Reālists ar optimista pieskaņu

Personības

Juris Upmalis ir Laucienes, Balgales un Ķūļciema pagasta pārvaldes vadītājs, SIA «Talsu namsaimnieks» valdes loceklis, dzimtās vietas patriots, darbaholiķis, cilvēks, kuram nepatīk rutīna, bet jauni izaicinājumi. Viņš ir pārliecināts, ka mēs paši esam savas dzīves noteicēji, jo kurš gan cits, ja ne paši veidosim to tādu, kādu vēlamies.
Juris kopā ar diviem brāļiem uzauga un mācījās Pastendē. Mamma Ludmila darba gadus aizvadīja Talsu tipogrāfijā, savukārt tētis Aldis strādā veikalā «Mājai un dārzam». Skolas gadi noritējuši, kā jau puikām ierasts, ar kādu blēņu, bet ārpus mācību sola sirdī būtisku vietu ieņēma, un tā joprojām ir palicis, tehnika. Bērnība Jurim asociējas ar būšanu ārā, pagalmā, no rīta līdz vakaram. «Ar savējiem skrūvējām riteņus, mopēdus, motociklus, auto, un tā jo-projām šī aizraušanās nav pazudusi. Varētu padomāt, ka neesam bērnībā pietiekami izspēlējušies. Tiekot klāt pirmajiem «ZAZ» modeļiem, dažus eksemplārus iznīcinājām ar saviem eksperimentiem, tāpēc tagad vajag uzlabot savu karmu. (Smejas.) Kopā ar brāli Andri un mūsu draugiem Mārtiņu un Kasparu, kuri arī ir brāļi, esam aizrāvušies ar vecajām automašīnām, un mums saistībā ar tām nākotnē ir ieceres,» stāsta J. Upmalis.
Universālais kareivis
Pastendes pamatskolas laiku Juris atceras ar smaidu un teic, ka viņi bijuši forša klase (tajā mācījās arī mūziķis Intars Busulis), kas vēl joprojām satiekas salidojumos. Par visiem esot zināms, kur katrs ir, ko dara. Lai arī Pastendes skola, salīdzinot ar Talsu 2. vidusskolu, kur viņš turpināja mācības, ir krietni mazāka, grūtību, lai pārorientētos, nebija. Pēc tam sekoja četri studiju gadi Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, kur ieguva mājturības specialitātes pedagoģijas bakalauru.
«Iestāšanās šajā skolā bija nejauša, jo braucu līdzi klasesbiedram, kurš bija nolēmis tur iestāties, un tad nu arī es pēdējā brīdī nolēmu pamēģināt. Un labi vien ir, jo šī specialitāte ir ļoti universāla, sākot no tā, ka ļoti labi iemācīja gatavot ēst, beidzot ar augstāko matemātiku, fiziku un ķīmiju,» pauž J. Upmalis. Studiju laikā nācās dzīvot kojās, un tā nu liktenis bija lēmis, ka tur saskatījās arī ar savu nākotnes dzīvesbiedri Ingunu, kuras dzimtā puse ir Lauciene. «Studiju laiks tika aizvadīts, kā jau studentam pienākas… Un atkal jāsaka: Latvija ir maza, jo mācījos vienā kursā ar «Prāta vētras» puišiem Māri Mihelsonu un Mumiņu (Gundars Mauševics, kurš gāja bojā 2004. gadā — aut.), kurš man bija pārinieks visos laboratorijas darbos u. c. Studiju laiks bija interesants, bija jautri, un kurss bija saliedēts,» atmiņās gremdējas Juris.
