Ziemas Sibīrijā ir aukstas

Personības

Mans tēvs Kārlis Vadziņš (1908—1981) par mutes palaišanu vācu laikā padomijā nopelnīja piecus gadus lēģerī.
Padomju varai atkāpjoties, Lībagos tika nošauti trīs cilvēki, un 1942. gada 9. augustā nāves vietā notika piemiņas brīdis upuru piemiņai. Cita starpā tajā runāja arī mans tēvs, un 1945. gadā Kārlim Vadziņam pēc krimināllietas izskatīšanas piesprieda piecus gadus lēģerī, kurus viņš pavadīja Komi APSR Ižmā. Kad 1950. gadā viņu atbrīvoja, viņš varēja doties arī uz Latviju, bet tēvs nolēma braukt pie ģimenes, kas 1949. gada 25. martā bija izsūtīta uz Sibīriju. Tur mēs nodzīvojām līdz 1957. gadam. Tēvs visu laiku rakstīja dienasgrāmatu, kuras fragmentus «Talsu Vēstis» publicēja pirms aptuveni 15—20 gadiem. Šodien piedāvāju fragmentus no tēva dienasgrāmatas, kas nav publicēti. Par politiku viņš nerakstīja, tikai par dzīvi un sadzīvi tālajā Sibīrijā, Tomskas apgabala Piškinotroickas rajona Beļajā.
1951. gads
Bija pagājusi mana pirmā ziema Sibīrijā. Tā bija stipri auksta. Aukstākais mēnesis bija februāris, kad sals gāja pāri mīnus 45 grādiem, lai gan uz īsu laiku. Sniegs sāka kust 24. aprīlī. Čulimā (Obas upes pieteka — V. V.) sākās ledus iešana. Aizgāja aukstā ziema, kļuva vieglāk dzīvot, varēja novilkt biezās vatētās drēbes, kurās bija grūti strādāt.
31. decembrī Sarkanajā stūrītī notika Jaungada sarīkojums. Gada plāns bija izpildīts par 129 procentiem. Vairākiem strādniekiem bija piešķirtas naudas prēmijas, arī trim latviešiem — E. Skudiņam, M. Veigurei un J. Neiceniekam (jaunajam). Par godu Jaungadam veikalā katram strādniekam pārdeva trīs kilogramus baltos miltus.
1952. gads
18. martā kopējā strādnieku sapulcē direktors Ņikitins uzstājās ar ziņojumu par darba rezultātiem februārī. 23 strādnieki nebija izpildījuši normu, starp tiem nosauca arī mani. Klīda runas par strādnieku atlaišanu, un es biju nobijies.
Ar pavasara tuvošanos vakari kļuva garāki, un to mēs centāmies izmantot savā labā. Mēs strādājām pa vakariem, un tam bija rezultāts — aprīlī mēs normu izpildījām par 143 procentiem. 1. maija svētku sarīkojumā man ar Meru izteica pateicību par labiem rezultātiem. Mums iedeva sarkanu vimpeli.
Komandants mani izsauca uz Piškinu (Piškinotroicku — V. V.) un jautāja, kāpēc es esot mainījis uzvārdu, rakstot Vadzin bez burta «š» galā. Paskaidroju, ka tā krievu valodā ir jāraksta, jo tā raksta Sudrabkaln, Upīt. Priekšnieks pateica, ka tā varot rakstīt rakstnieki, bet citiem latviešiem uzvārds jāraksta ar «s» un «š» galā. 29. maijā komandants mani atkal izsauca uz Piškinu un paziņoja, ka turpmāk arī es būšu speciālā uzskaitē kā visi izvestie. Man iedeva izlasīt rīkojumu, kurā bija teikts, ka izsūtīšana ir uz visu mūžu.
1953. gads
27. martā bija publicēts Augstākās Padomes prezidija rīkojums par amnestiju. Pēc šā lēmuma es atguvu vēlēšanu tiesības. Maija beigās celtniecības uzņēmuma direktoram iesniedzu pieprasījumu par zemi. Man ierādīja zemes gabalu, kuru es biju izvēlējies starp Frunzes un Gorkija ielu. Zeme bija melna, auglīga. Zemes platība bija atļauta līdz 15 sotakiem (1500 kvadrātmetru).
3. jūnijā es saņēmu jaunu un īstu pasi, derīgu uz pieciem gadiem. Deviņus gadus man nebija īstas pases. Atvaļinājuma laiku izmantoju savas mājas būvei. Mājas būvveids bija nasipuška. Saceltos stabus es aptēsu ar ārpuses un iekšpuses nomaļiem, un starpu piepildīju ar zāģu skaidām. 1953. gadā Beļajā strādāja kādi 30 latvieši.
