Vīrs ar dziļu cieņu pret tēva piemiņu

Personības

Ikars Žīgurs ir mērsradznieks, kurš dzimis Jēkabpilī. Viņu kādā no mūsu laikraksta numuriem piemin kā Mērsraga vidusskolas dambretes treneri. Tāpat atrodam informāciju saksofona spēlēšanas sakarā, tāpēc vēlējāmies uzzināt, kā šie divi elementi savienojami un kas galu galā ir šis kungs ar neierasto vārdu. Tāpēc devāmies ciemos, lai iepazītos un ar laikraksta starpniecību pastāstītu arī citiem.
Smaidīgais kungs ar stalto stāju vislabprātāk grib runāt par savu tēvu Alfrēdu Žīguru, pēc kura aiziešanas mūžībā dēls, pieliekot lielu piepūli, arī izpildīja viņa vēlēšanos, ko bezgala talantīgais tēvs bija izteicis, proti, izdevis viņa dienasgrāmatās atstātos dzejoļus grāmatā. Tēvs vēlējies, lai cilvēki zina un neaizmirst to, kas bijis agrāk. Alfrēds Žīgurs bijis sportists, skolotājs, gleznotājs, teātra dalībnieks un režijas veidotājs, mūziķis, «staigājoša» enciklopēdija, kā arī rakstījis dzeju, kas sakopota grāmatā «Pēckara dienasgrāmatā atrasti dzejoļi», kura iznākusi teju pirms 20 gadiem, bet Ikaram tā joprojām ir dārga, jo tajā tēvs atstājis pēdas, kas skārušas visu tautu, bet kas brīžam ir nepelnīti aizmirsti fakti. Par to viņš no sirds pasakās izdevniecības «Sol Vita» vadītājai Veronikai Lācei, kura nākusi pretī un palīdzējusi tad, kad citi atteikuši. «Šīs tēmas cilvēkiem ir svešas. Nevienam jau nevar piespiest lasīt, es pats dzeju īpaši nelasu, bet vienkārši svarīgi ir, lai būtu zināms, ka tāds laiks ir bijis un ir arī tāda grāmata, kur dzejas veidā par to ir pastāstīts,» teic Ikars, kurš tēva darbu aiznesis arī uz bibliotēku Talsos. «Tie ir cilvēku likteņi, viņi pazaudēja bērnus, tika nošauti, noslepkavoti, izmesti no dzīvokļiem. Bija vissmagākās vardarbības. Un to visu aizmirst nevar un nedrīkst,» turpina Ikars Žīgurs. Tas liek aizdomāties par to, ka nav bijis vienmēr tā, kā ir tagad, kad šķiet, ka dzīvojam miera leiputrijā, kur piens un medus tek. Bet tā vien šķiet, ka Ikars pats, godinot sava tēva piemiņu un daloties ar viņa dzīves faktiem, arī nav palicis bez talantiem, par ko gan pats liedzas, bet jaukā, smaidīgā sieviņa Aija manas domas tikai apstiprina.
Tēva skaistās gleznas skauj istabu sienas
Žīguru pāra nama sienas rotā Alfrēda Žīgura gleznas, kurās ļoti saskatāms izcilā Latvijas gleznotāja Vilhelma Purvīša rokraksts, un patiesi, viņš bijis šā mūsu tautas pazīstamā mākslinieka skolnieks Latvijas Mākslas akadēmijā trīs kursus. Ģimenē bijuši pieci bērni, un Ikara tēvs bijis vecākais. Alfrēda tēvs Rīgā bijis ļoti iecienīts fotogrāfs, un tādu tolaik bijis diezgan maz. Kad Alfrēda tēvs miris, mākslas studijas nācies pamest. «Viņš bija gleznotājs bez titula,» teic Ikars, parādot tēva brīnumskaistos darbus, ar kuriem nācies pelnīt naudu tad, kad ģimene palikusi bez apgādnieka. Ģimene bija pieradusi labi un plaši dzīvot, jo tēvs kā fotogrāfs labi pelnījis, tāpēc Alfrēdam nebijusi izvēle. Gleznu esot bijis ļoti, ļoti daudz. Žīguru namā palikušas vien dažas. Pārējās pārdotas un uzdāvinātas. Ikars parāda arī gleznu ar Pērses ūdenskritumu, kas tagad jau daudz gadu ir zem ūdens. Skaista un nostalģijas pilna laika liecība. Ir arī glezna, kurā redzams Mērsrags, proti, skats ar bijušā pašvaldības vadītāja Laura Karlsona vectēva mājiņu, kuras vairs nav. Sieviņa Aija rāda un rāda, stāsta un stāsta, un šķiet, ka ir tik daudz, ar ko viņai gribētos padalīties. Ikara tēvam kā gleznotājam arī bijis talants «atkost» cilvēku raksturu, vien paskatoties uz tiem. Viņš bijis ļoti spējīgs. Alfrēdam Žīguram bijusi arī absolūtā dzirde un brīnišķīga balss. Viņu klausoties, cilvēki burtiski esot raudājuši. Viņš bija tik noskaņots ideālai skaņai un bijis klasiskās mūzikas cienītājs, kā arī orķestra dalībnieks, kur bijušas augstas prasības, ka pat estrādes labākais sniegums neizturēja viņa kritiku. Viņam tas bija surogāts. Tēvs pēc kara strādājis arī skolā par sporta, vēstures un zīmēšanas skolotāju.
