Arvīds Blūmentāls drīz jau būtu simtgadnieks

Personības

Arvīds Blūmentāls  dzimis 1925. gada 19. martā, un nupat viņam apritēja 95. Vidējais no Dundagas «Būdenu» dēliem.
Kārlis bija divus gadus vecāks, Edgars — divus jaunāks. Vēl nebija pilni 17, kad viņš, patieso vecumu slēpdams un arī vecākiem savu nodomu neizpauzdams, kopā ar vēl diviem draugiem no Valsts Talsu vidusskolas, iestājās 25. Abavas brīvprātīgo bataljonā. 1942. gada februāra ļoti saltā dienā vairākus simtus jauno karotāju izvadīt bija ieradusies gandrīz visa pilsēta. Ļaužu pulkā — arī Edgars, bet jaunākajam brālim tika cieši piekodināts neko neteikt vecākiem. Pats rakstīšot uz mājām, kad būs iekāpis kara zābakos.
Tie bija gana smagi no paša sākuma.
Arvīds jau vairākas reizes bija skatījis nāvi vaigā,
kad viņam, vienam no pirmajiem ,jau tā paša 1942. gada rudenī piešķīra atvaļinājumu. Pēc pusotra gada Arvīds atkal «Būdenu» sētā ienāca ar cauršautu gurnu, uz spieķa atspiedies. Tad jau arī Kārlis bija karā, un vecāki norūpējušies, ka drīz pienāks arī Edgara kārta. Bet, kad 1944. gada 25. maijā, vēlreiz kārtējā šāviņa trāpīts, viņš apgūla Jelgavas slimnīcas baltajos palagos, ar kreiso roku uz mājām rakstītajai vēstulei atbildes nebija. Atbrauca Edgars un pateica, ka Kārlis ir kritis. Atvaļinājumus toreiz vairs nedeva, bet, tiklīdz rokai ģipsis bija nost, Arvīds bez atļaujas kādā vakarā no slimnīcas aizbēga un nākamajā dienā jau bija «Būdenos». Pēdējoreiz savā mūžā. Pēc tam tēva sētā vairs pabūts vien atmiņās un sapņos, kas nepiepildījās.
Latvija Arvīdam Blūmentālam vairs nebija lemta. Vēl bija jāpārdzīvo kāds ļoti smags ievainojums pašās kara beigās, tad — krievu gūsts un laimīga izbēgšana no tā, neliels brītiņš Franču ārzemnieku leģionā, vairāki gadi bēgļu nometnē Vācijā. Un tad — Austrālija. Krokodili un opāli. Jā, viņš neizvēlējās tradicionālu dzīvi kā citi tolaik uz Austrāliju emigrējušie latvieši. Arvīds svešajā zemē atteicās no visa, ko dod civilizācija, lai pats pieredzētu un piedzīvotu neviltota dabas cilvēka brīvību un ieguvumus. Taču, kaut gan tālu no latviešu sabiedrības, Austrālijas iedzimto un dabas cilvēku vidū, nedz latviski runājis, nedz latviešu valodu dzirdējis, viņš līdz mūža galam bija un palika latvietis. Raiti runāja bez akcenta, viņa rakstītajās vēstulēs nebija nevienas kļūdas, un valoda — vienkārši apskaužami tēlaina un skaista.
