«Sapratu, cik maz patiesībā vajag, lai cilvēks būtu laimīgs»

Personības

Austrālija ir zeme, kas ceļotājus vilina ne vien ar pludmalēm, kas pazīstamas kā sērfotāju paradīze, bet arī daudzveidīgu augu un dzīvnieku valsti, unikālu dabas mantojumu un elpu aizraujošiem kontrastiem. Īpaša šī zeme ir arī dižstendniecei Annijai Admidiņai, kura kopā ar draugu un ceļabiedru Rinaldu Zukuli pērn devās 11 mēnešus garā piedzīvojumā.
Ceļošana Anniju ir saistījusi jau no mazotnes — no sapņa īstenošanas viņu atturēja apziņa, ka ir jāmācās un jādomā par nākotni. Viss mainījās brīdī, kad jauniete iestājās RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē un iesaistījās starptautiskā organizācijā «BEST Riga». Laiku pa laikam apmeklējot pasākumus ārpus Latvijas robežām, Annija apjauta, ka ceļot nav nemaz tik sarežģīti, un pēc bakalaura studiju programmas absolvēšanas viņa nolēma piepildīt sen loloto sapni. «Man vienmēr ir patikusi Austrālija, bet manu ceļabiedru vairāk interesēja Jaunzēlande, kur ir saistošāki vīzas nosacījumi. Austrālijā nākas mācīties un par mācībām ir jāmaksā, bet Jaunzēlandē var nokārtot darba vīzu. Galu galā šis variants tomēr atkrita — radās problēmas ar pieteikšanos, un nonācām pie lēmuma doties uz Austrāliju,» atminas Annija.
Mājvieta pie okeāna
Jauniete smejoties atzīst, ka viens no viņas lielākajiem mīnusiem un tai pašā laikā plusiem ir tas, ka viņa visu dara pēdējā brīdī. Tādējādi tiek pavērts ceļš jaunām iespējām. «Parasti cilvēki sāk meklēt istabu vai dzīvokli mēnesi pirms ierašanās valstī, bet es to sāku darīt pirms iesēšanās lidmašīnā. Neko sakarīgu nevarēju atrast un dienu pirms ierašanās Austrālijā sapratu, ka mums nav, kur dzīvot. Interneta vietnē «Couchsurfing» uzrakstīju puisim, kurš dzīvoja busiņā, un jautāju, vai nevaram blakus uzsliet telti. Tas bija viens no labākajiem lēmumiem — mūs uzreiz sagaidīja vietējais, līdz ar to iejušanās bija daudz vieglāka. Pirmo nedēļu pavadījām kopā — viņš mums izrādīja pilsētiņu un pastāstīja, kā te viss notiek. Kad vecāki viņu aicināja ciemos, viņš mums uz pāris dienām atstāja savu busiņu — sapratām, ka dzīve busiņā varētu būt interesanta. Cenas Austrālijā ir līdzīgas kā Latvijā, bet dzīvokļu īres cenas ir trīsreiz lielākas. Tas likās labs variants, lai ietaupītu naudu un izbaudītu brīvību.
Pēc pāris dienām devāmies uz blakus pilsētu pēc savas mājvietas uz riteņiem. Tajā brīdī mums svarīgāk par mašīnas tehnisko stāvokli likās dzīves apstākļi. Tas droši vien nebija labākais lēmums, jo knapi tikām līdz mājām. Aizbraucām pie mehāniķa, un viņš teica, ka visam vajadzētu būt kārtībā, bet, braucot uz mājām, likās, ka busiņš tūlīt izjuks pa detaļām (smejas). Kopumā uztaisījām divus lielākus izbraucienus 100 kilometru rādiusā — nedaudz iegrābāmies, jo varējām atrast labāku variantu, bet man patika tas, ka dzīvojām mazā būdiņā pie paša okeāna. Tur bija trīs dažādas pludmales, un es sapratu, ka nekad dzīvē vairs nemodīšos blakus okeānam. Vienīgais mīnuss bija tas, ka nevarējām piepildīt vēlmi brīvdienās kaut kur aizbraukt, visādi citādi bija labi. No dzīves busiņā ieguvu visvairāk — tas bija kaut kas unikāls. Plusu bija daudz vairāk nekā mīnusu,» atzīst Annija.
