Iet pa dzīvi ar smaidu

Personības

Rojas vidusskolas skolotāja Svetlana Mediņa ir viena no tiem pedagogiem, kuriem neviens darbs nav par grūtu. Apveltīta ar stingru nostāju, labu humora izjūtu un misijas apziņu, Svetlana audzēkņiem cenšas sniegt ne vien zināšanas, bet arī motivāciju. Par to, ka pedagogiem lielākā vai mazākā mērā jābūt sava darba fanātiķiem, viņa gadu gaitā ir pārliecinājusies — tikai tā iespējams atrasties vidē, kas liek nemitīgi pilnveidoties.
— Saucat Roju par savām mājām jau kopš bērnības, vai esat ienācēja?
— Esmu dzimusi Kuldīgas novadā — īsts lauku bērns ar visām no tā izrietošajām sekām. Rojā dzīvoju nu jau vairāk nekā desmit gadu — atnācu tāpēc, ka Kuldīgas novadā likvidēja skolu un Rojā bija vajadzīgs krievu valodas skolotājs. Rakstīju Evai Kārkliņai, kura tajā laikā bija direktore, un viņas vadībā tiku uzņemta Rojas vidusskolā. Pēc specialitātes esmu arī sākumskolas un informātikas skolotāja. Tagad esmu iedzīvojusies, bet sākums bija grūts, jo pārnākt no laukiem uz lielu skolu nav tik vienkārši.
— Minējāt, ka esat lauku bērns ar visām no tā izrietošajām sekām…
— Skolas laiku un bērnību pavadīju laukos — vasarā strādāju, gāju kolhozā un darīju dažnedažādus darbus — gan vieglus, gan smagus. Naktīs strādājām kaltē un gulējām bunkuros. Tas bija stingri aizliegts, jo ir bijuši gadījumi, kad graudus izber un cilvēki tajos noslīkst, bet mēs, palaidņi, kāpām iekšā un vaktējām, vai nenāk uzraugs. Brīvdienās parasti gāju ciemos pie draugiem — no rīta pazudu un vēlu vakarā atgriezos. Pēc tam, protams, tika pamatīgs brāziens, bet tas netraucēja nākamajās brīvdienās rīkoties tāpat.
Tā kā mums ar brāļiem ir pietiekami liela gadu starpība, ģimenē biju tāda kā luteklīte. Kamēr biju maza, tikmēr mani lutināja, bet vēlāk maisījos brāļiem pa kājām. Vecāki strādāja kolhozā — mammai varēja kaut ko izdiņģēt, padarīt kādu darbiņu un tikt uz diskotēku vai aizbraukt uz pilsētu, bet, ja tētis pateica «nē», nekāda diņģēšana nesanāca. Tādā ziņā esmu līdzīgāka tētim — ja darbs ir jāpadara, tas ir jāpadara!
— Cik liela nozīme tajā, ka kļuvāt par pedagogu, bija jūsu skolas gadiem?
— Neteikšu, ka ļoti daudz mācījos, — man bija laba galva, un viss nāca diezgan viegli, bez lielas piepūles. Visvairāk man patika latviešu valoda — man bija ļoti forša latviešu valodas skolotāja, kura prata ieinteresēt. Tas, ka esmu skolotāja, zināmā mērā ir viņas nopelns. No mācību priekšmetiem man patika arī fizika, ķīmija un sports. Pamatskolā diezgan daudz sportoju, bet vidusskolā nopietnāk pievērsos mācībām. Brīvajā laikā apmeklēju rokdarbu pulciņu, ko vadīja matemātikas skolotāja. Viņa mūs pieradināja pie mākslas un radināja tajā visā saskatīt kaut ko skaistu. Kad braucām ekskursijās, viņa mūs izvadāja pa visiem muzejiem. Ļoti daudz strādājām ar mālu, un man tajā laikā neviena tehnika nebija sveša. Atceros arī rudens darbus — bijām priecīgi, ka varam visu septembri strādāt. Par strādāšanu nopelnījām ekskursijas — esmu bijusi ļoti daudzās vietās gan skolas laikā, gan vēlāk. Tā kā uzaugu ar diviem brāļiem, ar puišiem satiku ļoti labi, bet ar meitenēm gan skolas laikā ir gadījies sakauties.
— Pēc vidusskolas absolvēšanas studējāt pedagoģiju?
— Izvēle bija ļoti grūta, mani saistīja aviācija, un līdz pat pēdējam brīdim gribēju kļūt par stjuarti. Tā kā vecāki neļāva, atlika divi varianti — vai nu pārdevēja, vai skolotāja. Tajā brīdī nosliecos par labu pārdevējai. Aizgāju mācīties uz Liepāju, pabeidzu skolu ar izcilību un ieguvu rūpniecības prečziņa kvalifikāciju. Gandrīz pusotru gadu nostrādāju par veikala vadītāju lauku veikalā un izbaudīju, kā tas ir būt pārdevējai un vadītājai vienlaikus. Tad mūsu ciemā uzcēla bērnudārzu un bērnudārza auklīte aizgāja dekrētā. Kā jaunā speciāliste dabūju dzīvokli, pārcēlos uz centru, un man piedāvāja mainīt pārdevējas darbu pret auklītes darbu. Tā kļuvu par auklīti un strādāju līdz brīdim, kad skolā bija vajadzīgs pedagogs. Neklātienē izmācījos par sākumskolas skolotāju, pēc tam ieguvu informātikas un krievu valodas skolotāja kvalifikāciju. Nu jau skolā pavadītais laiks tuvojas 30 gadiem. Krievu valoda mani saistīja tāpēc, ka man vidusskolā bija ļoti feina klases audzinātāja — lai arī par gramatiku tajā laikā nedomāju, man ļoti patika viņas stāsti.