1957. un 1958. gadā Brisbenā,
apgādā «Saules krasts», tika izdotas divas Arvīda Blūmentāla grāmatas: «Latvietis — krokodilu mednieks Austrālijā» un «Ilgas pēc saules». Autora dzimtenē Latvijā, protams, toreiz par tām nebija ne dzirdēts, padomju okupācijas laikos Arvīda Blūmentāla un viņa likteņbiedru vārdus pat pieminēt nedrīkstēja. Vienīgie šo izdevumu eksemplāri Latviju sasniedza, kad bijām jau uz brīvības sliekšņa un kad Arvīds savu grāmatiņu pārpalikušos eksemplārus atsūtīja māsīcai Ausmai. Toreiz mēs abas ļoti vēlējāmies šos patiešām brīnumdarbus pārpublicēt. Taču tādu iespēju neatradām, vai arī varbūt mums vienkārši pietrūka uzņēmības. Pa rindkopai jau esmu citējusi, deviņdesmitajos gados ne vienreiz vien rakstīdama par savu «kaimiņzēnu» Arvīdu Blūmentālu «Talsu Vēstīs», bet kopumā tas jau tāds nieks vien ir bijis, un jūtos parādniece. Tāpēc Kubalu skolas muzejam izlūdzos Ausmas Bukovskas dāvinātos senos Austrālijas izdevumus, lai tos pati izlasītu vēl un vēlreiz un arī šolaiku lasītājiem dotu mazumiņu iespējas iepazīties ar Būdenu Arvīda aprakstītajiem piedzīvojumiem. Protams, avīžrakstam var izvēlēties tikai pa dažai krāšņai epizodei. Piemēram, par pirmo maltīti džungļos.
«Krastā ierodos ar vakariņām sagādātu putnu padusē. Tas izskatās kā pīle, kā vista, vārna tomēr nav. Un nav arī dzeguze. Melns kā krauklis, dzīvo ūdenī, peld kā pīle, bet, noraujot spalvas, izskatās zils kā negaisa padebesis. Labs vien būs, un ja ne — tad noēdīs.» Un tad zvejas loms — kaķa zivs. «Žaunas tai plakanas, zvīņu nav. Izvelkot krastā, rukš kā aizvakar dzimušais sivēns.»
Sākot dzīvi savā mītnes zemē Ziemeļaustrālijā,
sapņi jau bija brīnišķīgi. «Karstajās vasaras dienās, kad ļaudis nesamaņā ļimst uz bruģa akmeņiem, manā namā pa atvērtiem logiem un durvīm staigās spirgta vēsma. Dārzā būs dažādi ogu krūmi un augļu koki, būs arī skaistas puķu dobes. Lejā, krastā, būs piestātne, un tur viļņos šūposies liela, skaista laiva ar divām burām. Arī četrdesmit zirgspēku motors tai būs, lai nebūtu velti jāgaida izdevīgāks vējš. Vasarā braukšu zvejā un ziemā došos uz tāliem tropiskiem apgabaliem medībās. Ja Vandai patiks, varēs braukt līdzi, jo viņu sargāšu kā savu labo aci pierē. Visus mājas darbus pastrādās melnie kalpotāji, jo tie būs priecīgi nopelnīt kādu mazumu un dievinās manu balto karalieni…» Bet sapņi izrādījās tālu no īstenības. Arvīds toreiz vēl nezināja, ka Austrālijas iedzimtie nekad nav pazinuši kārtīgu darbu. Apģērbu viņi darināja no koku lapām, mājokļus — no koku mizām, pārtika no augļiem, kas auga mežā un saknēm, ko izraka, no nomedītajiem dzīvniekiem, putniem, ko izdevās uzdurt šķēpiem. Šie ļaudis dzīvoja bezrūpīgu un bagātīgi dabas apgādātu dzīvi. Bet tad Arvīds vēl nebija saticis un centies pie darba pieradināt melno puisi Vernu, kurš naktī grib gulēt un dienā atkal ēnā atpūsties, sēžot uz sakrustotām kājām un spēlējoties ar kāju īkšķiem. «Vernam nepatīk balto cilvēku dzīves iekārtojums. Viņam neinteresē manta. Gan mēģinu iestāstīt, kas viņš būs par dižu vīru, kad ar naudu atgriezīsies savā salā vai arī pirms aizbraukšanas būs iegādājies labas mantas. Bet Vernam negribas ne rokas pulksteņa, ne gramafona, ne salmu cepures ar platām malām un sarkanu, puķainu lentu apkārt, — neko. Jo katrs taču gribēs arī redzēt, kāds izskatās tas tikšķētājs pulksteņa iekšienē, būs jātaisa vaļā un jārāda. Naktī guļot, vēl draugi izņems to dziedātāju no gramafona, un pagalam būs. Salmu platmali gandrīz varētu lietot. Sarkani puķaino lentu uzdāvinātu meitenei, lai apsien ap vidu, bet platmalē varētu lasīt bruņurupuču olas, jo divdesmit olas ir grūti rokās saturēt. Vienīgās derīgās mantas, kas baltajam cilvēkam ir: niki-niki (tabaka), cukurs un milti. Viss pārējais ir nevajadzīgi krāmi, kas Vernu neinteresē. Bet tās minētās trīs mantas dod misija bez darba. Misija dod uzturu par velti, par ko jāiemācās dažas svētas dziesmas un kādas stundas nedēļā jāpaklausās garīdznieka Bībeles stāstos.»
