«Daugavas Vanagi Latvijā» joprojām aktīvi sasaucas

Kultūra

16. martā pieminam vācu okupācijas varas prettiesiski latviešu leģionā iesaukto karavīru likteņus — to jauniešu dzīvi, kuru lauza nacistiskās Vācijas okupācijas vara.
Darbošanās biedrībā — par godu tēvam
Inta Libreiha, biedrības «Daugavas Vanagi Latvijā» (DVL) Talsu nodaļas valdes locekle, biedrzine un kasiere, «Daugavas Vanagos» iestājusies 1992. gadā. Viņa stāsta: «Latviešu leģionāri, kuri tika iesaukti okupētājvalsts Vācijas bruņotajos spēkos, ir kara upuri. Mans tēvs tika iesaukts obligātajā karadienestā 18 gadu vecumā, jo nebija izvēles. Vai nu dienests, vai apcietinājums. Tāpat kā padomju laikos. Vai varēja nepakļauties?»
Katra mēneša pirmajā pirmdienā Talsu nodaļā notiek sapulce, kas ilgst apmēram pusotru stundu, un katra biedrības biedru tikšanās reize tiek iesākta ar himnu (pēc V. Plūdoņa un Jēkaba Graubiņa) ar nosaukumu «Lāčplēša dziesma». Inta Libreiha pastāsta, ka biedrības darbība balstās uz statūtiem, kuri pēdējo reizi ir laboti un papildināti 2017. gadā. Statūtos minēti biedrības «Daugavas Vanagi Latvijā» mērķi, proti, latviešu tautas kopības saglabāšana, ticības stiprināšana savai valstij, nacionālās vienotības uzturēšana, palīdzības sniegšana bijušajiem karavīriem, to ģimenēm un labdarība, kā arī patriotisku, valstisku pasākumu atbalstīšana, piemiņas vietu, pieminekļu un kapu kopšana.
I. Libreiha dalās atmiņās, ka ap 1993. un 1994. gadu Talsu nodaļai bija arī vanadzēni, bērni, kas pārstāv biedrību, kopskaitā ap 13. Tika sniegti koncerti pasākumos, kuru bija un ir ļoti daudz. «Mēs divreiz gadā braucam pa novadu un apkopjam visus pieminekļus, kas saistīti ar nacionālajiem partizāniem un leģionāriem, un tādu pieminekļu ir diezgan daudz. Apkopjam Balto krustu, kas ir ceļā starp Talsiem un Laucieni, savu pieminekli pie Jaunajiem kapiem, visas piemiņas vietas — pie Ķīvīškroga, pie Laumu dabas parka, kur bijuši arī bunkuri, pie Strazdes un citur. Braucam talkās un sakopjam. Tāpat bija jāveic arī izpētes darbi «Daugavas Vanagu» uzstādītā piemiņas akmens Alfrēdam Riekstiņam sakarā. Viņš bija 19. divīzijas karavīrs, kurš ir apbalvots ar Dzelzs krusta un citiem ordeņiem. Akmens bija pazudis. Tas ir garš stāsts, bet akmeni atradām, pateicoties Sabiles tūrisma informācijas centram, un tas ir pārvietots uz tuvējiem kapiem, bet tagad domājam, ka tur tam nav īstā vieta. Jo pats viņš ir apbedīts Lestenes kapos pie Goda sienas. Tāpat divreiz gadā braucam uz kapiem Mērsragā, jo tur nesen apglabāja pēdējo Vandzenes bunkura partizānu Arendu Lapiņu, kam kopā ar N. Eltermaņa kungu pirms diviem gadiem tika piešķirts Viestura ordenis.
