No apmācības celtniecībā līdz biogrāfisko romānu «būvniecībai»

Personības

6. martā Sabiles bibliotēkā viesojās Latvijā populārā rakstniece Inguna Bauere, uz kuras grāmatām bibliotēkas plauktos putekļi nekad nekrājas, jo lasītāji tās ļoti iemīļojuši. Ideja uzaicināt Latvijā zināmo biogrāfisko darbu autori Sabiles bibliotēkas darbiniekiem dzimusi jau pirms pieciem gadiem, kad pārlūkots, kurus latviešu autoru darbus lasītāji iecienījuši visvairāk.
Daļa jau no iemīļotākajiem autoriem bibliotēkā jau paviesojušies, kad nu beidzot pienākusi kārta Ingunai Bauerei, kas bija mērojusi ceļu no tālās Vecpiebalgas. Pati rakstniece smejot teic, ka par visām grāmatām, lai izstāstītu, būtu nepieciešams pasākums ar starpbrīdi, jo darbu sarakstīts labi daudz. Viņa pati nāk no Liepājas, bet, kad bija jāsāk domāt par studijām, nezinājusi, kurp īsti doties, jo bijusi teicamniece un viss padevies ļoti labi. Mamma bijusi latviešu valodas skolotāja, bet tētis strādājis projektēšanas institūtā, un galu galā Inguna iestājusies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Celtniecības fakultātē. «Laikam jau dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. No celtniecības man absolūti nekas nav interesējis, un arī tagad īsti nekas neinteresē, bet man tas Aigars tur bija jāsatiek. Citādāk es nebūtu ar šo puisi no Vidzemes satikusies… Abi kopā pabeidzām augstskolu, viņam no Vecpiebalgas bija norīkojums, un tā nu aizgāju līdzi. Nu jau ceturto gadu desmitu esam vecpiebaldzēni un baudām šīs ūdensrozes,» teic Inguna, piebilstot, ka viņai īpaši paveicies, jo viņas dzīvē ir gan Liepāja, kurā piedzimt vējš, gan Vecpiebalga ar savām ūdensrozēm.
Ceļš līdz rakstīšanai
Pabeidzot Celtniecības fakultāti, Inguna sāka strādāt kolhozā, un, kā saka pati, — pie pirmās iespējas no turienes aizlaidusies. Strādājusi par tāmētāju celtniecības brigādē, kur nācies darbināt fantāziju, kad viesstrādnieku brigādēm bija jāizmaksā 1000 rubļu un lielo normu un noteikumu gūzmā bijis jāsadomā, kur tā nauda varēja tikt sapelnīta. «Ej un sakasi tos tūkstoš rubļus no tiem darbiem, kas bija izdarīti… Tad nu man bija jāfantazierē. Tad nu pie padarītiem darbiem rakstīju: sabērt zemi tačkās, sataisīt laipas, aizvest zemi, nolīdzināt zemi un tādā garā… Iespējams, tajā brīdī arī sāka tas katliņš vārīties,» smej rakstniece. Ilgi dzīvojot Vecpiebalgā, nekāda doma par rakstīšanu nav bijusi. Strādājot skolā, viņa mācījusi puišiem koku ēku būvniecību un guļbūvju celtniecību. Pabeigusi arī pedagoģijas maģistrantūru. Un pilnīgi nekāda saistība ar latviešu valodu nav bijusi. Mamma teikusi, lai nu nekādā gadījumā meita neiet strādāt skolotājas amatā. «Tad nu pēdējā saistība ar latviešu valodas gramatiku oficiāli man bija 11. klasē,» par ceļu līdz rakstniecībai stāsta Inguna Bauere, kurai lasīšana gan vienmēr bijusi mīļa, jo, kā jau padomju laika bērnam, tā bijusi viena no brīnišķīgākajām izklaidēm. Klasisks par lasīšanu zem segas ar bateriju ir stāsts arī par Ingunas bērnību. Rakstniecei skolā nācies mācīt arī kultūras vēsturi, kas likusi apjaust, ka dzīvojam vēsturiski bagātā vietā, kas arī, iespējams, bijis viens no puzles kauliņiem, kas licis pamatus kopbildei tagadējā sirdslietā — vēsturisko darbu rakstniecībā. Un tagad daudzo grāmatu autore var droši sacīt par savu vadmotīvu: «Dzīvot Latvijā ir Dieva izredzētība. Domāt latviski. Rakstīt latviski. Tiem, kuri vēlas lasīt latviski.» Inguna smejot arī atceras savas iepriekšējās pagasta priekšnieces sacīto: «Vecpiebalgai ir tāda īpaša aura: tie, kas nav dziedājuši, tur sāk dziedāt. Tie, kas nav gleznojuši, sāk gleznot. Un tie, kas nav rakstījuši, sāk rakstīt.»