Bet baltais cilvēks Arvīds Blūmentāls, krokodilus meklēdams, strādāja vaiga sviedros, taču sapņu pili tā arī neuzcēla. Un nebija jau tā vairs vajadzīga. Priekš kam? Vanda izvēlējusies dzīvi pilsētā. Viņai dzimšanas dienā pasniegtā dāvana — zāģa skaidām piebāztais krokodilēns ar rožu pušķi zobos, — ir saņēmis nepārprotamu atbildi: «Arvīds iebraucis pilsētā, bet ceru, ka viņš ilgi nepaliks. Tava Vanda.» Nejauši atrastā vēstule nepārprotami ir rakstīta kādam citam, un Arvīds saprot, ka viņš visu laiku ir tvarstījis malduguni. «Gribu atpakaļ. Atkal aiz tāliem kalniem, pāri purviem un sāls klajumiem, kur lielas upes tek ziemeļu virzienā, cauri klintīm un džungļiem, uz okeānu. Atpakaļ savā valstībā pie varenās dabas un savas lielās vientulības…»
Pie krokodiliem —
lai atriebtu savu uzticīgo vilciņu Hektoru, kura kaklasiksnu Arvīds vēl ilgi, ilgi meklēja medījumu vēderos. Veltīgi, upuru kuņģos viņš atrada tikai pussalauztus lopu kaulus un olas lieluma akmeņus, kas droši vien palīdz gremošanas procesā, skaitās krokodilam kā dzirnu akmeņi. «Atceļā pietekā ieraudzīju tik lielu krokodili, ka, apbrīnojot viņa diženo augumu, nepaguvu pat izšaut. Viņš pēc pamatīgas dubļu peldes bija izlīdis krastā sildīties saulē un atgādināja dubļu kalnu. Mute bija vaļā, un acis pievērtas. Mutes iekšpuse bija rozā krāsā, tādēļ es viņu arī ieraudzīju. Biju jau tik tuvu, ka varēju skaidri atšķirt baltos ilkņus. Varbūt viņš no vecuma jau bija kļuvis miegains un nejūtīgs. Vēlāk esmu novērojis, ka krokodilis, izlīdis krastā un pilnīgi izbaudīdams saules siltumu, pirmās desmit minūtes pavisam aizmieg un guļ cietā miegā, dažreiz pat krāc. Vai nu šis gulēja vai ne, bet pēkšņi žokļi ar troksni aizkrita un viņš ieslīdēja ūdenī. Baidījos, ka neapgāž laivu, un visā spēkā īros atpakaļ, lai dotu brīvu ceļu. Tad tvēru šauteni un trīs lodes satriecu nezvēra mugurā, bet tās viņu tikai sakaitināja. Ar asti kuldams putojošo ūdeni, viņš pazuda, bet atskatījies ieraudzīju, ka tas man seko. Sazini nu, kas viņam padomā, — triecu vēl vienu lodi grubuļainajā galvā. Nezvērs pazuda atkal, bet biju pārliecībā, ka neesmu viņu nonāvējis. Ieteka nebija tālu no tās vietas, kur pazaudēju vilciņu. Nekas. Ja neatradīšu vainīgo, lai cieš visa cilts.»