Viņam dzīve vairākkārt devusi mācību, ka nekad nevajag teikt «nekad», jo tieši to par darbu skolā Juris sacījis. Gadu pēc augstskolas absolvēšanas J. Upmalis sāka strādāt Laucienes pamatskolā par mājturības skolotāju, kur aizvadīja sešus gadus. Papildus šim darbam pasniedza mācības arī Talsu pamatskolā un vairākus gadus bija pasniedzējs mācību centrā «Buts» (par kokapstrādi, celtniecību un namu apsaimniekošanu). «Tas bija interesants laiks. Galvenais, ka nebija rutīnas. Ja tā iestājas, tad vairs nevaru pastrādāt.» Seši gadi tika aizvadīti par peldēšanas apmācības treneri. «Mācoties Jelgavā, trenējos peldēšanā. Jelgavas specializētajā peldēšanas skolā ieguvu kvalifikāciju, lai varu strādāt par bērnu treneri. Jā, es ar bērniem varu atrast kopīgu valodu. Būtiski, ka skolēni pieņem skolotāju, bet jāprot arī novilkt robežu, lai būtu cieņa. Man pedagoģiskā izglītība ir ļoti palīdzējusi, tā iet līdzi un palīdz jebkurā darbā, jo tā pamatā ir cilvēku psiholoģija.»
Apvāršņa paplašināšana ārzemēs
Īsu brīdi Juris strādāja arī Austrijas kompānijā, kas saistīta ar auto kosmētiku, bet no 2009. līdz 2014. gadam strādāja Norvēģijā. Pirmajā gadā kopā ar draugiem aizbrauca uz Norvēģijas ziemeļiem, pie polārā loka, kur strādāja celtniecībā. «Esot ziemeļos, vienā brīdī man ar draugu bija grūts posms, jo nozuda mūsu kompānijas vadītājs, līdz ar to nebija darba un nebija, par ko samaksāt īri un nopirkt ēdamo. Mums bija palicis sāls, dažas olas un tēja. (Smejas.) Saimnieks, lai mēs varētu viņam nomaksāt īri, iedeva mums sludinājumu, ka tiek meklēti darbinieki lielveikala būvniecības darbu pēdējā posma veikšanai. Nostrādājām trīs dienas gandrīz bez atpūtas, vien ar dažu stundu miegu. Un nopelnījām tik, cik Latvijā nevarēja nopelnīt mēnesī,» par grūto sākumu Norvēģijā klāsta J. Upmalis.
Nākamajā gadā Juris pārcēlās uz Norvēģijas dienvidiem, kur viņa brālis Andris nodarbojās ar auto krāsošanu. Pašā sākumā viņš piestrādāja autoservisā, līdz ar katras dienas neatlaidību un uzstājību ieguva darbu aģentūrā, kas Jurim nodrošināja dažāda veida darbus, sākotnēji celtniecībā, kur tika gan montēti ūdenstorņi, būvēti tilti, ēkas u. c., bet pēc tam trīs gadus nostrādāja īpašumu apsaimniekošanas jomā. Tā bija ļoti bagātu cilvēku īpašumu apsaimniekošana, kā laikā viņš pat vadīja darbus mājas pilnīgai pārbūvei uz privātās salas vienam no Norvēģijā bagātākajiem cilvēkiem, viesnīcu magnātam Peteram Stordalenam. «Kopā ar dizaineri realizējām visas viņa pat neiedomājamākās idejas.» J. Upmalis stāsta, ka Norvēģijas kolēģi vairākkārt prasījuši un bijuši pārsteigti, kāpēc viņam, pedagogam, jādodas prom no savas valsts un jāstrādā citā sfērā, jo tur skolotāja profesija ir ļoti prestiža un labi apmaksāta. Valsts saprotot, ka bez skolotājiem nav nākotnes.
Darbs pārvaldē
Pēc vairākiem gadiem Norvēģijā, kur viņš bija kopā ar dzīvesbiedri Ingunu, Juris saprata, ka vēlas atgriezties Latvijā. «Kamēr strādāju Norvēģijā, saikni ar Latviju nebiju zaudējis, uzturēju komunikāciju ar draugiem un paziņām. Pēdējās reizēs, kad pēc ciemošanās Latvijā bija jābrauc atpakaļ uz Norvēģiju, to ļoti negribējās darīt. Turklāt, kad bija pabeigts lielais objekts Norvēģijā, sapratu, ka darbā iestāsies sava veida rutīna un izaugsmes iespējas man tur vairs nebūs. Mēs ar Ingunu tur vienmēr būtu iebraucēji, strādnieki, nevis savējie. Tā nav manu sapņu zeme. Mājas ir Latvijā. Kad 2014. gada sākumā atgriezos Latvijā, iesniedzu pieteikumu uz vakanto Laucienes un Balgales pagasta pārvaldes vadītāja amata vietu, un to arī dabūju,» pauž J. Upmalis.
