Nebijusi pieredze

Ļaujiet man runāt

Jā. Patiešām nebijusi pieredze. Pasaules mēroga vīruss un karantīna, kurai noteikti drīz būs arī nobeigums. Nesiros tas «Covid-19» mūžīgi. Cik pēkšņi parādījās, tik pēkšņi arī pazudīs. Kāpēc ne, piemēram, 27. martā? To mēs redzēsim pavisam drīz. Tāda nelāga padarīšana tas viss gan ir, bet, kāpēc tik liels šums tika un tiek sataisīts, ja tā pati parastā gripa parasti izdara lielāku postu, par to nav ne jausmas, manuprāt, lielākai daļai sabiedrības. Visdrīzāk, ka vēlāk atnāks lielāka saprašana un uzpeldēs kāds zemledus aisbergs. Bet viss šis stresa pilnais laiks katrā ziņā būs licis mums aizdomāties par vērtībām un to, ka citreiz dzīvojam apburbuļotā utopijā, kas kā kāršu namiņš vienā brīdī ņem un sabrūk. Sākas krīze. Tā pēkšņi. Un kur tad paliek šīs pasaules stiprie un varenie, lepnie un bagātie? Sēž tādā situācijā kā tie, kas dzīvo ar vienu maizes kukuli uz piecām galvām. Tad ieraugām, ka lielajam cilvēkam tiek noņemti pagoni un tas tāds pats smilšu grauds kā visi citi vien ir. Un bail jau ir visiem. Varbūt pat tie dūmi lielāki nekā uguns, bet kārtība jāievēro — tur nav, ko diži runāt. Ko liek, tas jādara! Un šoreiz viss tā fiksi un organizēti no valdības puses, kas pārsteidza, un pagājušā nedēļa bija tas retais brīdis, kad nelikās, ka pie varas sēž ienaidnieki.
Tikai tā griķu un makaronu pirkšana vienkāršās tautas vidū gan liek kaunā nolaist acis. Nu man patiešām bija kauns skatīties. Tas labi parādīja, uz ko katrs liek savu paļaušanos un cerību. Tak laicīgi jau tika paziņots, ka mums pārtikas pietiek un arī varētu tikt galā ar vietējo ražotāju produkciju, un imports pat nebūtu vajadzīgs, bet nē, skrien un grābj. Un tad tie aizstāvji, ka cilvēks varbūt uz laukiem sūtīs savus bērnus. Diez kāpēc iepriekš nepirka desmit griķu un 15 makaronu iepakojumus. Tāpat ar to tualetes papīru. Gribas te pat pieminēt it kā izsmejošo feisbuka ierakstu, kas kā naglai uz galvas, proti, izbeidzās tualetes papīrs, un tagad kauns iet uz veikalu to pirkt, jo uz tevi skatīsies kā uz vienu no tiem idi*****, kas veido iekrājumus. Es pat sēdēju un domāju, ka laikam kaunētos lielus krājumus pirkt, jo gribam vai negribam, jau divus iepakojumus pērkot, apkārtējo acis šaudās, un dzirdi jau viņu domas, ka tas nu gan sataisījies uz lielu…
Man būtu izstrādāts stratēģisks plāns, ja nu es būtu krājumu veidotāju pulciņā. Es laikam negribētu parādīt, ka tas, uz ko es paļaujos, ir «Dobeles dzirnavnieka» produkcija un tualetes papīrs, kaut varbūt tas no malas šķiet tā liekulīgi. Atgriežoties pie mana stratēģiskā plāna, nevienam nav noslēpums, ka Talsos ir vairāki lielie pārtikas veikali — divi «Rimi», «Maxima» un trīs «Citro». Nu normāls cipars tādam mazam miestiņam. Es sadalītu komandās visus savas ģimenes locekļus un izsūtītu katru uz citu bodi. Vakara pusē, protams, jo kaimiņi tak visu redz. Un katrs nāktu mājās ar ruļļkām un kādu makaronu vai griķu pačku. Varbūt kādā bodē viss jau būtu izpirkts, bet švaki vai visur. Risks, protams, ir. Tad, ja guvums nebūtu pietiekams, nākamajā dienā triecienbrigāde atkal dotos sirojumos katrs uz veikalu, tikai citu, lai kāds neatcerētos, ka vakar taču šitas kadrs papīru pirka. Nu kaut kā tā. Bet, kā apmēram teic interesantais, citreiz aizdomīgais A. Gobzems: «Šitas vīruss tak nav rota vīruss, ka čupām jāpērk tualetes papīrs. No makaroniem un griķiem visdrīzāk vienā vietā izveidosies propka.»
Bet tiem, kas izdomājuši rīkot lielus festus, jo uz tiem nekad likumi neattiecas, skatieties, ka nesanāk ķēpa! Skan skarbi un biedējoši, bet dzīres mēra laikā nav pieļaujamas, ja runājam metaforiski. Un patiešām jāatgādina, ka Krimināllikuma 133.1. pants, kas aplūko jautājumu par inficēšanu ar bīstamu infekcijas slimības izraisītāju, par personas apzinātu inficēšanu ar bīstamu infekcijas slimības izraisītāju, ja tā rezultātā nodarīti smagi miesas bojājumi vai tā bijusi par iemeslu cietušā nāvei, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Diezgan nopietni! Ir, par ko padomāt! Esiet kārtīgi pilsoņi, ar vēsu prātu, bet nopietni uztveriet drošos ziņu avotos pausto. Lai arī mēs, iespējams, esam vienīgā nācija visā pasaulē, kas baidās no caurvēja, varam būt arī normāli un sakarīgi.

Šerpā Vaļa