«Kapitālais remonts jāveic visā sporta skolu sistēmā»

Sports

Pērn Izglītības un zinātnes ministrija uzsāka darbu, pilnveidojot sporta nozares finansēšanas un pārvaldības modeli, taču plānotās izmaiņas ir izsaukušas plašu neapmierinātību. Lēmumu par konkrētu izmaiņu veikšanu normatīvajos aktos ministrija pieņems pēc sporta organizāciju un izglītības iestāžu viedokļu uzklausīšanas. Lai noskaidrotu, kā plānotās izmaiņas ietekmētu Talsu novada sporta skolu, aicinājām uz sarunu Talsu novada sporta skolas direktoru Kasparu Sakniņu.
— Vienas no Izglītības un zinātnes ministrijas rosinātājām izmaiņām, pilnveidojot sporta nozares finansēšanas un pārvaldības modeli, ir saistītas ar minimālā bērnu skaita pārskatīšanu. Kā jūs vērtējat šo iniciatīvu?
— Vēstules tika izsūtītas visām sporta skolām un federācijām, bet viņu piedāvātais variants ir diezgan drastisks. Visvairāk tādā gadījumā ciestu hokejs un futbols. Sāpīga situācija būtu arī biatlonā, florbolā un badmintonā. Šajos sporta veidos būtu nopietnas izmaiņas, un, iespējams, kādu grupu vairs nevarētu nokomplektēt. Esam nopietni iesaistījušies šā jautājuma risināšanā un snieguši savus priekšlikumus. Darbojos arī Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padomes valdē — esam tikušies ar ministriju, federācijām un mēģinājuši saprast, no kurienes tam visam aug kājas.
— Kāpēc vislielākās bažas izskan saistībā ar hokeja un futbola attīstību reģionā?
— Ministrija tam ir piegājusi formāli — lielajā futbolā uz laukuma jābūt 11 audzēkņiem, līdz ar to grupā jābūt 16 audzēkņiem, lai pieci būtu rezervē. Idejiski kaut kāda loģika tur ir, bet realitātē komandā ir iesaistīti vairāku grupu audzēkņi. U—15 grupā spēlē arī 13 un 14 gadus veci audzēkņi. Mazajās grupās uz laukuma jābūt pieciem, sešiem vai astoņiem spēlētājiem atkarībā no vecuma gradācijas. 2017. gadā minimālo bērnu skaitu futbolā no 14 audzēkņiem samazināja līdz desmit. Diskusija droši vien varētu būt par 12 vai 14 bērniem, nevis par 16 visā griezumā neatkarīgi no vecuma. Pieņemot, ka lielākajās grupās valstī būtu tikai četras, piecas sporta skolas, sekas būtu pamatīgas. Bērniem no Talsiem būtu jābrauc uz Ventspili vai Rīgu. Futbolā mums tagad ir 11 treniņu grupas, izmaiņu gadījumā paliktu četras, biatlonā grupu skaits no piecām samazinātos uz vienu. Protams, ja tāda situācija būtu, mēs censtos panākt, ka kritums nav tik krass. Florbolā ir kaut kas līdzīgs, un hokejs pēc tādiem noteikumiem vispār beigtu pastāvēt. Vienīgais, kur tas varētu funkcionēt, ir Rīga un Pierīga. Biatlonā mazajās grupās skaits īpaši neaug, bet tur ir otra galējība — lielajās grupās, kas iet uz meistarību un augstu sasniegumu sportu, audzēkņu skaits pieaug divas reizes. Ja vienu treniņu grupu pabeidz četri audzēkņi un nākamajā treniņu grupā pēkšņi vajag astoņus, no kurienes viņi radīsies? Tu nevari aiziet uz 10. klasi, ja neesi pabeidzis 9. klasi! Mūsējiem vairs nebūtu iespējas trenēties Talsos, tuvāk mājām, bet būtu jādodas uz Madonu, Alūksni vai kādu citu sporta skolu. Tas būtiski ietekmētu arī skolēnu un iedzīvotāju skaitu. Nav iespējams prognozēt, ko kurš izvēlēsies un uz kuru pusi ies.
— Cik pamatotas ir raizes par to, ka izmaiņas apdraud vairāku sporta skolu pastāvēšanu?
— Patlaban alternatīvas sistēmas nav. Esam ministrijai vairāku gadu garumā izteikuši dažādus priekšlikumus, lai atvieglotu dzīvi un mēs valstiskā līmenī ietu uz attīstību. Iekšēji attīstīties varam līdz kaut kādam brīdim, jo ir reglamentējošie dokumenti, kas mūs ierobežo. Lielajos novados sporta skolas paliks tādas, kādas tās ir, bet vai mazajos novados sporta skolas spēs izdzīvot — grūti pateikt. Protams, arī novadu reforma atstās zināmu iespaidu, bet alternatīva sistēma sporta izglītībā nav izstrādāta. Varam taisīt privātus klubus, bet vai vecāki spēs to atļauties? Vai privātās sporta skolas spēs to pavilkt? Rīgas apkārtnē varbūt. Par pārējiem stipri šaubos.