Un atpūtas brīdis arī ir turpat laivā. «Izņemu abus apakšējos dēļus, un pat airus pabāžu zem svēga, lai būtu sausa guļas vieta. Cik patīkami ir atstiepties uz muguras, izstaipīt nogurušos locekļus un raudzīties zvaigznēs, kas kā noziedējuši pieneņu ziedi, tāla vēja nesti, līgojas debesīs. Bet patiesībā tā ir mana laiva, kas viļņos līgojas. Izņemu no svēgas pagalvja mutes harmonikas un spēlēju dziesmiņas, kuras skolotājs sen, sen dzimtenē mācīja dziedāt. Tās man liekas tik tuvas un mīļas, it kā vēl būtu dīcis puiku barā. Tai brīdī vēlējos, kaut būtu kāds no vecajiem draugiem ar mani, lai patriektos mātes valodā. Tā domādams, esmu iesnaudies, un mutes spēles noslīdējušas uz svēga. Bet biju varbūt tikko aizvēris acis, kad pietrūkos sēdus, jo sajutu it kā kāds mani novēro. Laižu kabatas spuldzes gaismu pāri ūdens virsmai un tepat pie laivas malas saskatu divas sarkanas acis galvā kā celmā, un tajā pašā mirklī notiek varena ūdens kulšana, varbūt daži spaiņi iešļāca arī laivā…»
Katrā lappusē pa piedzīvojumam,
kurus Arvīds aprakstījis tik interesanti, ka varu lasīt neatraudamās. Vēl tikai pāris epizožu. Lūk, šī! «Upes otrā pusē ietek mazs strautiņš. Skatos pāri un nevaru labi saprast, vai tas zemes sanesums strautā vai milzu krokodilis. Pagājis gabaliņu, tomēr savas šaubas gribu pārbaudīt un griežos atpakaļ. Pašreiz mākonis aizēno sauli, un skaidri varu saredzēt muguru ar lielajiem robiem. Bet tas nu gan izaudzis miesās! Ja viņš mani vēl nav ieraudzījis, tad viņa āda rīt būs iesālīta un satīta.» Cīniņš bija smags. «Pēc pirmā šāviena viņš atvēra žokļus, pēc otrā šie vārti aizvērās. Pēc galvā iešautās lodes tas aizvēra acis. Bet tā bija viltība, piebakstot tās atkal atvērās un tajās vēl kvēloja lāsts visai cilvēcei. Ja paralīze pēkšņi izbeigtos, viņš, mani dzīvu rijot, piemirstu pat sapūdēt… Noraušu sviedrus un nosēžos uz nezvēra purna. Liekas, šis ir lielākais, kādu līdz šim esmu noveicis. Ērtības labad, manā šautenē ir iezīmētas collas un pēdas. Pēc šiem mēriem krokodilis bija 20 pēdas garš un droši vien pāris tonnas svarā. Kad otrā dienā gāju dīrāt, darbs bija ļoti grūts, jo jādīrā bija ūdenī. Es viņu nekādi nevarēju dabūt sausumā, pat vienu kāju nebiju spējīgs pacelt. Beigās arī nodīrāto ādu nevarēju pacelt, bija jāpiebrauc laiva un jāieveļ tajā. Nevarēju paveikt arī veco parašu — nocirsto galvu uzvilkt kokā, tikko varēju pakustināt. Nofotografēju un braucu tālāk.» Lietus sezonas pelēkumā sajūk diena ar nakti, vientulības nomāktībā — sapņi ar īstenību. «No rīta mani uzmodināja it kā baznīcas zvanu skaņas. Berzdams pieri, cenšos izdibināt, vai tas bija sapnī vai īstenībā. Nu, protams, sapnis! Tad atceros, ka vētras laikā esmu daudzas skaņas dzirdējis, pat it kā vilciena svilpi, kad tas šņākdams ienāk stacijā un, gaitu samazinādams, apstājas. Pat it kā konduktors parādās, vicina vējlukturi un skaļā balsī sauc: «Dundaga-a!»»
