«Mazie sapņi piepildās, tos darot»

Personības

Mārtiņš Ošs nāk no Laidzes un vienmēr piesaistījis ar savu savdabību. Viņu ne ar vienu citu vis nesajauksi. Pirms septiņiem gadiem sperts pirmais apzinātais solis ģitārspēles apguvē. Šā gada marta pirmajā pusē pirmo reizi viņš piedalījās Radio SWH telefonintervijā, un viņa dziesma startē raidījuma «Priekšnams» balsojumā. Par to, vai Mārtiņa veikums ar laidzenieces Līgas Ivanovas vārdiem turpinās piedalīties balsojumā, tiks noskaidrots šodien 19.00.
Mārtiņš neviltoti priecājas par katru savu izdošanos un novērtē to, ka iepriekšējā nedēļā bijis vienīgais jaunais raidījuma «Priekšnams» balsojuma dalībnieks, kas noturējies pirmajā septītniekā. Viņš neslēpj, ka uztraucies, kad bijusi radio intervija. Citreiz uztraukumā sanāk pateikt ne tā, kā domāts, un uzvesties tā, kāds nemaz neesi, bet ar savu interviju Mārtiņš ir apmierināts un atzīst, ka sanācis labi. Viņš saka: mazie sapņi piepildās, tos darot, — palēnām, neklausoties negatīvajā un ticot.
Galvenais — darīt no sirds un nest citiem prieku
«Dziesma radio nebija mans mērķis, bet tā tur skanēs, un līdz tam ir garš ceļš iets,» sacīja Mārtiņš pirms lielā dzīves notikuma. Šis bijis pirmais uznāciens plašākai auditorijai, bet viņš augstāk par visu novērtē iespēju iepriecināt cilvēkus, kuri ir vientuļi vai nonākuši grūtā dzīves situācijā, un kuri uz izpildītāju skatās nevis ar domu: «Nu, parādi mums, ko tad māki!» vai «Izklaidē mūs!», bet lūkojas ar īpašām acīm un sirdi, kad var redzēt, ka cilvēkam tas ir dārgi. «Es spēlēju un paskatos uz klausītājiem, un viņi tā raugās uz mani, it kā es būtu kāds brīnums,» sirds siltumā dalās Mārtiņš Ošs, kurš sevi sauc par dziesminieku.
«Katra uzstāšanās man nozīmē daudz… Un, protams, labie darbi. Pirmais šā gada manu labo darbu saraksts sākās ar koncertu, tikšanos ar vecajiem ļaudīm Laucienes veco ļaužu namā. Un tā uz priekšu ar maziem sapņiem, labiem darbiem un ticību tam arī tālākajā. Tik daudz domu veltīts tam,» pauž Mārtiņš Ošs.
Par savas dziesmas «Gaidu» tapšanu, kas piedalījās raidījuma «Priekšnams» balsojumā, Mārtiņš saka: «Uzstājoties un publicējot savas uzstāšanās sociālajos tīklos, mani uzrunāja sieviete, kas raksta dzeju un ir no manas puses, no Laidzes. Viņa jautāja, vai es negribētu izveidot dziesmu ar viņas dzeju. Biju ar mieru, un tā nu soli pa solim dziesma radās. Dziesmas tapšanas posmā vārdu autori pašu piemeklēja veselības problēmas un viņa nokļuva slimnīcā. Viņas veselības stāvoklis nebija labs, tāpēc tad, kad dziesma tika viņai atskaņota, tas bija patiešām aizkustinošs brīdis mums abiem,» atklāj dziesminieks ar labestības aicinājumu, piebilstot, ka dziesma no viņa puses vairāk ir veltījums ļoti dārgam cilvēkam, viņa mammai, kas pirms diviem gadiem aizgājusi mūžībā.
Kā vīrs apņēmās un gāja mācīties par spīti visam
Mācoties ģitārspēli, Mārtiņš sapratis, ka grib arī dziedāt, un tā kombinācija viņam ļoti patikusi.