Viss iesākās ar protesta rakstu
Ingunas Baueres apzinātā rakstniecība iesākās ar protesta rakstu žurnālā «Ieva», kas tikko kā bija parādījies, par to, kā pilsētnieki izturas pret lauciniekiem. Raksts tika publicēts ar pseidonīmu, un Ingunai bijis liels satraukums par citu reakciju. Uz laukiem Latvijas valsts svētkos bija atbraukuši mākslinieki un atļāvās uz skatuves iznākt piedzērušies. Ieradās vēl ar lielu nokavēšanos, un visi sanākušie bijuši kā Antiņa lomā, kas Ingunu kā pilsētnieci ļoti aizskāris, jo viņai bijusi ļoti saasināta izjūta, ja kāds pilsētnieks atļaujas izturēties pret lauciniekiem kā pret zemākas šķiras cilvēkiem. Tas bija 1998. gadā, kad žurnāla galvenā redaktore Inga Gorbunova pamanījusi, ka Ingunai padodas rakstīšana, kas pamudinājis vēl līdz galam neatklātajam talantam izveidot intervijas ar savas puses cilvēkiem. Tad nu Inguna to sākusi darīt, un tas patiešām lieliski sanācis. Tur nu savu talantu sākusi apzināties arī pati, un Inguna soli pa solītim tiekusies uz kaut ko lielāku. Viņa meklējusi konkursu un «Latvijas Avīzē» atradusi «Lata romānus». Rakstniecei tad bijuši 40 gadi, un dzīves laikā uz sirds bija daudz kas sakrājies, tāpēc rakstāmā netrūcis. Un ar «Lata romāniem», kas kopā sanākuši astoņi, tika sperti pirmie atpazīstamības soļi, kas bijusi laba skola, pēc kuras licies, ka atkal vajag kaut ko vairāk. Tad nu nākamais solis bijis darbs «Lizete. Dzejniekam lemtā» — romāns gan tika publicēts krietni noīsinātā veidā, bet tas viss bija labs sākums kaut kam lielākam.
Vēsturisko darbu tapšana
Inguna Bauere atklāj: «Ja iecerēts vēsturisks darbs, sākas materiālu vākšana un apkopošana. Jo vairāk romānā pieminēto personu, jo apjomīgāka rakšana.» Viņa pastāsta, ka vienmēr ļoti vērtīgi ir apmeklēt vietas, kur topošā romāna varoņi dzīvojuši un ir vēl sajūtami viņu pēdu nospiedumi. Tāpat ļoti svarīgas ir dzīvu liecinieku atmiņas, un lieliski ir tad, ja atrodas atsaucīgi radinieki vai kāds, kas ir vienkārši zinošs un vēlas dalīties savos iespaidos. Tad rakstnieks var vieglāk identificēties ar saviem varoņiem. Tu dzīvo viņu dzīvi, dari viņu darbus un sarunājies viņu valodā. Tu raksti, un darbs vainagojas ar panākumiem, jo iznāk grāmata,» teic vēsturisko darbu autore. Nevar kaut ko rakstīt no zila gaisa, ir jāzina precīzas lietas. Inguna vienmēr saka tā, ka šie vēsturiskie romāni veidojas. Īstā vēsture grāmatās paliek. Gada skaitļi un notikumi ir zināmi, bet cits stāsts ir par to, ko nozīmē zināmi notikumi un to atstāsts, un tas, kā mēs to saprotam. Vēsturnieks to ir pierakstījis no sava skatpunkta un ar savu ideoloģisko domu, bet, kā tas noticis īstenībā, to nezinām. Tad ir tie notikumi un gada skaitļi, kuros ieaužas iekšā konkrētā cilvēka vēsture, par ko vēlos rakstīt. Es zinu viņa dzimšanas gada datumu un vietu, un es tur noteikti esmu arī aizbraukusi, jo katru gadu rīkojam braucienus un ekskursijas uz tām vietām, kur varētu būt bijis varoņa pēdas nospiedums uz zemes, roka uz durvju kliņķa, kur viņš ir skatījies uz kādu upes ieleju vai kalnu, akmeni… Mēs tur braucam. Kādas vietas tagad izskatās pēc džungļiem… Tā nu mēģinu veidot šo kopīgo skatu, cenšoties ieaust iekšā varoņa dzīves notikumus. Par daudziem ir daudz ziņu, bet par kādiem ziņu nav nemaz. Par mums ziņas varbūt nepaliks nekādas, jo dati internetā arī var aizpeldēt kosmosa mākonī, bet cilvēki no 18. un 19. gadsimta ir atstājuši dokumentālas liecības, sākot jau no baznīcas grāmatām un beidzot ar vēstulēm,» bilst vēsturisko darbu rakstītāja.