«Apceļojām pusi Austrālijas»
Par grūtāko aspektu jauniete sauc darba meklējumus. Pirms brauciena viņai šķita, ka atrast darbu Austrālijā nav grūti, bet izrādījās, ka daudz kas ir atkarīgs no tūrisma sezonas. Tā kā tūristi pārsvarā uzturas Sidnejā un Melburnā, pagāja trīs nedēļas, līdz viņai izdevās atrast darbavietu. Sākotnēji Annija un Rinalds bija plānojuši dzīvot Baironbejā — nelielā hipiju tipa pilsētiņā, kas atgādina paradīzi zemes virsū, taču, sākot meklēt dzīvesvietu, izrādījās, ka tā ir dārgākā pilsēta Austrālijā. Aizbraucot uz Baironbeju, viņi saprata, ka tā ir zaudējusi savu būtību, un nolēma apmesties nelielas pilsētiņas nomalē. «Meklējot darbu, austrālieši staigā no veikala uz veikalu, no kafejnīcas uz kafejnīcu un uzrunā cilvēkus aci pret aci. Darba meklējumi bija diezgan intensīvi — katru dienu gāju uz bibliotēku, sūtīju savu CV un staigāju pa kafejnīcām. Vietā, kur dzīvojām, visreālākās iespējas dabūt darbu bija tūristu apkalpošanas jomā. Man bija zināma pieredze, un drīz vien dabūju darbu kafejnīcā. Paralēli studēju fitnesu, jo tāds bija viens no studentu vīzas nosacījumiem. Ļoti bieži cilvēki brauc mācīties angļu valodu, bet sapratu, ka fitness manā gadījumā varētu būt saistošāks. Ieguvu sertifikātu fitnesā, mācījos sastādīt treniņu programmas, personīgās programmas, apguvu pirmo palīdzību un citas prasmes. Lai gan savu nākotni ar šo jomu, visticamāk, nesaistīšu, ieguvu vērtīgas zināšanas un pieredzi.
Kad seši mēneši pagāja, pēc nosacījumiem vēl mēnesi drīkstēju uzturēties Austrālijā, lai ceļotu vai strādātu. Izvēlējos strādāt, lai iekrātu naudu, bet pēc tam sapratu, ka gribu apskatīt Austrāliju, ja reiz esam tik tālu atlidojuši. Aizbraucām uz Jaunzēlandi, pieteicāmies Austrālijas tūristu vīzai, pārdevām busiņu un pēc tam vēl divus ar pusi mēnešus ceļojām. Vēlējāmies maksimāli ietaupīt naudu, lai mūsu ceļojums būtu garāks, tāpēc dzīvojām mašīnā. Hosteļos palikām tikai lielajās pilsētās. Ja cilvēks paņem mašīnu vienā vietā un nodod citā vietā, uzņēmum meklē kādu, kurš varētu to atgriezt atpakaļ. Tādā veidā apceļojām pusi Austrālijas. Divas reizes izīrējām mašīnu, bet pārsvarā pārvedām tās no viena punkta uz otru. Dienu skaits bija ierobežots, bet pietiekams, lai pa ceļam varētu apskatīt visu, ko vēlējāmies.»