«Pirms septiņiem gadiem dzīvoju Rīgā. Man bija kolēģis, kas kaut ko mazliet spēlēja un teica, ka es arī noteikti kaut ko varu. Tad nu nopirku lietotu ģitāru un sapratu, ka ir jau arī jāmācās. Atradu sludinājumu par ģitārspēles privātstundām, pēc tam arī braucu un mācījos. Man bija jābrauc ar diviem transportiem, tāpat bija jāmaksā par apmācību, kas kopā sanāca diezgan dārgs pasākums divas reizes nedēļā. Kad bija pagājis mēnesis, sapratu, ka neiet tik labi, kā cerēts, un atnāca šaubas. Domāju par to, ka tiek tērēta liela nauda, un, ja nekas neizdosies, viss būs velti izsviests vējā — gan laiks, gan nauda. Es pat tajā laikā nebraucu tik bieži uz mājām, jo bija apziņa, ka nevaru kavēt nodarbības. Tagad saprotu, ka tas savā ziņā bija upuris. Pagājis kāds laiks, un redzu, ka ieguldītais lēnām atmaksājas. Es iesēju savā dzīvē, un tagad pamazām parādās raža,» pieredzē dalās dziesminieks.
Sirdi silda gandarījums
Mārtiņš neslēpj, ka nezina, cik tālu tas aizies, bet uz «Muzikālo banku» viņš nemērķē. «Tas patiešām nav mans mērķis. Man sirdī vairāk ir, piemēram, cilvēki pansionātos. Tas mani no sirds aizrauj. Kad braucu mājās, citreiz saskrien asaras, saprotot, ka esmu izdarījis labu lietu. Es ārēji nelepojos un nelielos, bet sirdī patiešām ir silti un ir gandarījums. Es radio intervijā arī teicu, ka grasos braukāt pa pansionātiem un ceru aizbraukt uz Rīgas neredzīgo biedrību. Mani gan paaicināja arī apsveikt dzimšanas dienā, bet tas īsti nav mans lauciņš. Tad ir tāda sajūta, ka esmu kā uz pasūtījumu, un tas nepavisam nav tas, kā ir, uzstājoties cilvēkiem, kas tiek darīts kā labdarības darbs no sirds uz sirdi. Tam ir cita vērtība un cits raksturs,» saka Mārtiņš Ošs.
Ir arī kaut kas vairāk par dzīvošanu sev
Ar pansionātu Laucienē Mārtiņš sazinājies pats. «Uzstāšanos iesākums bija Sabilē. Es uzstājos tur mazākā auditorijā, un bija liels prieks. Kad tas bija pagājis, bija Skolotāju diena. Sapratu, ka arī tur varētu uzstāties un tas būtu labs darbs no sirds. Pēc tam man bija nemiers, jo sapratu, ka ir jāiet un jādara kaut kas tālāk. Ja apstājies, tad kaut ko pazaudē. Es piezvanīju uz Laucieni, pagāja kāds laiks, un tad nu notika uzstāšanās tur. Es arī ar interneta starpniecību vēlos parādīt, ka nav jau tikai tā, ka ej uz darbu, tev ir ģimene, piedzimst bērns, tu nopērc mašīnu un nu laimīgi dzīvo, ko parasti parāda tai pašā feisbukā, jo ir kaut kas arī vairāk. Es dalos ar šiem svarīgajiem manas dzīves notikumiem, jo domāju, ka dzīvot tikai sev — tajā nav dzīves piepildījuma. Es sapratu, ka labais ir jādod tālāk, citādāk nevarēšu sev piedot. Gribas, lai tam, ko daru, ir kaut kāda lielāka jēga. Kaut kādā brīdī saproti, ka tas viss, ar ko mēs, piemēram, dalāmies tai pašā internetā, ir tukšs un velti nostaigāts laiks. Aizej no šīs dzīves un neko īsti neesi atstājis,» pārdomās par dzīves vērtībām dalās Mārtiņš.
