«Diena izdevusies, ja izzinu ko jaunu»

Personības

Pie Daces Dambergas pirmo reizi ciemojāmies šā gada janvārī, lai uzzinātu vairāk par mūsu pusē samērā jaunu nodarbi — mikrozaļumu audzēšanu. To, ka spirgtie zaļumi ir Daces kaislība, nevarēja nepamanīt — ikkatrs trauciņš ir rūpīgi aprūpēts, lai vērtīgie zaļumi pie to cienītājiem nonāktu kvalitatīvi. Kā jaunās sievietes dzīves ceļš no Lēdurgas atvedis līdz Talsu pusei un kādas vēl nodarbes un aizraušanās ir Dacei, uzzinām sarunā ar viņu.
Garlaicīgi nebija
Atceroties bērnības gadus, kas aizritējuši laukos Lēdurgas pusē, Dace sarunas sākumā stāsta: «Mums bija lauku māja ar plašu vietu, kur izskrieties. Netālu čaloja upe, vecākiem bija dārzniecība.» Ģimenē auguši četri bērni — bez Daces vēl divas māsas un viens brālis. Lai gan brālis bijis vecākais, cīniņš ar māsām prasījis spēkus. Kopā darījuši arī blēņas. «Tolaik telefonu un datoru nebija. Laukos varēja sadarīt visu, ko vien sirds vēlas, — mežā veidojām štābiņus, organizējām dažādas stafetes, bija citas aktivitātes. Nezinājām, ko nozīmē garlaikoties,» bilst Dace.
Ģimenei svešs nav bijis arī sports un piedalīšanās dažādās sabiedriskās aktivitātēs. Bērnībā dejotas tautiskās dejas, mamma vadījusi deju kolektīvu. «Atminos, ka apmeklējām arī dažādus pasākumus. Devāmies uz sporta spēlēm. Arī tehnikas lietas nebija svešas, jo tētim un brālim tās ļoti patika. Braukts ar mašīnām, močiem, kvadracikliem, organizētas sacensības,» turpina Dace. Arī saimniecībā katram bijis savs pienākums, jo vajadzīgo saimes galdam gādājuši paši.
Dace mācījusies Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskolā, kur mamma bija skolotāja. Bērnībā mazā meitene bija klusa un kautrīga, aktīvi piedalījusies dažādās sporta aktivitātēs. Skrienot, lecot, kāpelējot reiz dabūjusi sev iesauku «kalna kaza». To, ka ir skolotājas bērns, viņa gan izjutusi. Ja kaut kur vajadzējis iet, vienmēr sūtīta Dace. «Mūsu klase manu mammu uzskatīja gandrīz kā otru mammu, jo viņa ļoti daudz palīdzēja un iesaistījās, kur tas bija nepieciešams,» atminas mana sarunu biedre.
Jautāta, kā vēlāk radusies doma par informācijas tehnoloģiju apgūšanu, Dace atzīst, ka pirms studiju uzsākšanas bijusi izvēles priekšā. Saistījusi ekonomika, grāmatvedība, agrāk — pedagoga profesija. Arī datori interesējuši, jo viņa aizrāvusies ar datora spēlēm.
Nākotnes profesija
Kad pienācis brīdis sniegt dokumentus augstskolā, to izdarījusi gan ekonomistos, gan informācijas tehnoloģiju studiju programmā Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Abās vietās viņa tikusi budžeta grupā. Toreiz pirmās pārrunas bija informācijas tehnoloģijās un tur arī viņa palikusi studēt. Tolaik daudz un plaši runāja, ka informācijas tehnoloģiju (IT) nozare attīstīsies, tā ir nākotnes profesija, un darbs būs vienmēr. Tā kā darbošanās ar skaitļiem, algoritiem un datoru patikusi, viņa palikusi izvēlētajā studiju programmā.
Jautāta, kāpēc par labu izvēle krita augstākajai mācību iestādei Jelgavā, Dace atklāj, ka viņu nekad lielā Rīgas burzma nav uzrunājusi. Galvaspilsēta tolaik šķitusi kā bubulis, kur visi ir skrienoši. Svarīga bijusi arī apkārtējā vide, kurā pavadīt studiju laiku. «Jelgavā ir daudz vairāk no visa tā, ko vēlējos. Pilsēta ir plašāka, attīstīta, ir daudz dabas elementu un nav tik nomācoša ar savu ikdienu. Esmu padzīvojusi gan Rīgā, gan Jelgavā un izjutusi šīs atšķirības. Lai gan Rīgā nostrādāju vairākus gadus, pilsētas drūzma mani neuzrunāja,» viņa atzīst.