— Kā vērtējat līdzšinējos grupu komplektēšanas nosacījumus?
— Tie tika apstiprināti 2017. gadā — toreiz visas federācijas, konsultējoties ar sporta skolām un treneriem, vairāk vai mazāk iesaistījās. Protams, ir lietas, ko laika gaitā vajag pamainīt. Kapitālais remonts jāveic visā sporta skolu sistēmā. Vai kapitālajam remontam ir gatava pati ministrija? Mūsu priekšlikums ir pievērsties tam, kā varam mainīt sistēmu kopumā. Nav gudri ik pēc diviem gadiem mainīt Ministru kabineta noteikumus. Ja noteikumus pārtaisa, tie jāpārtaisa kārtīgi, paredzot pārejas periodu, lai tie, kuri ir sākuši ar esošo programmu, to arī pabeidz. Tāpat ir izskanējis priekšlikums izveidot pilotskolas, kā tas bija vispārējā izglītībā. Izveidot divas, trīs pilotskolas, vienu, divus gadus pastrādāt un tikai tad laist to visu dzīvē.
— Cik vienota ir grupu komplektēšanas pieeja?
— Tas ir diskutējams jautājums, un arī ministrija uzsver, ka šajā jomā ir krasas atšķirības. Spilgtākais piemērs tam ir futbols un vieglatlētika — futbolā pirmajā apmācību gadā varam nokomplektēt grupu ar desmit bērniem, bet vieglatlētikā vajag 14. Ar rezultativitātes kritērijiem ir tas pats — citas federācijas ieraksta, ka ir jāizpilda kontrolnormatīvi, bet citas uzstāj, ka ir jāizcīna konkrēta vieta. Ja ejam uz kvalitāti, individuālajos sporta veidos vajadzētu samazināt minimālo audzēkņu skaitu. Ja palielinām audzēkņu skaitu, trenerim ir grūtāk strādāt un atrast individuālu pieeju stundas ietvarā nav iespējams.
— Ministrija uzsvēra, ka jebkurām izmaiņām, ja tādas pieņems, nepieciešamības gadījumā tiks paredzēts pārejas posms. Cik garam ideālajā variantā vajadzētu būt pārejas posmam?
— Ne mazāk kā diviem gadiem. Ja pirmspēdējā treniņu grupā ir astoņi audzēkņi, bet pēdējā jābūt desmit, no kurienes tie divi radīsies? Varam darboties paralēli, bet tā, lai audzēkņi varētu pabeigt sporta skolu un saņemt apliecību.
— Kā vērtējat priekšlikumu paaugstināt kvalitatīvos kritērijus audzēkņu pārcelšanai uz nākamo mācību/treniņu grupu, lai panāktu valsts finansējuma optimizāciju?
— Ja paceļam kritērijus, audzēkņu skaits noteikti jāsamazina. Jautājums — vai ar to gribam panākt, lai grupas samazinās un vairāk nevajag finansējumu, vai primārā prasība ir celt kvalitāti? Kvalitāti tādā veidā varam mēģināt celt, bet ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Nav noslēpums, ka sporta skola veic arī sociālo funkciju. Visi nebūs augsta līmeņa speciālisti vai profesionāļi savā jomā. Ir arī parastie cilvēki. Galvenais, lai kritērijus nepaceltu tādus, ka pusei no bērniem būtu jāaiziet. Protams, paralēli var veidot interešu izglītību, bet tad tam ir jāparedz finansējums.
— Viens no minimālā bērnu skaita pārskatīšanas mērķiem ir mazināt pārslodzes risku un novērst audzēkņu dalību divās komandās dažādās vecuma grupās…
— Spējīgākie audzēkņi tāpat spēlē divās grupās. Pārslodzi mēs kaut kādā veidā varam mazināt, bet tad mēs mazinām arī attīstību. Ja bērns savā komandā ir varošāks par visiem citiem, kāpēc viņam neattīstīties, spēlējot kopā ar vecākiem audzēkņiem? Pārslodzi regulē pats bērns, treneris un vecāki — tas ir kopdarbs. Arī federācijām ir izstrādāti normatīvie akti, un nolikumos ir atrunāts spēļu skaits, ko sezonā nedrīkst pārsniegt. Katram jānes sava atbildība. Mums ir elektroniska sistēma, kurā treneris pēc katrām sacensībām ievada rezultātus un viss ir pārskatāms. Daudz kas ir atkarīgs arī no vecākiem, kuri nereti grib savu bērnu maksimāli nodarbināt.
— Kāds šobrīd Talsu novada sporta skolā ir audzēkņu skaits?