Šo gadu laikā pieplusojusies vēl trešā pagasta pārvalde — Ķūļciema. Juris teic, ka galvenā izdošanās un panākumu atslēga ir komanda. Bez tās arī pats noteikti nebūtu šajā darbā. «Katrs darbinieks savu darbu veic ar lielu atbildību, visiem koncentrējoties uz konkrētiem mērķiem, ko visi kopā esam izvirzījuši. Mans galvenais uzdevums ir visu pārvalžu budžetu pārvaldīšana, lai, visiem kopā strādājot, to varētu pielietot pēc iespējas labāk, iegūstot maksimālu labumu. Ja runājam par lauku nākotni, domāju, ka galvenais ir, lai iedzīvotājiem ir pieejama sakārtota publiskā infrastruktūra, lai ir pieejami pakalpojumi. Šā brīža koronavīrusa krīze parāda un pierāda, ka aizvien vairāk dažādās sfērās ir jādomā par darbu attālināti. Tas ir labs variants nākotnei laukos. Nevar salīdzināt, kā procesi norisinājās agrāk, mums ir jāpielāgojas mūsdienām, jābūt fleksibliem,» uzskata J. Upmalis.
Pārvalžu vadītājs uzsver un aicina iedzīvotājus uztvert nopietni noteiktos ierobežojumus, kas saistīti ar koronavīrusu. «Ir jābūt atbildīgiem pret pārējo sabiedrību. Tas, cik veiksmīgi ar to tiksim galā, ir atkarīgs no mums pašiem. Domāju, ka saistībā ar notiekošo tiks būtiski mainīti arī dažādi cilvēku ieradumi. Es, piemēram, nekad līdz šim nebiju tik bieži izmantojis rokām dezinfekcijas līdzekli. Šis visiem būs pārdomu laiks, pieļauju, cilvēki izvērtēs arī savas dzīves prioritātes,» uzskata J. Upmalis.
Patīk izaicinājumi
2016. gadā J. Upmalis intervijā «Talsu Vēstīm» sacīja, ka viņam nepatīk vārds «problēma», jo uzskata, ka visu var atrisināt. Šāds uzskats viņam ir joprojām. Juris, vērtējot paveikto pārvalžu vadītāja amatā, teic, ka tā aizvadītajos gados ir daudz. «Līdzekļi ir jāizlieto racionāli. Ir jāizvirza lielāki mērķi, uz kuriem pakāpeniski iet, bet tas nenozīmē, ka drīkst aizmirst pārējos. Vienmēr jācenšas atrast vidusceļu. Galvenais ir patrenēt pacietību. Ja iedzīvotāji vēršas pie mums ar vēlmēm, ierosinājumiem un piedāvājumiem, izvērtējam un cenšamies tos realizēt. Mums, kas strādājam pārvaldēs, ir jābūt atvērtiem, komunikabliem un elastīgiem. Tas ir viens no nosacījumiem, lai zinātu un varētu paveikt to, kas patiešām nepieciešams, jo mēs taču pārstāvam iedzīvotāju intereses.» Vadot vairākus pagastus, nekad neesot rutīnas, jo katru dienu ir jauni darbi, norises, problēmas, izaicinājumi. Sarunā Juris atzīstas, ka laikam ir darbaholiķis, jo darba jautājumi tiek risināti gan vēlu vakaros, gan brīvdienās un svētku dienās. «Tās ir trīs pārvaldes, kas nozīmē, ka ar trīs ir jāreizina pasākumi, konkursi, iedzīvotāji, budžetu plānošana u. c. Un visu gribas paveikt labi un kvalitatīvi. Ja godīgi, tā atbildības izjūta reizēm traucē. Man ļoti nepatīk nepadarīta darba sajūta, bet šeit man ir jāsaprot, ka nevaru paveikt visu un uzreiz. Protams, ka ģimene šā darba apjoma dēļ savā ziņā cieš. Bet es esmu cilvēks, kas nevar nosēdēt mierīgi. Tagad, kad valstī ir izsludināts ārkārtas stāvoklis, daudziem jāievēro karantīna… Nezinu, kā un vai es varētu nosēdēt mājās. Tās enerģijas laikam par daudz. Es nebūtu labs darbinieks, ja man būtu jāveic monotons darbs.»
