to, ka brīžiem ir problēmas ar pieslēgšanos «e-klasei» un internetam. Ceru, ka mācības attālināti izdosies un bērniem vasarā būs brīvlaiks un skolotājiem pelnīts atvaļinājums!» pauž mamma.

Ar ziliem lokiem zem acīm un paaugstinātu stresu
Mammas stāsts, kura strādā pilnu darba slodzi, bet to var darīt no mājām. Mājās divi skolēni, kuri mācās 1. un 6. klasē.
«Mans pieredzes stāsts aptver tikai trīs dienas. Teikšu godīgi — pavisam smagas. Bērni man vienmēr prasa padomu un ir pie tā pieraduši, jo tētis strādā ārzemēs. Tā nu ir iekārtojies, ka paps ir finanšu ministrs, bet es — visas pārējās ministrijas mūsu mazās republikas pārvaldē, tāpēc pie lielas slodzes esmu pieradusi un īsti ne par ko nesūdzos. Viss ir uz maniem pleciem, eju un daru un palīdzību nevienam nekad neesmu prasījusi un tā īsti nemaz nav bijusi vajadzība. Vecvecākus redzam labi ja reizi gadā un attiecības ir tikai formālas. Un vīrs mājās tiks varbūt tikai maijā.
Bērni ir gudri un kārtīgi, un es attiecībā pret viņiem esmu diezgan prasīga skolas jautājumos. Nedrīkst slinkot un palaisties. Vēl pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas valstī bērnu mājasdarbu gatavošana mums aizņēma vidēji trīs stundas dienā. Un man tas patiešām patīk, jo pati esmu ar pedagoģisko ķērienu, un kādu reizi esmu izlīdzējusi kā privātskolotāja latviešu valodā un matemātikā. Bet tas viss ir pavisam jauki normālos apstākļos, bet šo situāciju valstī attiecībā pret strādājošiem vecākiem ar maziem bērniem par normālu nenosaukšu.
Darbā strādāju brīnišķīgā kolektīvā, un mans veikums ietekmē arī citus, tāpēc kvantitātes ziņā nevaru samazināt ražīgumu, lai neciestu citi. Ir jābūt uz strīpas. Un arī darba alga ir atkarīga no paveiktā. Esmu priecīga par savu darbu un man tas no sirds patīk, bet tagad ir jāizdara neiespējamais. Vīrs jau teica, ka likums atļauj ņemt lapu, jo viņš mājās netiek, bet cik godīgi tas būs un vai es varēšu justies labi, zinot, ka citiem mana brīvsoļa dēļ radīsies papildus slodze laikā, kad ekonomikā ir liels štoperis un daudz kas apstājies?
Pirmdien lielajam bērnam bija jāpalīdz mācībās, kas no mana laika prasīja trīs stundas, bet mazajam — 3,5 stundas. Lielais bērns ir patstāvīgs, bet šajā situācijā apjucis, tāpēc daudz prasa man, jo ir teicamnieks un negrib atzīmju lejupslīdi. Otrdien bija tāpat, bet trešdien lielais bērns tika galā pats, taču mazajam vajadzēja palīdzību, kas man prasīja četras stundas. Un tas viss ir dienas laikā, tātad es savu algoto darbu mājās iesāku tikai vēlā pusdienas laikā vai pēcpusdienā, kas ievelkas līdz vēlam vakaram. Tad, protams, ēst gatavošana un atbildēšana uz 101 jautājumu, un visu laiku ir stress, jo šķiet, ka kaut ko nepaspēšu. Katrs divdesmitais jautājums no bērnu puses jau sāk šķist kā metiens ar akmeni pa pieri, jo redzu, ka viņi nesaprot, kāda man ir slodze. Un tas jau tikai normāli. Trešdienas rītā man zem acīm zili loki, kādi bijuši tikai augstskolas noslēgumu darbu rakstīšanas laikā, bet pats otrdienas vakars noslēdzās trijos no rīta, kad ar asarām acīs mazgāju traukus.
