Neviens cits tavu dzīvi nedzīvos

Viedokļi

Cik gan bieži mēs, cilvēki, baiļu, nedrošības vai vienkārši gļēvuma dēļ savā dzīvē palaižam garām dažādas iespējas… Tas, protams, ir tikai cilvēcīgi un saprotami, tomēr nedrīkst aizrauties ar vienmuļīgas, vienveidīgas dzīves dzīvošanu, ne reizi neriskējot un nepieņemot jaunus izaicinājumus. Jo tad viss ir kā viens, vienāds, gandrīz nemainīgs, zināms, paredzams un gluži vienkārši — garlaicīgs. Protams, arī stabils, bet tajā pašā laikā, ja stabils ritējums plūst ilgus gadus bez jaunām vēsmām, uzskatu, ka tas nav tas labākais, kā dzīvot. Es nebūt nesaku, ka cilvēkam, piemēram, katru gadu jāmaina darbs, dzīvesbiedrs un katru mēnesi jāatklāj jauns vaļasprieks. Tas, cik bieži, ko un kā mainīt, katram cilvēkam atšķiras, bet galvenais, ka to darām — izmēģinām kaut ko jaunu, apmeklējam pasākumus, nodarbības, ceļojam, aizraujamies ar vaļaspriekiem, metam izaicinājumus karjerā, plānojam aktivitātes un tiekamies ar ģimeni un draugiem utt. Proti, ir jādzīvo smeķīgi un no sirds, jāgrūž sevi ārā no komforta zonas, jo tikai tur sākas īstais dzīves baudījums un personības izaugsme, nevis nogurums no dzīves un stagnācija.
Cik gan ļoti labi saprotu, ka ikdienas ieradumi var maigi, glāstoši un nemanāmi ieraut savās ķetnās, mums kļūstot slinkiem un gurdeniem… Turklāt, ja nav neviena, kas sapurinātu, tāds slinkums var ievilkties ilgi un dikti. Un tad pastāv ļoti liela iespēja pašiem kļūt piktiem, ar savu dzīvi neapmierinātiem, sākt skatīties uz citiem ar vērtējošām un dusmīgām acīm un novelt visas pasaules un dzīves ligas uz citu pleciem. Sākot no kaimiņu tantes, beidzot ar valdību un «sorosītiem». Bet šādi cilvēki aizmirst, ka savu dzīvi viņi veido paši. Nevis kaimiņu Koļa vai valdības kungi un dāmas. Viņi neliedz iet ārā, pastaigāties, nodarboties ar sportiskām aktivitātēm, uzsākt kādu vaļasprieku, apmeklēt interešu nodarbību pulciņus, kas mūsdienās ir pulkiem, aiziet uz kādu pasākumu, ieplānot nedēļas nogalē kaut vai tikšanos uz tējas tasi ar draudzeni vai kādu radinieku utt. Savukārt, ja cilvēks jūtas nomākts un nelaimīgs savā darbavietā, lai vai cik ērti un zināmi viss tur būtu, ir jāmeklē cits darbs! Ne velti daudzos literatūras avotos tiek pieminēts maģiskais skaitlis — septiņi gadi —, kā laiks, kad darba gaitās nepieciešams kaut ko mainīt. Šādu un līdzīgu piemēru, kā padarīt sevi laimīgāku, ar dzīvi apmierinātāku, ir vesels lērums!
It nemaz nepretendēju uz psihologa cienīgiem ieteikumiem un uz to, ka man ir absolūta taisnība. Tikai dalos ar saviem novērojumiem, redzēto, dzirdēto un pašas izjusto. Gribu likt aizdomāties, cik būtiski saprast, ka mēs paši esam savas dzīves noteicēji. Mums jāiemācās brīžiem būt egoistiskiem, lai sevi mīlētu, cienītu un nedarītu pāri. Ne velti latviešiem ir teiciens «Katrs pats savas laimes kalējs». Absolūti to izprotu un pieņemu. Un, manuprāt, pavasara ierašanās ir īstais laiks, lai pēc tumšā ziemas perioda nopurinātu putekļus no kādas košākas kleitas, sporta tērpa un/vai dārza cimdiem, lai ar jaunu elpu ķertu un tvertu dzīvi, saplūktu nule kā izsprāgušos dīgstus un pumpurus, lai ar tiem uzlādētu sagurušo ķermeni un ar smaidu sejā baudītu sauli, jaunas emocijas un laimes hormonus.