Tā kā Juris ir vairāku pagastu pārvalžu vadītājs, rodas jautājums, vai, esot publiskai personai, brīžiem nerodas izjūta, ka viņa rīcība tiek pastiprināti vērtēta. «Es jau esmu tāds pats novada iedzīvotājs kā pārējie. Man katrā ziņā nekas tāds netraucē.»
Vaļasprieks tiek nodots arī nākamajai paaudzei
Juris ar dzīvesbiedri Ingunu un 3,5 gadus veco dēliņu Artūru dzīvo Talsos. Sieva pēc profesijas ir grāmatvede. Kā izrādās, Juris savā vaļaspriekā ar vecajiem automobiļiem iesaistījis arī ģimeni. Visi kopā vasarās ceļo pa Latviju gan ar «ZAZ», gan moskviču. Viņi piedalās arī «ZAZ» kluba rīkotājos pasākumos, un ļoti interesants un pagaidām vienreizējs pasākums 2014. gada sezonā Jurim bija piedalīšanās rallijā kā stūrmanim ar sporta automašīnu «VAZ», par ko viņš lielu paldies saka pilotam Robertam Loķim.
Jura lepnums ir moskvičs, ar ko brauc vasarās jau aptuveni trīs gadus un kas saglabāts autentiskā izskatā gan tehniski, gan vizuāli. Pašlaik viņš cenšas dot otru iespēju 1975. gada automašīnai «ZAZ 968», ko iegādājās aizvadītā gada nogalē. Lai to izdarītu, jāpieliek ļoti lielas pūles un darbs. «Šīs mašīnas ir daļa no vēstures, tās ir īpašas, katra ar savu stāstu. Man patīk svētdienā izbraukt ar savu moskviču, kuru es taisīju aptuveni gadu — tās ir citas skaņas, vadāmība, ātrumi, sajūtas. Un arī citiem patīk, cilvēki atskatās. Pluss — apziņa, ka tas ir darināts ar paša rokām. Protams, šis vaļasprieks prasa daudz laika, ko nozogu ģimenei, bet manam puikam arī ļoti patīk tehnika, līdz ar to es visu laiku atrunājos, ka to daru viņam. Domāju, ka viņš turpinās manu aizraušanos. Protams, mūsdienu cilvēku problēma ir laika trūkums, un arī man jācenšas vairāk laika veltīt ģimenei, bet katram cilvēkam ir arī savs raksturs, un esmu pārliecināts, ja man nebūtu šī hobija, būtu kāds cits.»
Jurim brīvajā laikā patīk arī ceļot, tomēr ļoti nepatīk lidot ar lidmašīnu, tāpēc viņš cenšas no tā izvairīties. Viņš aizraujas ar ēst gatavošanu, specialitāte — gaļas ēdieni. «Favorīta ēdiens ir armēņu plovs. Gatavoju ar nestandarta receptēm, garšvielām, piemēram, arī šašliku. Deserti gan mani nesaista.»
J. Upmalis teic, ka viņam Talsu novads nozīmē visu. «Tās ir mājas, vecāki, ģimene, viss. Neslēpšu, ka man ir bijuši vairāki darba piedāvājumi Rīgā un ar ģimeni ir apsvērts pārcelties uz galvaspilsētu, bet lielas pilsētas mani nesaista. Šeit ir arī lielākā daļa manu draugu, un tie, kuri ir Rīgā, parasti cenšas izrauties uz Talsiem… Nedrīkst teikt «nekad», bet šobrīd noteikti plānoju palikt šeit. Ticu, ka mūsu dzīvi, ikdienu vada kaut kas augstāks, tomēr galvenie noteicēji savai dzīvei esam mēs paši. Es paļaujos uz saviem spēkiem, tā ka domāju: esmu reālists, bet nevis ar pesimisma, bet optimisma pieskaņu. Ir jāpaļaujas uz sevi, jāiet un jādara, nevis jāgaida kaut kas no citiem,» ir pārliecināts J. Upmalis.