Ar studijām gan sākumā gājis interesanti. «Ieraugot pirmā gada lekciju sarakstu, pie sevis nopūtos, jo pusi no priekšmetiem nesapratu, kas tie vispār ir. Taču ieinteresēja viss apgūstamais, it sevišķi programmēšana, projektu vadība. Kas nepatika, tos priekšmetus arī pievilku aiz matiem. Trešajā kursā, kad sāku strādāt, studijas sāku uztvert jau citādāk. Tolaik darbā ieguvu daudz vairāk specifisko zināšanu nekā augstskolā. Atminos, ka tad gan bija grūtāk iet uz lekcijām, saņemties un ieklausīties, jo saproti, ka tās vairs neuzrunā. Sākot strādāt, tev jau ir konkrēta sfēra, kas šķiet daudz saistošāka, nekā lekcijās pasniegtais,» uzskata mana sarunu biedre.
Pēc bakalaura grāda iegūšanas turpinātas maģistra studijas šajā jomā Latvijas Universitātē. Viņa nomainījusi augstskolu, lai būtu citādāka mācību vide. «Maģistrantūrā lekcijās centos saskatīt vērtīgāko. Piemēram, tas viss, ko tolaik stāstīja par mākoņu datiem, vēlāk noderēja. Vai maģistra studijas deva padziļinātas zināšanas? Daļēji. Īstās zināšanas dod dzīves skola un paša vēlme apgūt un izzināt ko jaunu. Kad informācijas tehnoloģiju jomā strādāju Rīgā, darba vajadzībām daudz lasīju papildus literatūru. Bija arī vakari, kad kopā sanācām konkrētās jomas speciālisti un pārrunājām aktuālās lietas. Tas viss bija ļoti noderīgi,» atzīst Dace.
Skats Kurzemes virzienā
Nostrādājot septiņus gadus informācijas tehnoloģiju jomā, Dace kādu brīdi atgriezusies laukos dzimtajās mājās, jo vēlējusies dzīvē ko mainīt. Viņa apmeklējusi dažādus kursus lauksaimniekiem, sākusi organizēt laivu izbraucienus. Ģimenes lauku mājās viņa eksperimentējusi ar dažādiem garšaugiem, dārzeņiem, gatavoti sīrupi. «Centos lēnām šīm lietām pievērsties, lai saprastu, kas man patīk. Pienāca brīdis, kad sapratu, ka pašai sava vieta jāmeklē un palikšana laukos pie vecākiem nebūtu labākais. Ceļš veda atpakaļ uz Rīgu, kur sāku strādāt SUP nomā. Šajā jomā joprojām aktīvi darbojos, jo man ļoti patīk būt pie dabas un vadīt supošanas pasākumus,» izskan viņas teiktais.
Talsu pusē parādījās biznesa iespēja veidot kopā dārzeņu kastes, kur bija dabīgie eko produkti. Tā viņa palikusi šeit. Lai gan nākusi no laukiem, apguvusi mūsdienās vajadzīgu profesiju un atkal atgriezusies pie zemes darbiem, Dace teic, ka viņai patīk izzināt, augt un attīstīties. Interesējušas intelektuālās lietas, tāpēc IT nozare šķitusi saistoša. «Tur bija dažādu problēmu risināšana, spēja visu sistemāstiski sakārtot. Tās ir lietas, ko man patīk darīt arī dzīvē. Ļoti saista inovatīvās lietas. Darbs IT jomā veicās, un arī apkārtējie to novērtēja pozitīvi,» viņa saka, piebilstot — katrai medaļai ir arī otra puse. Un tāda bijusi arī šajā darbā. Pēc kārtīgi nostrādātas darba dienas vakarā jutusi, ka no padarītā īsti piepildījuma nav. Darbs bijis stresains, un kaut kas tajā visā līdz galam nav uzrunājis.