Mēs palīdzam cits citam, jo mums ir daudz veco ļaužu. Mēs regulāri apmeklējam pansionātu. Biedrība šogad savākusi ziedojumu fondam «Namejs» karavīru bērnu vasaras nometnei,» atklāj I. Libreiha, piebilstot, ka četri Talsu pārstāvji dosies uz forumu «Nacionālā pretošanās kustība Latvijas vēsturiskajā atmiņā» 17. martā, uz kuru ielūgumu atsūtījis Latvijas Valsts prezidents. DVL Talsu nodaļas biedri vismaz 15—16 reizes gadā brauc uz pasākumiem: divas reizes gadā dodas uz Lesteni — 8. maijā un 23. decembrī, uz Rumbām, uz Mori, tiek svinēta Kārļa Ulmaņa dzimšanas diena, brauc uz Īli, Oskara Kalpaka piemiņas vietām. Šogad bijis brīnišķīgs un aizkustinošs 1. Pasaules kara atceras pasākums, kas bijis neaizmirstams piedzīvojums un grandiozs pasākums, atceras I. Libreiha. Viss ceļš vairāku kilometru garumā bijis izgaismots ar svecēm, kas piestiprinātas pie priedēm. Jaunieši devās lāpu pārgājienā un viss Ložmetēju kalns bijis izgaismots.
Marts — tautai nozīmīgu datumu bagāts mēnesis
Martā Latvijas vēsturē ir nozīmīgi datumi, kuros īpaši nākas aizdomāties par vēstures gaitu un tās ietekmi uz Latviju, kā arī par tautas sāpju un ciešanu ceļiem, kad tautai bija sapnis — brīva Latvija. 25. martā īpaši pieminam PSRS okupācijas varas uz Sibīriju aizvestos tautiešus, aptuveni 42 tūkstošus cilvēku, tajā skaitā desmit tūkstošus bērnu. Reti sastopama tāda latviešu ģimene, kas nebūtu cietusi deportācijās un palikusi bez mājām un iekoptām saimniecībām.
1944. gada 17. martā tika sastādīts Latvijas Centrālās Padomes Memorands, kurā aktīvie Latvijas politiskie un kultūras darbinieki deklarēja nepieciešamību pēc iespējas ātrāk atjaunot Latvijas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību, un tas tika izdarīts vēl nacistu okupācijas laikā. Latvija pastāvēja cilvēku prātos un sirdīs, un tas tika izteikts šajā dokumentā. Divu okupācijas varu asiņaino cīņu dēļ daļu latviešu jauniešu iesauca latviešu leģionā, lai segtu nacistu armijas spēku atkāpšanos, bet no iesaukto puses tā bija cīņa par savu zemi, par Latviju, jo 1940. gada okupācijas laiks ar tā vardarbību vēl bija dzīvā tautas atmiņā.
Latvijas Saeimas 1998. gada 29. oktobra deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrā pasaules karā ir dots arī juridiskais vērtējums vēstures procesam, kurā ir cietusi latviešu tauta. Šajā deklarācijā ir rakstīts: «Okupācijas režīmi pieļāva daudzkārtējus starptautisko tiesību normu un cilvēktiesību pārkāpumus un pat kara noziegumus pret Latvijas tautu. Abas okupācijas varas pārkāpa 1907. gada IV Hāgas konvenciju par sauszemes kara likumiem un paražām, kas aizliedz valsts iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā vai iesaistīšanu pusmilitāros darbos (konvencijas 52. pants). Abas okupācijas varas iesauca okupētās Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos un iesaistīja dažādos pusmilitārajos formējumos. Par izvairīšanos draudēja ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs vai nāves sods. Rezultātā Latvijas pilsoņiem nācās Otrā pasaules kara laikā karot citam pret citu.»
DVL Centrālās valdes prezidija sekretāre Silvija Kaugere DVCV mājaslapā min: «Vērtējot latviešu leģiona traģisko likteni, jāpiemin, ka, pateicoties latviešu leģionam, kura spēki aizkavēja no jauna uzbrūkošās PSRS armijas daļas, daudzi Latvijas iedzīvotāji paspēja evakuēties uz Rietumiem un pēc tam dzīvot brīvā sabiedrībā, nevis padomju okupācijas apspiesti. Otrā pasaules kara notikumu virpulī dzima arī «Daugavas Vanagu» organizācija, jo jauniešu, kuri nokļuva latviešu leģionā, salauztās dzīves un likteņi, kā arī turpināmā cīņa par brīvu Latviju, tas viss bija lielu rūpju vērts. Tautai, starp divām totalitārām lielvarām esot, nācās būt abās frontes pusēs, bet ne pēc savas gribas, bet pēc lielvaru vēlmes pārdalīt ietekmes sfēras un mainīt valstu robežas. Latvija kā valsts bija pakļauta vēstures notikumu gaitai, okupācijas varas mainījās un pastrādāja neskaitāmus noziegumus, atstājot aiz sevis neizdzēšamas rētas tautas genofondā, burtiski izraujot no tā neskaitāmus labākos, spējīgākos, darbīgākos, veselas ģimenes, jauniešus, bērnus.»