Ikars — mērsradznieks, kurš dzimis Jēkabpilī
Ikars pastāsta, ka pie sava vārda ticis, pateicoties tētim. Uz Mērsragu Ikara ģimene atnākusi dzīvot 1973. gadā. Iepriekš dzīvojuši Jēkabpilī ļoti saspiestos apstākļos, bet Aijas mammas māsa (Māra Jaunskalže) strādājusi Mērsragā par zivju ceha priekšnieci. Jautāti, kā no citas Latvijas puses, kur dominē krievu valoda un vide, varējuši iejusties tīri kurzemnieciskajā Mērsragā, pāris neslēpj, ka atšķirības bijušas ļoti jūtamas, jo savs laiks bija nodzīvots krieviskā vidē. «To tā sajūt! Pastāvīgie lamuvārdi, dzīve, mentalitāte tur ir ļoti atšķirīga.»
Ikars tajā laikā spēlējis saksofonu un piedalījies jaunas saldētavas ierīkošanā, jo dzelžu lietas un automātiskās iekārtas viņam vienmēr bijušas sirdij tuvs darba lauks. Tā kā kolhozā vajadzējis gan muzikantu, gan mehāniķi, Ikars bija lielisks variants. Viņiem apsolīts dzīvoklis Mērsragā, taču solījumi netika pildīti, bet galu galā problēma atrisinājusies, smejot atceras Ikars. Abi ar Aiju pasmaida, ka bijuši precējušies, bet sanācis pašķirties uz «nieka» 25 gadiem un tad atkal Talsu dzimtsarakstu nodaļā gājuši mīt gredzenus, kad smagi pārdzīvojumi ģimenē likuši atkal spiesties kopā.
Aija parāda vīra plauktu ar «zeltu» — kausiem un medaļām. Turpat redzama fotogrāfija ar bērniem, kuri abi jau mūžībā, kas vecākiem bijis smags un neremdināms pārdzīvojums. Dēls bijis airēšanā ar smailīti «Vārpas» čempions vairākus gadus, un vecākiem bijis, ar ko lepoties.
Aija ar humoru pastāsta: ««Erasmus» programmas ietvaros Mērsraga vidusskolas sportisti devās uz Itāliju. Žīgurs, kas kā aktīvs veterāns, kurš vienmēr braukā ar velosipēdu, arī tika uzaicināts līdzi. Un viņš tak nopelnīja medaļu un atveda kausu no Itālijas tad, kad tur nebija vēl koronavīrusa. Viņš paspēja.» Ikars bijis visvecākais dalībnieks. Tā nebijusi spartakiāde klasiskajā izpratnē, bet tāpat vajadzējis parādīt visu, ko spēj.
Dzelži, mūzika un sports
Ikara sieviņa Aija smej: «Kā jūs būsiet tikko prom, Ikars jau būs virsū uz riteņa un vēl pēc brīža jau Engurē.» Ar velosipēdu tiek braukts ļoti daudz un lieli gabali, jo gluži vienkārši ar to pārvietoties ir vieglāk, jo ceļgalu endoprotēzes ierobežo iešanas aktivitātes.