Viss ir labi, bet būs vēl labāk
Par dziesmas «Gaidu» ierakstīšanu Mārtiņš teic, ka tā, protams, varēja sanākt labāka un ir pietrūkusi pieredze, — ierakstīšanas brīdī vajadzējis varbūt vairāk prasīt un uzstāt, jo tagad viņš saprot, ka ir lietas, ko nav izdarījis. «Dziesmai uztaisīja autortiesības un aizsūtīju to uz radio SWH, Kurzemes radio, Latvijas Radio 2,» turpina Mārtiņš. Tāpat viņš neslēpj, ka jebkur, kur viņš uzstājas, starp dziesmām ir arī kaut kas jāpasaka. «Un man bieži gribas pateikt kaut ko par Dievu. Kaut ko jau arī pasaku, bet dažreiz ir bail, ka neprotestē kāds, ka atkal te viens par savu Dievu «muldu», bet ticu, ka pienāks īstais brīdis, kad varēšu izteikt visu, ko jūtu. Tie cilvēki, kam spēlēju, pat nedzird vārdus, viņi ienirst visā kopumā un izjūt katrs pa savam,» turpina no sirds atklātais jaunais mūziķis. Viņš neslēpj, ka bijis tā, ka ej mūzikā un dzirdi: kāds saka, ko tur ņemos, kāda no tā jēga. Un it kā izaicina: «Vai tad tu vari kaut ko uzspēlēt?» Laiks iet, un pienāk brīdis, kad kaut kas veidojas, un tas cilvēks jūt, ka nevar par manu apņemšanos tā vienkārši pasmaidīt, jo es solīti pa solītim augu. «Pašam arī ir brīži, kad uznāk šaubas par to, ko knibinos, un kauns uznāk, bet aizbrauc kaut kur, un tad ir tā labā darba sajūta, kas nozīmē daudz vairāk,» turpina muzikālais talsenieks.
No skumjām piedzima kaut kas skaists
Mārtiņš neslēpj, ka nelabus vārdus dzirdējis tad, kad atklāti izrādījis skumjas par mammas aiziešanu. Cilvēks, kas varējis iedrošināt, pateicis kaut ko, ko parasti nekad otram nesaka. «Tu gribi kaut ko pārdzīvot, kaut ko nenormāli sāpīgu, un dari to, kā saproti, bet tev kāds iedod pretī ar kaut ko tik skarbu… Kad cilvēks dzīvo tā, par ko būtu varbūt jākaunas, tas ir normāli, bet, kad tev ir smagi un tev cilvēcīgi sāp, tad esi dīvains. Un tagad, kā es smejos, ir tāds prieks, ka ir ierakstīta dziesma un nemaz jau tik nenormāls laikam neesmu. To rūgtumu, protams, nevar ielaist sirdī. Un kaut ko darīt, lai kādam kaut ko pierādītu, nekādā ziņā nevajag, jo no tā pašam prieks nebūs nekāds. Visu vajag mierīgi un «baigi neiespringt»,» atklāti dalās Mārtiņš, kam patīk izpildīt liriskas melodijas. Dziesmas, kas veltītas mīlestības tēmai, nav īsti viņa gaumē. «Man patīk dziedāt un izpildīt dziesmas par pārdzīvojumiem un aiznest pamācošas lietas. Gribu aiznest vēsti un iedrošināt, lai klausītājs dara kaut ko, lai virzās un nepaliek tur, kur tas ir pašlaik,» teic dziesminieks, kuram no latviešu izpildītājiem sirdij tuvs ir Lauris Valters un Renārs Kaupers. «Renārs Kaupers ne tikai kā grupas solists, bet kā personība. Viņam nu gan ir iekšā! Latvijā viņam neviens nelīdzinās. Viņš ir īsts tīrradnis. To viņa vieglumu nevar izskaidrot. Renārs Kaupers var dziedāt visiem — gan bērniem, gan veciem cilvēkiem. Visiem, visiem,» apbrīnu neslēpj dziedošais vīrs ar ģitāru, kas no sirds novērtē arī Latvijā zināmā dzejnieka, komponista, mūziķa Laura Valtera doto padomu un iedrošinājumu. Tas bijis kā drauga plecs, kaut dzīvē tikušies abi nemaz nav. Viņš vienmēr atbild, kad kaut ko pajautā, un uztur modrību, lai Mārtiņš, kad jūtas nedrošs, atkal saprastu, ko dara un kāpēc. Lauris Valters tā saucamajā karantīnas izaicinājumā, kas ir ar domu, ka šajā pasaules pārmaiņu laikā jāpieķeras tautasdziesmām ar jaunām rindām, vairāku mūziķu vidū izaicinājis arī Mārtiņu. Tas talseniekam bijis liels pārsteigums un pagodinājums. Viņš neslēpj, ka šis ir notikumiem bagātākais laiks viņa dzīvē, jo kļuvis arī par tēti un kopā ar mīļoto audzina savu debesu gabaliņu, dēlēnu Mārtiņu.