Līdz šim neiepazīta pasaule
Jauniešu galvenais mērķis bija izjust īsto Austrālijas garšu un iepazīt tās būtību. Par vienu no iespaidīgākajiem piedzīvojumiem Annija sauc braucienu uz ziemeļiem, kas tiek uzskatīta par krokodilu teritoriju. Pēc pašu austrāliešu teiktā, šajā teritorijā noteikumus diktē nevis cilvēki, bet krokodili. Kopā ar nelielu grupu dodoties uz ziemeļu galējo punktu, viņiem izdevās redzēt ne vien sālsūdens, bet arī saldūdens krokodilus. Lai arī vietējie apgalvoja, ka saldūdens krokodili cilvēkiem neuzbrūk un ar viņiem kopā var doties peldēt, jaunieši no šādas iespējas atteicās. «Ziemeļu punktā pavadījām trīs dienas — šī pieredze bija unikāla. Vietējais mums teica: «Ja jūs no rīta, ejot makšķerēt, neredzat, ka otrpus upei ir krokodili, tas nozīmē, ka viņi ir ūdenī. Ja viņi ir ūdenī, viņi jums jebkurā brīdī var uzbrukt.» Makšķerējot šādos apstākļos, sajutām pamatīgu adrenalīnu. Austrālijas daba mūs apbūra — apskatījām ūdenskritumus, bijām džungļos un dažādās pludmalēs. Viens no lielākajiem piedzīvojumiem bija Lielā Barjerrifa apskate — snorkelējot atklāju pilnīgi jaunu un līdz šim neiepazītu pasauli. No pilsētām man negaidīti iepatikās Sidneja — bijām paredzējuši tajā uzturēties divas dienas, bet beigās palikām veselu nedēļu.
Viena no lietām, kas manā vēlmju sarakstā ir bijusi jau kādu laiku un tika īstenota tieši Austrālijā, ir lēkšanas ar izpletni. Šis lēmums bija ļoti spontāns — internetā meklēju piedāvājumus konkrētajā apvidū, un pirmā lieta, kas parādījās, bija lēkšana ar izpletni. Nedaudz padomāju un nākamajā dienā no 4,5 kilometru augstuma nesos lejā ar vairāk nekā 120 kilometriem stundā. Emocijas ir grūti aprakstīt, bet nākotnē noteikti gribu to atkārtot.
Mūsu pēdējais galamērķis bija Rietumaustrālija. Visbiežāk cilvēki apskata austrumu daļu, bet vietējais mums ieteica doties uz rietumiem, un mēs viņu paklausījām. Arī citur okeāns un pludmales ir skaistas, bet tur viss likās nereāli — smiltis bija baltas kā sniegs un ūdens — pasakaini tirkīzzils. Gluži kā filmās. Redzējām arī daudz interesantu dzīvnieku. Vienu dienu gatavoju ēst, un pēkšņi pie manis atlēca ķenguri. Varētu teikt, ka gatavoju ēst kopā ar ķenguriem.»
«Visvairāk ieguvu no dzīves busiņā»
Vietējos Annija raksturo kā laipnus, vienkāršus un atsaucīgus. No sākuma jaunietei austrāliešu uzvedība likusies dīvaina, bet ar laiku viņa pie tās pieradusi un iemīlējusi veidu, kādā cilvēki cits ar citu komunicē. «Ja, ejot pa ielu, latvietis ar kādu netīšām saskatās, viņš aizgriežas vai pāriet ielas pretējā pusē, bet Austrālijā nejauši garāmgājēji cits citu sveicina. Viņi ir gatavi uzsākt sarunu jebkurā brīdī, un viņiem tas sanāk neticami dabiski. Protams, arī tur ir savas problēmas, bet iegūtā pieredze palīdz izjust lielāku respektu pret citām kultūrām. Manuprāt, šāda veida ceļojums nav domāts visiem. Ja tu jūti, ka esi savā vietā, un tev ir labi, ir vērts padomāt, vai tas ir vajadzīgs, bet, ja vēl esi sava ceļa meklējumos, ceļošana daudzējādā ziņā var palīdzēt. Tā tevi izved ārpus robežām, palīdz novērtēt esošo un saprast, kā lietas notiek citur. Visvairāk ieguvu no dzīves busiņā — dzīvoju uz viena matrača, un man bija labi! Sapratu, cik maz patiesībā vajag, lai cilvēks būtu laimīgs. Mēs bieži vien laimi meklējam visā, kas ir materiāls, — lielākā mājā, krutākā mašīnā un labākā darbā. No vienas puses, tas ir labi, jo tu sevi motivē darīt vairāk, bet, no otras puses, nesaproti, kad apstāties. Dzīve Austrālijā man palīdzēja novērtēt lietas, kam ikdienā nepiešķiram tik lielu vērtību,» piedzīvotajā dalījās Annija.