Nē, Arvīd, nav vairs mazbānīša un tādas stacijas. Vienīgi dīķmalā tavai un citu stipro šīspuses vīru piemiņai rimti piestājis kāds krokodils. Oļega Skaraiņa no dzelzsbetona veidots, pēc Imanta Ziedoņa un Ivara Selecka filmas «Gājiens ar krokodilu» ceļojuma pa Kurzemi te nolikts uz mūžīgu palikšanu. Simboliski. Arī kā atgādinājums par tiem vairāk nekā desmittūkstoš milzeņiem, cik, pēc sava aprēķina, esi pa 13 gadiem Austrālijas džungļos nomedījis. Vēlāk jau valdība, krokodilus saudzēdama, tādu nodarbi noliedza, un, mainot debespuses no ziemeļiem uz dienvidiem, tev nācās pavisam krasi pārkārtot dzīvesveidu. Spridzināji tuksnešaino zemi, meklēji opālus, un, rokoties aizvien plašumā un dziļumā, iekārtoji sev mājvietu, kuras adrese bija: Kūberpedija, «Krokodilu Ligzda».
Cītīgi sarakstījāmies vairāk nekā gadus desmit,
faktiski līdz tava mūža beigām. Pirmo vēstuli saņēmu 1991. gada augustā: «Mīļā Maija! Ar šo papīra galu daudz labas dienas Tev sūta vecais kaimiņpuika ar baltu bārdu — kā senā teikā Vaidelots.» Atcerējās manu tēvu, kurš katru gadu dažas nedēļas strādājis par galdnieku viņa tēva galdnieku darbnīcā «Būdenu» rijas augšienē. «Tur viņš zāģēja un ēvelēja, taisīja logu rāmjus, cirvju un izkapšu kātus, jā, un arī vecāsmātes zārku no stingriem ozola dēļiem. Vecāmāte nogūlās zārkā un tencināja Robertam par mīksto skaidu spilvenu.» Un tālāk — par sevi. «Dzīvoju apakšzemē kā kurmis, un ļaudis, kuri dzīvojuši pazemē, nekad nemainītos ar parastu māju augšienē. Pirmkārt, kad pirmā ala ir izcirsta, var jau dzīvot iekšā un spridzināt tālāk, — palielināt pēc gribas. Viesuļvētras nekad neaiznesīs jumtu, un māja par velti. Vispirms priekšu un sānus ar buldozeru nostumj, tad urbj caurumus sienā, pielādē ar spridzekļiem, — izšauj, aizstumj akmeņus un dragā tik tālāk. Procesā atrod arī pietiekoši opālus, lai skādi nosegtu un pietiktu dzīvošanai. Temperatūra apakšzemē vienmēr nemainīga — 25 grādi, kaut ārā iet pāri 50.» Kad jautāju, kādi tie opāli izskatās, Arvīds rakstīja: «Nu, varētu salīdzināt ar sašķaidītu ledu vai sadauzītu šņabja pudeli.» Kad ieraudzīju, aiz prieka laikam biju romantiskāk noskaņota, man tie mazie gabaliņi šķita rītausmas krāsā — dzidri zili rozā. Taču vēl priecīgāka biju par Austrālijas aitu vilnas dzijas kamoliņiem, kas bija tādā pašā tonī. Bet es Arvīdam vienreiz uzadīju un dzimšanas dienā aizsūtīju koši strīpainu džemperi, un viņš vēlāk rakstīja, ka vairs nevelkot to nost ne dienu, ne nakti.
Jā, tas viss reiz ir bijis: Blūmentālu «Būdeni», mani «Zelmeņi», krokodili, opāli, atmiņas… Un Otrais pasaules karš, kas tik skarbi iezīmēja mūsu likteņus. Un Arvīda dzimšanas diena un citi zīmīgi marta mēneša datumi ir laiks, kad to visu pieminēt.