Katrs romāns sākas ar ideju
Inguna Bauere atklāj, ka ideja pamostas tad, kad sāc domāt, par ko varētu uzrakstīt. Citreiz tā atnāk kā pamudinājums no malas, kad kāds piemin interesantu cilvēku, bet tagad jau esot tā, ka pēc katras tikšanās ar lasītājiem vienmēr ir kāds, kas pasaka, ka vajadzētu uzrakstīt par kādu konkrētu personu. Viņa neslēpj, ka pašlaik ir tā, ka ir sastrēgums, jo vajag paspēt uzrakstīt to, ko pati jau iecerējusi, jo, meklējot par vienu, bieži atrodas interesantais otrs, par kuru vienkārši nevar neuzrakstīt. Visa vēsturisko darbu rakstīšana Ingunas gadījumā iesākās ar domu, ka viņa gribētu uzrakstīt par kādu no Vecpiebalgas iedzīvotājiem. Viņa izspriedusi tīri merkantili: «Mums Vecpiebalgā ir četri muzeji: Kārļa Skalbes, brāļu Kaudzīšu, Antona Austriņa un Emīla Dārziņa. Man atliek izvēlēties, par ko es gribu rakstīt. Par Kārli negribēju, bet Lizete varbūt būtu labāka, jo vairāk sapratīšu sieviešu būšanas. Pie tam es zināju, ka viņa ir bijusi ievērojama tulkotāja, zinājusi astoņas valodas. Toreiz gan nezināju, ka viņa ir pabeigusi tikai sešas klases. Īstenībā viņa ir cilvēks ar ģeniālām dotībām. Un arī Kārļa Skalbes mūza. Kad ideja atnākusi, iedvesma paceļas spārnos un sāc reāli domāt, kā to visu izdarīt.»
Internets — neatsverams palīgs pētniecības procesā
Inguna Bauere pastāsta, ka ir reizes, kad viņa dodas uz arhīviem vai bibliotēkām, bet neatsverams palīgs vēsturisko darbu tapšanā ir un paliek internets. Agrāk brīvi pieejama bija vietne periodika.lv, kur var lasīt senās avīzes, žurnālus un senākos laikos izdotās grāmatas. Tagad pieeja šai vietnei vienkāršam cilvēkam ir apgrūtināta. Lasot senos materiālus, var daudz ko uzzināt. Var saprast, kā varonis dzīvojis, domājis un arī runājis un kas tajā laikā vispār noticis. Rakstniece tad paņem uz lapas ieskicē galvenos romāna varoņus un uz visām pusēm meklē radu saimi. Inguna uzsver arī vietnes raduraksti.lv nozīmību savā darbā, jo tur ieskenētā veidā atrodama liela daļa baznīcas grāmatu, kuras, kaut ko meklējot, ir jāšķirsta. «Ja atrodu cilvēka dzimšanas gadu un nezinu, cik ilgi viņš dzīvojis, tad, ja tas cilvēks ir aizgājis mūžībā astoņdesmit gadu vecumā, man ir jāšķir astoņdesmit baznīcas grāmatas, lai to noskaidrotu, kad tas īsti bijis,» niansēs dalās vēsturisko romānu rakstniece.