Attīsta Daces zaļumus
Jautāta, vai tagad, kad pašai ir uzņēmums, kurā nodarbojas ar mikrozaļumu audzēšanu un kas straujiem soļiem iemantojis lielu cilvēku uzticību, ir gandarījums, jaunā sieviete teic, ka šī ir joma, kurā viņa pēc padarītā jūt arī gandarījumu. «Iepriekš bija tā — dari vairāk vai mazāk, man tas neko nemainīja. Šādi darbojoties, saprotu, ka cilvēkiem iespējams sniegt kaut ko labu, veselīgu un ikdienā noderīgu. Es laikam nevarētu citiem stāstīt, ka tā vai šī prece ir laba, zinot, ka tā nav. Esmu patiesa,» viņa saka. Nesen jaunajās telpās, kur Dace audzē mikrozaļumus, ciemojusies kāda ceturtā klase no Talsiem. Arī šādi viņa redz, ka citiem var pastāstīt un sniegt vērtīgus padomus par mikrozaļumu audzēšanu. Tā ir iespēja ne tikai uzzināt, kā vērtīgie vitamīni aug, bet arī izmantot citas skolā iegūtās zināšanas dažādos mācību priekšmetos. «Iespējams, kādam viss rādītais palicis prātā, citam — tā ir citādāk novadīta mācību stunda, kaut kas neierasts no ikdienas. Man ļoti patīk nodot savas zināšanas tālāk, ja redzu, ka citus varu iedvesmot un ieinteresēt. Par mani noteikti var teikt: diena izdevusies, ja izzinu ko jaunu,» teic Dace, kura labprāt savas ražotnes durvis ver izglītojamajiem. Līdz šim viņa novērojusi, ka tieši bērni ir tie, kas bieži vien vecākiem lūdz nopirkt kastīti ar mikrozaļumiem, jo viņi saprot, ka to lietošana uzturā ir veselīga.
Dace atzīst, ka uzņēmuma attīstība notiek ļoti strauji. Tas mazliet baidot. «Vēl nesen domāju, kā bija IT laikā un tagad. Toreiz varēju aiziet uz darbu un arī nepadarīt neko. No tā nekas nemainījās. Šeit ir brīži, kad nākas saskarties ar dažādiem izaicinājumiem. «Zaļumi ir pārbaudījuši un norūdījuši arī mani. Arī šeit nekur nav zudusi dažādu problēmu risināšana, informācijas meklēšana, grāmatvedības lietas. Joprojām turpinās arī mans izglītošanās un pilnveides process. Un tas ir svarīgi uzņēmumā, — ka varu augt, attīstīties, modernizēt. Šajā jomā noteikti palikšu. Viss augstskolā un līdz šim darbā gūtais noder, jo mūsdienu sabiedrība paliek arvien digitālāka. Ir dienas, kad es pusi darba laika pavadu, sēžot pie datora — plānojot, rakstot, reģistrējot un meklējot informāciju. Tā ka no IT lietām nekur tālu neesmu aizgājusi. Vienīgi darbības joma pamainījusies,» smejoties saka mikrozaļumu audzētāja.
Dace ne vienu vien reizi teikusi, ka mikrozaļumi ir sezonāla prece. Līdzko laiks paliek siltāks un cilvēku rosība piemājās dārziņos lielāka, pieprasījums pēc sulīgajiem vitamīniem rūk. Taču viņa domā, ka tādēļ darbu nevajadzētu apstādināt, lai arī vasarā kraukšķīgie zaļumi cilvēkiem būtu pieejami.
Lai gan šobrīd pieprasījums ir un pāris nedēļu vēl būs, aizrunājamies arī par koronavīrusa izplatību pasaulē, kas arī Latvijā cilvēku rīcību ir ietekmējis. «Ja vasaras laikā man bija doma vairāk uzsvaru likt uz kafejnīcām un restorāniem, šeit parādās tā viltīgā daļa, jo ēdināšanas biznesu šā vīrusa izplatība noteikti ietekmēs. Kāds būs pieprasījums vasarā, to pateikt pašlaik neviens nevar,» viņa saka. Pērn iziets cauri arī grūtākam posmam, kad Daces zaļumi vēl tikai veidojušies. «Bija cilvēki, kas iedrošināja nepadoties un turpināt iesākto. Es tagad zinu, kāda ir izjūta būt tādā brīdī. Tas arī bija laiks, kas nostiprināja un pārbaudīja, vai tiešām tas ir tas, ko vēlos,» viņa atklāj.