Ikara tētis spēlējis stīgu instrumentus, bet viņam pašam muzikālais talants vairāk vilcis uz pūšamajiem. Spēlēta arī vijole. Un saksofona spēli viņš apguvis pašmācības ceļā. «Bērnībā tēvam bija septiņstīgu ģitāra un es mācēju nospēlēt kādus padsmit gabalus, bet tagad, ja vajadzētu, es nevarētu: viss ir aizmirsies. Bet saksofonu spēlēju. Rīgā to spēlēju orķestrī. Es pats biju aizsargs. Latvijas laikā bija aizsargi. Pēc deviņdesmitā gada bija visādi veidojumi — zemessardze, neatkarības kustība —, un aizsargi arī tika atjaunoti. Bet valdība, kā jau zināms, visos laikos bijusi ar rozā serdītēm, un tā iznīcināja aizsargus un aizliedza formas. Aizliedza visu. Mēs daudz ar aizsargu orķestri apbraukājām Latviju, daudz spēlējām gan O. Kalpaka piemiņas vietā Rīgā, gan citur. Visās atceres dienās un svētkos. Mums bija koncertprogramma, un spēlējām svinīgo daļu. Tas bija apmēram pirms piecpadsmit gadiem.» Ikars, atkal pieminot tēvu, teic, ka viņš patiešām bijis dabas dāvanām bagātīgi apveltīts. Kaut dzejoļi ir diezgan asi, viņš cienījis cilvēkus, neskatoties uz tautību. Viņam nebijusi pārākuma attieksme pret citiem. Arī kā dārznieks Alfrēds Žīgurs bijis apbrīnojams, un dārzniecību pārvaldīja augstā līmenī. Ikars teic, ka viņus abus nemaz nevar salīdzināt. Tētis bijis daudz apveltītāks. Cik Ikars atceras no savas bērnības, tēvs vienmēr gulējis četras un ilgākais — sešas stundas. Viņš rādīja, kā atpūšas. Viņš uz dīvāna apgūlies ar augšup paceltām kājām un tā piecpadsmit minūtes, kamēr asinis satecējušas galvā un pēc tā mazā laika sprīža viņš bijis pagulējis un izgulējies. Viņš kopa savu veselību. Latvijas laikā bija pieejama plaša literatūra, kur smelties informāciju. Un sanāca, ka tēvs nodzīvojis līdz deviņdesmit viena gada vecumam, un aizgāja mūžībā tikai aiz pārpūles, kad kādai skolotājai kā liels zinātājs vairākas stundas pēc kārtas stāstīja par Jēkabpili. Pēc intervijas nākamajā dienā viņam galvā plīsis asinsvads. Viņš nevarējis atteikt, kad kāds lūdza kaut ko pastāstīt. Viņš stāstīja un stāstīja. Ikars, runājot par sevi, neslēpj, ka prot virpot un bijis augstākās klases mehāniķis, kur bez domāšanas nekādi neiztikt. Arī celtniecības darbi nav sveši. Rīgas Piena kombinātā uzraudzījis robotu tehnisko stāvokli.
No tēva mantota muzikālā atmiņa, dzirde un taisnīgums
Ikars no galvas var nospēlēt ļoti daudz latviešu melodiju. Viņš teic, ka divus simtus vismaz. Tās ir vecās melodijas, kuras tagad nemaz nevar dzirdēt. Tāpat viņš uzsver, ka labs tikums, kas viņam pielipis no tēva, ir godīgums. Ikars, tāpat kā tēvs, visur meklē godīgumu un taisnīgumu, tāpēc arī aizgājis aizsargos, bet nav iestājies zemessardzē. Viņš neslēpj viedokli: «Toreiz zemessardzi pārvaldīja tie paši kompartijas vīri. «Pārkrāsojušies un pārģērbti», ka grūti bija atšķirt, kurš ir un kurš nav. Bet tur pirmajos desmit gados visus patriotus arī «ravēja» ārā no zemessardzes. Visus, kas bija nacionālāki, izmeta ārā. Viņus arī lamāja par nacionālistiem. Lielākoties nacionālisti bija tie cilvēki, kas godāja savus senčus, kuri cīnījās par Latvijas interesēm, kuri bija dzīvojuši smagu dzīvi un atdevuši savu dzīvību, lai nākamās paaudzes varētu dzīvot mūsu Latvijā.» Ikars neslēpj, ka «parādījis zobus» valdībai krievu laikos un arī vēlāk, par ko dabūjis arī «pērienu». Pat Daugavpilī, kur dzīvojis un strādājis piena kombinātā krievu kolektīvā, viņi sākuši noniecināt Latviju un latviešus, kad bijusi runa par Latvijas interesēm, kur Ikars esot «kārtīgi atbāzis», ka vienam veterānam pa muti no dusmām pat nākušas putas. Interesanti bijis tas, ka Ikara sieva bijusi komjauniete un pie tam sekretāre, un sanācis tā, ka abi pārstāvējuši pretējās puses, kas bijis iemels, kāpēc Ikars paglābies. «Pirmais, ko man komjaunatnē piedāvāja, kad sāku strādāt par galdnieku, bija: «Ikar, nāc un iestājies komjaunatnē! Mēs par tevi rakstīsim! Tu būsi paraugs! Tu būsi pirmajās vietās. Tu sporto. Iestājies un mēs tevi pacelsim pašos griestos,» atceras Ikars, piebilstot, ka esot atteicis. Vienreiz gan uz īsu brīdi esot iestājies, jo gribējis studēt institūtā, jo bez iestāšanās nemaz nekur neviens nav varējis tikt. Tie bijuši tādi laiki. Viņš vakarskolā vidusskolas pēdējās divas klases pabeidzis vienā gadā, bet zināšanas formulās prasījušas mācīties klātienē katrā stundā, tāpēc līmenis nebija tik augsts. Vēstures eksāmenā Ikars arī bijis «sagājis uz īso» ar skolotāju, kas bijusi milicijas kapteiņa sieva, un atkal iznākusi skaidrošanās. Ikars sapratis, ka galvā viņam tiek bāzti ideoloģiski meli, ko viņš nevarējis pieņemt, un eksāmena laikā pirmo jautājumu atbildējis teicami, bet otro jautājumu atbildējis līdz pusei, kad skolotāja principiāli sākusi uzdot vismaz piecpadsmit jautājumus par gadu skaitļiem. Gribējusi Ikaru iegāzt un atriebties.