Inguna pasmaida par inspirācijas pārspīlējumiem
Reiz kāda meitene no institūta Ingunai atsūtījusi simts jautājumus par inspirāciju jeb iedvesmu, kur bijuši arī tādi, kas rakstniecei likuši izbrīnīties, piemēram, kā smejas pati grāmatu autore, gandrīz vai tādi: vai viņai tā atnāk tukšā dūšā vai paēdušai, vai ir nepieciešams mīts, vai troksnis traucē un daudzi citi. «Absolūti nekā tamlīdzīga taču nav! Ja tu strādā savu darbu, piemēram, stādi dārzā puķes, tad tu, protams, esi aizrāvies ar to, bet, ja pienākumi aicina un jautā, vai pusdienas šodien būs vai nebūs, tad protams, ka būs! Novelc cimdus, nomazgā rokas, un ir! Tas pats ir ar mani. Piecelies no krēsla, aizej nomizo kartupeļus, un ir! Pēc tam aizej apsēdies un turpini,» ierasto iedvesmas misticismu apgāž Inguna. Viņa smejot turpina, ka varbūt nav riktīga rakstniece, bet kaut kādas šausmīgās radošās mokas nepazīst. «Ja uznāk kaut kādas mokas, tad es padzīvoju bez tās inspirācijas un padaru citus darbus, pēc tam atnāku atpakaļ, paskatos, ko pirms tām divām dienām esmu sarakstījusi, un turpinu strādāt.»
Nav samelots — varoņi patiešām dara savu
Kad esi piesēdies atpakaļ pie datora un palasījis, kas iepriekš sadarīts, tad nav kaut kā ļoti jādomā, kas būt tālāk. Protams, galvenā līnija ir skaidra. «Man galvenā līnija ir cilvēka dzīve, jo es kaut kā neprotu izvērst sižetu vai tēlus milzīgi plaši. Es vienkārši rakstu. Un tēli darbojas savā nodabā. Nu, protams, iedvesmu var sameklēt, ja apmeklē tās vietas, kur dzīvojuši šie vēsturisko darbu varoņi. Tad gribas rakstīt un rakstīt,» piebilst rakstniece un pauž pārliecību, ka padomju laiki daudz ko sabendējuši un tikai kaut kas mazliet ir palicis no tās senās godības Latvijā, piemēram, lielie laukakmens mūri. «Padomju laikā par estētisku skaistumu netika domāts, kad viss tika piedēts ar visādām dzelzsbetonu būvēm, bluķiem un šīfera jumtiem. Mājām tika pielikta klāt veranda krievu barakas veidā. Vienkārši skumji skatīties uz to, kas ir bijis, un to, kā vairs nav. Bet neko apturēt jau nevar,» pārdomās dalās Inguna Bauere, turpinot, ka Latvijā palikušais skaistums jaunajiem neinteresē. Ingunai pat rodas jautājums: «Vai jaunajiem patiešām nevajag to pagātni?»
Necep kā pankūkas, bet centīgi raksta
Reiz kādos grāmatu svētkos Ingunas draudzene dzirdējusi: kāda spalvas māsa teikusi: «Cep Inguna tās grāmatas kā pankūkas! Kāda tur kvalitāte var būt?!» Bet pati Inguna smaidot atzīst, ka tā jau gluži nav, ka viņa cep, bet, kā no rīta celies, ieslēdz datoru un strādā līdz vakaram, kamēr vari izturēt. «Sākumā es to vien darīju. Pat naktī par to domāju un visu laiku biju iekšā rakstīšanā. Man tas tik ļoti patika! Arī tagad patīk, bet paliek ar laiku grūtāk. Toreiz acis bija kā ērglim, varēju ilgstoši nosēdēt. Es rakstīšanu pat nevarētu nosaukt par profesiju, jo, ja cilvēks strādā kādā profesijā, tad viņš nopelna noteiktu algu, bet šeit tas vairāk ir vaļasprieks. Kaut gan es esmu viena no tām, kurai Autortiesību aģentūra samaksā kaut kādu naudu. Bet cilvēki grāmatas pērk ļoti maz. Tāpēc varu teikt, ka tas man ir tas lielais, priecīgais un skaistais darbs, ar kuru varu nodarboties, jo man blakus ir liels dzīves balsts,» atklāj rakstniece, norādot uz savu vīru, kurš viņu iedrošināja pilnībā pievērsties savai sirdslietai.