Nosaukums uzņēmumam «Daces zaļumi» neradās uzreiz. Ilgi domāts, kā dēvēt visu to, ar ko viņa nodarbojas. No viena, otra klienta dzirdēts teiktais, ka atvesti Daces zaļumi, līdz vārdu salikums arī izvēlēts par firmas atpazīstamības zīmi. «Neslēpšu — bija domas arī par nosaukumiem angļu valodā, jo mērķis ir produkciju piedāvāt lielveikalos. Veidojot atpazīstamību precei, vēlējos, lai, ieraugot produkcijas nosaukumu, redz, ka tas ir labais, kvalitatīvais produkts. Bija cilvēki, kuri uzreiz teica, ka šāds nosaukums ir piemērots, taču latviešu slēptais kautrīgums iekšēji čukstējis — nu, kā liksi «Daces zaļumi»! Beigās tomēr paliku pie šā nosaukuma,» saka audzētāja. Izveidotajā logo redzamā zaļā lapiņa simbolizē pirmās dīgļa lapiņas, kurās slēpjas šo zaļumu spēks, bet lapiņas sirds forma — rūpību, ar kādu tie audzēti. Visvairāk priecējot, ka ar pircējiem izveidojas atgriezeniskā saite. Viņu smaids pēc kārtējās piegādes saņemšanas mudina neapstāties un darbu turpināt. «Piegādājot audzētos zaļumus, cilvēkam iedodu ne tikai veselīgu preci, bet arī smaidu ar cerību, ka diena būs izdevusies. Savukārt pircēja smaids ir pievienotā vērtība darbam, ko par naudu nekādi nenopirksi,» saka uzņēmēja.
SUP ir kaut kas vairāk
No darba brīvajā laikā Dace turpina arī sportot. Pēdējos gadus viņa nopietni aizraujas ar supošanu, mācīdama to arī citiem. Supi Latvijā ienākuši klusi, bet savu popularitāti ieguvuši pēdējos pāris gados. Pirms supu atklāšanas Dace vadījusi arī laivu izbraucienus. Taču, kad pamanījusi un izmēģinājusi braukšanu ar supu, sapratusi, ka emocijas, kas gūtas no šāda brauciena, nevar salīdzināt ar laivas izbraucienu. Kopš tā laika laivās iekāpts ļoti maz. Jautāta, kādas ir Latvijas upes šai nodarbei, Dace stāsta, ka straujākā ir Amata. «Jāatzīst, ka pret Abavu man bija lielas antipātijas, jo tā asociējās ar aizaugušiem krūmiem. Pēdējā laikā šo upi esmu iemīlējusi, ieraudzījusi tur arī skaisto. Kad ūdens līmenis ir augsts, upe mani šarmē ar savu staujumu. Tad var izbaudīt ātru supošanu, bez lielas piepūles. Pa Rojas upi arī ir braukts — patīk tās mežainie krasti, kā arī ceļš līdz jūrai. Mīļākā gan ir Amata, kas ir bīstama un krāčaina, kā arī Irbe,» bilst Dace.
Viņa neslēpj, ka tas ir arī veids, kā sakārtot domas un atslēgties no visiem ikdienas darbiem. Piemēram, pirms pāriešanas uz jaunajām telpām, kur tagad audzē mikrozaļumus, Dace paņēmusi SUP dēli un februāra sākumā vienu dienu veltījusi braucienam pa Abavu, lai sakārtotu domas, vai šāds nopietns solis sperams. «Man patīk spēlēt badmintonu, kas ļauj no visām ikdienas problēmām attiet nost. Taču sirdij vistuvākais ir volejbols,» viņa atzīstas.
Talsu pusē Dace ir divus gadus, un uz jautājumu, kas vēl interesants šajā laikā atklāts, atbild, ka tuvākie sakot: jūtami pamainījies esot runas stils, izpaliekot vārdu galotnēm. Tāpat novērots, ka kurzemnieki sākumā ir noslēgtāki un distancējas, bet, kad iepazīst, — stāvēs un kritīs par tevi.