Ikars Žīgurs — arī Pilsoņu kongresa dalībnieks
«Tas bija deviņdesmitajos gados. Tur man bija savs stends. Es ļoti aktīvi darbojos pilsoņu komitejās. Komitejas galvenā doma bija tā, ka Pilsoņu kongress gribēja atjaunot 1918. gada neatkarīgo Latviju. Tautas fronte izveidoja jaunu republiku. Republikā visiem okupantiem, lai cik nelabi kādam šis vārds arī skan, ir tieši tādas pašas tiesības kā pilsoņiem. Un tā tas sižets arī turpinājās. Pilsoņu komitejā bija septiņsimt tūkstoši dalībnieku un vairāk. Tautas frontē bija ap trīssimt. Un Tautas fronte kā izpildorgāns izpildīja valdības gribu un ar partijas vadību priekšgalā iznīcināja Pilsoņu kongresu un pilsoņu komitejas. Kā to varēja izdarīt? Visu vienkārši pārņēma, jo pašvaldībās bija iepriekšējie partijas pārstāvji. Visur sēdēja un nelaida nekam klāt. Man bija pilsoņa apliecība, pase. Mēs paši izdevām. Par mani smējās un ņirgājās pat pašvaldībā. Tādas pases bija lielai daļai… Pilsoņu komitejas gribēja latvisku Latviju. Ja būtu atjaunota 1918. gada pasludinātā Latvija, tad tie, kas līdz 1940. gadam bijuši pilsoņi, tādi arī paliktu, bet tie, kas ienāca pēc 1940. gada, kuru vidū bija gan viesstrādnieki, gan okupanti un virsnieki ar ģimenēm, tad viņiem Latvija pēc likumiem būtu jāatstāj… Tāpēc pie mums ir tā, kā ir. Oficiāli skaitās latvieši, bet latviski ne vārda nezina,» atklāti savu attieksmi šajā jūtīgajā jautājumā pauž Ikars.
Dambrete attīsta ne tikai loģiku, bet arī literārās prasmes
Kā ievadā minēts, Ikara vārds saistās arī ar dambreti. Ikars ar dambreti sastapies jau bērnībā, jo kaimiņš bijis dambretists, un viņa labākie sniegumi dambretē bijuši septiņdesmitajos gados, kad Lapmežciemā bijis Latvijas republikas fināls, kurā piedalījās visi sporta meistara kandidāti, un Ikars zaudējis tikai vienu partiju. «Man bija meistara kandidāta stabils līmenis. Tagad esmu stipri zemākā līmenī. Es dambreti nespēlēju, un mani tā nevelk. It kā esmu braukājis un spēlējis sacensībās, bet tagad tas nav vairs tas, kas agrāk. Tas nav arī mans vaļasprieks. Bet, tā kā Mērsragā zināja, ka man dambrete nav sveša lieta, mani uzaicināja skolā,» pastāsta Ikars Žīgurs. Viņš teic, ka skolēni esot «lieli studenti». Ja viņiem kaut kas par to «spīd», tad ir aktīvi, bet, ja ne, tad arī nerosās. «Dambrete ļoti attīsta prātu. Pirms diviem gadiem Latvijas matemātikas konkursā labāko vidū bija arī trīs dambretisti. Dambrete attīsta domāšanu un loģiku. Iemāca analizēt un paredzēt uz priekšu. Atmiņa tiek trenēta intensīvi. Līdz ar to labāk veicas arī literatūrā. Psihologi pat iesaka līdz 12 gadu vecumam spēlēt dambreti. Ja dambretes spēles pamatus ieliek un patrenē bērnus līdz ceturtajai klasei, viņiem dzīvē ir vieglāk visās jomās. Viņiem jau nav jākļūst par profesionāliem šahistiem un dambretistiem… Tas, kas bērnībā arī ir ietrenēts sportā un ir uztrenēta reakcija, tas nekur nepazūd un paliek atmiņā. Tie, kas bērnībā nav trenējušies, nekad nesasniegs to, ko bērni, kas bērnībā to ir darījuši. Tas pats ir dambretē,» teic Ikars Žīgurs.