— Pēdējo trīs gadu laikā ap 1000 — šogad mums ir nedaudz mazāks valsts finansēto audzēkņu skaits, jo tika ieviestas dažādas izmaiņas. Naudas taupīšanas nolūkos tika pieņemts lēmums, ka augstākās meistarības grupas drīkst būt tikai vienu apmācību gadu, iepriekš tie bija trīs gadi. Mūsu novadā tas skāra florbolu un vieglatlētiku — sporta veidus, kuros audzēkņi ir izauguši līdz pasaules līmenim. Pateicoties pašvaldībai, varējām atalgot trenerus līdz mācību gada beigām, bet turpmāk viņi, visticamāk, vairs nebūs sporta skolas audzēkņi, ja neatradīsim vēl kādu citu risinājumu vai kompensējošu mehānismu. Arī valstiski tā ir liela problēma — līdz 18, 19 gadiem ieguldām jauniešos, bet tad, kad viņiem vajag pēdējo grūdienu, lai tiktu līdz vēl augstākam līmenim, uzgriežam muguru. Visi saprot, ka tas nav pareizi, bet risinājuma pagaidām nav. Augstākās meistarības grupas ir jāmēģina noturēt maksimāli ilgi, jo jaunietis 18 gados nevar konkurēt ar pieaugušu vīrieti vai sievieti. Mums valstiski augsta līmeņa sportā trūkst starpposma. Cita mehānisma nav, ja vien tu jau 18 gados Eiropā vai pasaulē neesi izcīnījis medaļu, lai varētu pretendēt uz Olimpiskās vienības finansējumu. Augsta līmeņa sportistus atbalsta arī pašvaldība, bet tas ir tikai vienai nometnei vai vienām sacensībām.
— Varbūt jums ir kādi priekšlikumi par sistēmas attīstību kopumā?
— Apspriežoties ar direktoriem un sporta skolu, vairākus priekšlikumus iesniedzām ministrijai. Viens no tiem ir agrīnās specializācijas novēršana. Idejiski pareizāk arī pēc fizioloģijas būtu, ka bērni līdz astoņu, deviņu gadu vecumam nodarbojas ar vispārējo fizisko sagatavotību un izmēģina visus sporta skolā esošos sporta veidus. Šobrīd ir tā, ka piecu gadu vecumā bērns sāk trenēties un 16 gados jau viss ir apnicis. Ja sākam vēlāk, mēs to posmu varam pavilkt garāku un saprast, vai no audzēkņa sanāks augsta līmeņa sportists vai labs tautas sportists. Tādā veidā tiktu atrisināts arī augstākās meistarības grupu jautājums.
Otrs priekšlikums ir saistīts ar stundu plānu, ko aktualizējām jau pagājušajā gadā. Lielākajās grupās stundu plāns jāveido gada griezumā. Augstākajai meistarības grupai ir paredzētas 800 stundas gadā — vajadzētu būt tā, ka treneris var sadalīt stundas pa noteiktiem posmiem. Sagatavošanās periodā vairāk stundu, sacensību periodā mazāk un atpūtas periodā — vēl mazāk. Šobrīd tas ir sadalīts konstanti pa 20 stundām nedēļā visa gada garumā. Sacensību periodā treneri strādā septiņas dienas nedēļā. Kad sacensības nenotiek, viņiem te nebūtu jāatrodas katru dienu. Bērni sezonas noslēgumā skolā kārto eksāmenus, un apmeklējums ir mazāks. Būtu loģiski, ja mēs treniņu procesu tā arī plānotu. Tehnikumos tas strādā, neredzu iespēju, kāpēc tas nevarētu strādāt sporta skolā.
— Sporta skolu galvenais uzdevums ir sagatavot jaunos sportistus, lai viņi varētu gūt pēc iespējas augstākus rezultātus. Kā šajā jomā veicas Talsiem?
— Sūdzēties mēs noteikti nevaram — pēdējos gados rezultāti ir ļoti labi. Sportisti startē pasaules un Eiropas čempionātos, futbolā, volejbolā un basketbolā bērni tiek aicināti uz izlašu nometnēm, un arī hokejā esam pārstāvēti izlasēs. Apstākļi lielākajā daļā sporta veidu ir ļoti labi. Protams, ir arī sāpīgās tēmas. Lai badmintonisti varētu pilnvērtīgi trenēties, jāuzlabo Talsu 2. vidusskolas zāle, kas ir bēdīga bez gala. Biatlonistiem nepieciešams rollerslēpošanas aplis, nemaz nerunājot par airētājiem — pagājušajā gadā aicināju deputātus pastaigāt pa bāzēm un paskatīties, kā tam mazajam vīriņam 1. klasē jāstiepj laiva. Par laimi, ūdens ir sakustējies — Vilkmuižas attīstības koncepcijā ir iekļauta bāzes izveide. Ja projekts tiks īstenots pa posmiem, tas ir pirmais, kas būtu jāņem vērā. Daudz ko atrisinātu arī internāts, kas sporta skolai piesaistītu jaunus audzēkņus. Tās ir lietas, uz ko nākotnē vajadzētu tiekties un virzīties.