Tagadējā biedrība «Daugavas Vanagi Latvijā»
ir dibināta 2001. gada 10. martā. Tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijā izveidojās vairākas organizācijas, kopas un nodaļas, kuras pretendēja uz darbošanos «Daugavas Vanagu» mērķu realizēšanai. 1990. gada 12. maijā tika dibināti «Latvijas Daugavas Vanagi», no kuriem 1992. gadā atdalījās daļa, veidojot «Nacionālo Daugavas Vanagu» organizāciju. Laika posmā līdz 2001. gadam darbojās dažādas nodaļas un kopas, un būtiska vienošanās par apvienošanos tika panākta 2001. gadā. Tagadējā biedrībā «Daugavas Vanagi Latvijā» piedalās arī «Tēvzemes Daugavas Vanagi». Biedrība savā darbībā balstās uz statūtiem un tām idejām, kuras ir virzījušas lielo «Daugavas Vanagu» organizāciju visā pasaulē gadu desmitiem ilgi. «Daugavas Vanagu» organizācijas sākums ir rodams britu pārvaldītā karagūstekņu nometnē Beļģijā, Zēdelgemā (Cēdelgemā) pēc Otrā pasaules kara noslēguma.
«Daugavas Vanagu» organizāciju dibināja šajā karagūstekņu nometnē 1945. gada 28. decembrī bijušie latviešu leģiona kareivji. Iesākumā organizācija bija ar nosaukumu «Latviešu leģionāru demokrātiskā palīdzības organizācija», un tās galvenais uzdevums bija palīdzības sniegšana ievainotiem, slimiem leģionāriem, invalīdiem, trūcīgām ģimenēm, bērniem, tāpat tika uzturēta leģionāru goda un cieņas saglabāšana un aizstāvēšana.
Tā kā «Daugavas Vanagi» vairākkārt mainījuši nosaukumu un notikusi biedru pārreģistrācija, Latvijā par «Daugavas Vanagu» dibināšanas laiku uzskata 1990. gada 12. maiju, un šogad 17. maijā Mārupē tiks atzīmēta pastāvēšanas 30. gadadiena.
Biedrība darbojas ne tikai Latvijā, bet ir arī Kanādā, Vācijā, Anglijā, ASV, Austrālijā un citās latviešu mītnes zemēs. DVL gadiem atbalsta Lestenes brāļu kapu izbūvi ne tikai Latvijas kontekstā, bet arī no visām latviešu mītņu zemēm. Izbūvi vada speciāls Brāļu kapu fonds, kura ilggadējs priekšsēdētājs bijis Latviešu nacionālās karavīru biedrības priekšnieks Nikolajs Romanovskis, kas meklēja daudzu latviešu leģionāru atdusas vietas, lai tos pārapbedītu Lestenes Brāļu kapos. Šis darbs turpinās arī pašlaik.
Biedrības «Daugavas Vanagi Latvijā» Talsu nodaļa
1990. gadā tika nodibināta biedrība ar Valdi Biti vadībā. Talsos bijusi gan biedrība ar nosaukumu «Nacionālie Daugavas Vanagi», gan «Tēvzemes Daugavas Vanagi», un savā starpā bijušas dažādas nesaskaņas. Tajā laikā biedrībā bija ap 300 biedriem. Kopš 2015. gada reģistrēta biedrība «Daugavas Vanagi Latvijā», kad notika biedru pārreģistrācija un daļa iepriekšējo biedru nepārreģistrējās. Biedrība ir bezpeļņas, labdarības organizācija, kas Talsos sadarbojas ar pensionāru biedrību, ar Nacionālo partizānu biedrību, Zemessardzi un represēto apvienību.