1954. gads
1. maija svētkos uz rezultātu dēļa «Labākie ļaudis» pirmo reizi bija arī mans vārds. 1. maija svētkus svinēja divas dienas. Svētkus tauta pavadīja ar iedzeršanu, mūziku un dejām. Es tur nepiedalījos.
25. septembrī uz reģistrāciju atbraukušais komandantūras pārstāvis atveda jaunas, labas ziņas. Bija jāparakstās, ka par bēgšanu draud sods līdz pieciem gadiem (līdz šim bija 20 gadi). Tāpat bija jāparakstās par to, ka mans dēls Voldemārs ir noņemts no speciālās uzskaites. Atbrīvoja visus bērnus līdz 16 gadu vecumam. Oktobra svētkos mana ģīmetne atkal bija uz Goda dēļa. Tur bija četri latvieši.
Jaungada vakara sarīkojums notika skolā, kurā varēja piedalīties tikai ielūgtie, jo visiem nebija vietas. Nekā sevišķa tur nebija.
1955. gads
9. aprīlī Valdis saņēma Sarkanā Krusta Goda grāmatu. Viņš piedalījās sanitārā pulciņa apmācībās. Par šo godināšanu bija raksts rajona laikrakstā «Zaveti Iļjiča». Ziņojumā ar virsrakstu «Labs piemērs» bija minēts arī Valda vārds — V. Vadzin. Šī bija pirmā reize, kad Valda un reizē arī mans uzvārds bija iespiests šajā laikrakstā.
1. maija svētkos uz Goda dēļa bija arī trīs latvieši: M. Veigure, J. Veigurs un es. Svētdien, 19. jūnijā, Piškinā notika Dziesmu svētki. Turp aizgājām es, Lūcija un Valdis. Karogu mastā uzvilkt bija gods trīs labākajiem strādniekiem no rajona. Viens no tiem bija latvietis Graudiņš, traktorists no kolhoza «Putj Oktabrja».
Rudenī sākās lūgumu rakstīšana Latvijas valdībai par atbrīvošanu no izsūtījuma. Oktobra svētkos uz Goda dēļa bija izliktas 27 fotogrāfijas, starp tām septiņi latvieši. 10. decembrī mēs ar Lūciju aizgājām uz kino, izrādīja filmu «Uz jauno krastu» pēc V. Lāča romāna. Filmā spēlēja latviešu aktieri, bija skaisti Latvijas skati.
Decembrī vairākas dienas bija auksts, sals gāja pāri mīnus 40 grādiem. Sienas avīzē «Sudostroiķeļ» bija minēts arī mans vārds.
1956. gads
Strādnieku sapulcē paziņoja valdības lēmumu, pēc kuras sākot ar 10. martu, sestdienās un priekšsvētku dienās darba laiks saīsināts uz sešām stundām. 29. martā Fridrihsons saņēma dokumentus par atbrīvošanu. Viņam bija jāparakstās, ka viņš atsakās no prasības pēc mantas, kas palikusi Latvijā. Fridrihsons ar sievu bija pirmie latvieši Beļajā, kuri tika atbrīvoti. Jūnijā sakarā ar izlaidumu skolēnus ar tvaikoni «Pioņer» aizveda līdz Vozņesenskai, kādus astoņus kilometrus pa Čulimas upi uz augšu.
24. jūnijā aiz Beļajas ezera tika tautas izprieca (narodnoje guļaņije). Notika dažādas sacīkstes, darbojās divas bufetes. Sarīkojumā bija daudz cilvēku. Turpat nofotografējāmies. Oktobrī Valdis par sakrāto naudu nopirka no aizbraucēja Jura Veigura lietotu fotoaparātu «Ļubiķeļ» par 100 rubļiem. Valdis gāja uz fotopulciņu, pie fotografēšanas grūtības bija ar vajadzīgo ķimikāliju sagādi.
1957. gads
Atbrīvošanu mēs jau sen gaidījām, un tāpēc tā mūs nepārsteidza. Ģimenē spriedām, ko tālāk darīt. Es nebiju noskaņots par tūlītēju aizbraukšanu, turpretī Lūcija (mana māte — V. V.) un viņas māte vēlējās braukt prom tūlīt. Vai Latvijā mēs visi tūlīt varēsim atrast darbu? Dažas ģimenes pagaidām palika dzīvot tepat Sibīrijā. Pārdevām cūku, kazu, vistas un inventāru. Pārdodot māju, lopus un inventāru, kopā ieņēmām aptuveni desmit tūkstošus rubļu. Mantas sapakojām sešās kastēs un maisā, kopā ap 350 kilogramu.
Pēdējo nakti slikti gulējām. Pēdējo dienu gatavošanās un nemiers bija stipri satraucis nervus. Bet vispārīgi šis dzīves posms Beļajā bija apmierinošs.
Voldemārs Vadziņš
Talsos