Šim visam ir jāiziet cauri un ticu, ka tas mūs darīs tikai stiprākus un vecāku izturības kapacitāte tikai pieaugs. Es no sirds priecājos par tiem, kuri ir mājās ar bērniem un nav jāstrādā astoņas stundas dienā, un var izbaudīt skaistu kopā būšanas laiku! Pagalmā var redzēt tādas ģimenes. Ceru, ka tas pavisam drīz beigsies, jo parasti mājmācību adaptācijas periods ir pusgads, bet šeit vecāki tika iemesti upē, nemaz nemākot peldēt. Skolotājām noteikti ir smagi, un jautājumi un neskaidrības no visām pusēm, un es patiešām turu īkšķus, lai visiem izdodas iecerētais, bet nav noslēpums, ka tagad visa atbildība ir uz vecāku pleciem. Un nav jau tā, ka vari izvēlēties. Izvēles nav,» stāsta divu skolēnu mamma.

Viss atkarīgs no ieliktajiem pamatiem
Gita Vadone, pašnodarbinātā. Viņai mājās ir četri skolēni, kuri mācās Talsu 2. vidusskolas 1., 6., 7. un 10. klasē.
«Ja vecāki visu laiku ikdienā sekojuši līdzi bērnu mācību procesam, tad kur ir problēmas? Neredzu un neizjūtu tādas. Ja līdz šim ģimenē mācības uztvertas nopietni, ar konkrētiem noteikumiem un skaidrojošo darbu, pie kā mēs, vecāki, pieturamies, tad bērni, kuri mācās jau lielākās klasēs, ir iemācījušies, ka un kā ir jāmācās.
Mūsu bērniem ir atsūtīts mācību nedēļas plāns, un tad katru dienu veicam konkrētus uzdevumus, pašiem to saplānojot un salāgojot, jo tie nav uzreiz tajā pašā dienā jānosūta. Lielajiem bērniem ir arī atsevišķi tiešsaistes mācību priekšmeti. Pildot uzdevumus, ja ir kaut kas neskaidrs, jebkurā brīdī var uzdot jautājumus skolotājiem. Par to, vai apjoms ir liels vai mazs, manuprāt, ir atkarīgs no tā, cik kārtīgi bērns ir mācījies līdz šim, vai zināšanās nav kādi robi. Ja viss ir bijis kārtībā, tad ar apjomu var tikt galā. Protams, tā ir pašlaik, un nezinu, kā būs, kad nonāksim līdz pavisam jaunām vielām.
Mums pašlaik nav bijušas problēmas ar sistēmu vai interneta uzkāršanos. Tehnika, kas vajadzīga mācībām, pietiek, jo mums mājās ir divi datori, un Talsu 2. vidusskola piešķīra planšetdatorus tiem, kuriem nepieciešams, tā ka vienu paņēmām arī mēs.
Plusi šim procesam, ka bērni var mācīties no mājām, ir vairāki. Piemēram, ir bērni, kuriem no rīta ir ļoti, ļoti grūti piecelties. Tagad ir iespēja nedaudz ilgāk pagulēt, un tad redzu, ka bērns ir priecīgāks, možāks un ar labāku garastāvokli, līdz ar to ir vieglāk mācīties. Arī paēst brokastis viņi var tad, kad to tiešām gribas, nevis agri, piespiedu kārtā, kad viņiem vēl negribas ēst. Ir dažādi aspekti, kas rezultātā bērnam nerada stresu, un viņš jūtas mierīgāks.
Protams, saprotu, ka mums viss nenotiktu tik raiti, ja nevarētu būt mājās ar bērniem, kā tas ir cilvēkiem, kuri, piemēram, strādā pilnu slodzi savā darbavietā. Visgrūtāk, ja mājās ir viens mazs bērns. Tiklīdz viņi ir divi, trīs, tas jau ir vieglāk. Šajā gadījumā varu novēlēt un aicināt vecākiem vairāk uzticēties saviem bērniem. Un te atkal ir stāsts par to, kāds darbs veikts ar bērniem līdz šim — vai un cik viņam ļauts un mācīts darīt kaut ko patstāvīgi. Un ar to vecāki nereti grēko, jo zinu, ka ir daudzi, kuri neļauj bērnam pašam pat taisīt ēst (pat uzsmērēt sviestmaizi!), un nereti bērnu vietā arī izmācās, jo pašam nav pacietības.
Jā, pieļauju, ka līdz ar šo procesu būs vecāki, kuri sapratīs, ka mājmācības viņu bērniem der labāk nekā iešana uz skolu. Mūsdienās ir ļoti plašas iespējas ar dažādiem materiāliem, tehnoloģijām utt., tā ka mājmācība ir viegli izpildāma,» pieredzē dalās talseniece G. Vadone.