Biedrības «Daugavas Vanagi Latvijā» Talsu nodaļā šobrīd ir 46 biedri (21 vanags un 25 vanadzes): divi leģionāri, leģionāru atraitnes, bērni, nacionālo partizānu radinieki, politiski represētie, Afganistānas kara dalībnieki, zemessargu veterāni, barikāžu dalībnieki, nacionāli patriotiski Latvijas iedzīvotāji. Ir bijis laiks, kad biedru skaits sasniedzis pat trīs simtus. Talsu novada biedru vidējais vecums ir 70 gadi. Jaunākajam biedrības dalībniekam ir 32 gadi, bet vecākajam — 96. Biedrība ir atvērta jaunu biedru uzņemšanai.
DVL Talsu nodaļas vadītājs ir zemessargs, Afganistānas kara dalībnieks, Vilnis Šteinblūms. Aktīvi nodaļā darbojas Silvija Lauva, kas jau 20 gadus ir vanadze, kas ievēlēta DVL Zemes valdē un katru mēnesi brauc uz Rīgu uz valdes sēdēm un gādā medikamentus leģionāru atraitnēm, un iepriekš veica arī nodaļas kasieres pienākumus. Politiski represēto vadītājs Talsu novadā Vilis Ieviņš DVL Talsu nodaļā veic praktiskus darbus, ir aktīvs dažādu jautājumu risināšanā un nepieciešamības gadījumā arī izlīdz ar personīgo transportu. Daudzos darbos un pasākumos DVL Talsu nodaļa ir vienota ar Talsu novada represēto apvienību. DVL Talsu nodaļas valdē ir Uldis Danbergs, kurš agrāk pildījis arī nodaļas priekšnieka pienākumus, un pats ir politiski represētais. Viņa dzīves pieredze, nostāja, padoms ir liels atbalsts dažādu jautājumu risināšanā. Vija Berga rūpējas, lai biedrības jubilāri tiek apsveikti dzimšanas dienās un arī organizācijas, ar kurām ir sadarbība, tiek apsveiktas valsts svētkos. Ilgstoši sekretāres un protokolistes pienākumus DVL Talsu nodaļā pilda Aina Ēdolfa. Katru mēnesi notiek pulcēšanās DVL Talsu nodaļas kopsapulcē, kur parasti ierodas līdz 25 biedriem. Tā kā tā ir darba diena, tad strādājošie kopsapulcē nepiedalās, un ir arī biedri, kas nevar piedalīties veselības stāvokļa vai vecuma dēļ. Biedrības Talsu nodaļa izsaka pateicību Talsu novada pašvaldībai par iespēju sapulces noturēt administratīvajā centrā un Talsu sporta nama vadībai par iespēju izmantot Riharda Kalniņa kabinetu nodaļas vajadzībām. Tāpat biedrības Talsu nodaļa novērtē Talsu novada muzeja, kultūras nama, restorāna «Kursa» personāla atsaucību un atbalstu un izsaka pateicību Talsu novada pašvaldības vadītājam Dainim Karolam un komunālajai nodaļai, un arī šoferiem par vadāšanu uz dažādiem pasākumiem. Neiztikt arī bez pateicības vārdiem materiālā atbalsta sniedzējiem — O. Bāres kundzei, Artūram Giļokam, Mārītei Reinholdei, A. Jaunbērziņa kungam.
DVL Talsu nodaļā ir divi leģionāri. Arvīds Taubenbergs, kuram ir 95 gadi. Otrs ir Kārlis Reimats, kas Talsu novadā vairāk pazīstams kā sporta veterāns, kas vēl pirms pāris gadiem piedalījās valsts veterānu sacensībās un guva godalgotas vietas. Viņš šogad atzīmēs 95 gadu jubileju. Šie kungi ir dzīvas liecības par notikumiem Latvijā.