No vienas puses, lauku skolā bija viegli — tad vēl nebija lielo papīra kalnu. Likās, ka viss ir forši un skaisti. Pašreiz ir diezgan sarežģīti, bet, no otras puses, ir vairāk iespēju — skolās pamazām ienāk datorizētā pasaule. Vienu gadu pastrādāju arī Kazdangas tehnikumā — tur bija tik veci datori, ka es audzēkņus vedu uz savu skolu, jo ar vecajiem nebija iespējams pastrādāt. Mūsdienās situācija ir cita — ja tikai būtu vēlēšanās strādāt.
— Kāds emocionāli bija sākums, saskarsme ar skolēniem?
— Diezgan vienkāršs, jo lielākoties tu mazās skolās visus pazīsti. Sadarbība bija ļoti laba — man patika. Smagāk bija pārnākt uz lielu skolu, uz svešu vidi. Vienu brīdi domāju, ka esmu nevietā. Ja man nepatiktu strādāt ar bērniem, manis te nebūtu. Iejusties palīdzēja kolektīvs, kas ļoti atbalstīja. Kolektīvs laikam bija tas, kas pieturēja. Katram jaunajam parasti tiek piešķirta skolas krustmāmiņa — manā gadījumā tā bija Velta Mitenberga, ar kuru man joprojām ir ļoti labs kontakts. Ja nebūtu kolēģu, es, iespējams, nemaz nebūtu noturējusies. Pamazām sapratu, kādā veidā strādāt, kā veidot kontaktu ar lielām klasēm un citu vecumposmu. Sākumā, kad atnācu uz Roju, vairākus gadus sanāca tā, ka man bija jāpārņem klasīte, kurai tajā mirklī nav audzinātāja. Tādās situācijās ir jācenšas rast kopīgu valodu un jāapjauš, ka tu esi nevis vienkārši priekšmeta skolotājs, bet gan audzinātājs. Tu esi pilnībā atbildīgs par viņiem. Šobrīd manā audzināmajā klasē ir 18 bērni, kuriem ir ļoti forši vecāki — viņi mani atbalsta visā, ko esmu lūgusi.
— Mēdz teikt, ka skolotāja darbs ir misija. Kā jūs izprotat šo misiju, un kas jūs motivē?
— Es smejoties saviem kolēģiem saku — skolā normāli cilvēki nestrādā. Ir jābūt fanātiķim — citādi nevar. Darba laiks ir nenoteikts — stundas beidzas, aizeju mājās, un darbs turpinās. Ģimene citreiz rājas un saka: darbu nevar ņemt uz mājām, bet man kaut kā nesanāk. Vienmēr ir jāpadomā par to, ko tu darīsi nākamajā dienā, lai arī ne vienmēr tas izdodas. Krievu valoda nav tas patīkamākais mācību priekšmets — bērniem atrast motivāciju kļūst arvien grūtāk. Viņi krievu valodai neredz pielietojumu, jo šādas vides nav ne Rojā, ne tuvākajā apkārtnē. Parasti audzēkņi to saprot tikai tad, kad nokļūst augstskolā. Citiem līdz tas, ka viņus ieinteresē ar digitālajiem rīkiem. Bērniem patīk strādāt grupās, viņi labprāt izmanto mobilos telefonus, kur var meklēt informāciju un izmantot dažādas programmas, lai pārtulkotu tekstus. Bērni šajā jomā ir ļoti gudri, grūtāk ir tad, ja kaut kas jāmācās no galvas. To viņi īpaši negrib, tāpat kā negrib rakstīt, bet bez tā nevar, tas ir vajadzīgs. Reizēm ir jāpadusmojas, jāparājas, bet zināms darba troksnis stundās ir neatņemams. Domāju, ka tāda klusuma kā kādreiz nevienā klasē vairs nav. Pirms 30 gadiem bērni bija citādāki. Tādas brīvības, kāda ir pašlaik, nebija. Tagad audzēkņi ir daudz drošāki un daudz brīvāki. Viņiem ir vieglāk izteikties, vieglāk komunicēt, un viņi neuztver skolotāju kā bubuli. Viņi var runāt par dažādām problēmām, ir daudz drosmīgāki un uzdrīkstas vairāk. Kad redzu, kā bērni pa gadiem aug un kāda ir izaugsme, izjūtu gandarījumu. Ir prieks, ka tev ar viņiem ir bijusi kaut kāda saskarsme.
— Kādi šobrīd izglītības jomā ir lielākie izaicinājumi?
— Noteikti jaunās kompetences. Svešvalodās notiek dažādi vebināri, bet krievu valodai vēl nekā nav. Kaut kas top, bet vai līdz septembrim viss būs gatavs — tā ir neziņa. Tas ir tas, kas satrauc ne tikai mani, bet arī pārējos skolotājus, jo līdz šim nekas tāds nav mēģināts un darīts. Mēs jau daudzas lietas darām — vadām atklātās stundas un meklējam nepieciešamo informāciju visur, kur vien varam. Cerēsim, ka domājam pareizi un esam uz pareizā ceļa.
— Aizvadītajā gadā Rojas kultūras centrā jau devīto reizi notika muzikāli atraktīvais pozitīvu emociju šovs «Meklējam solistu!». Kā pieņēmāt lēmumu tajā piedalīties?
— Tas bija manas kolēģes pirksts. Uz pasākumu gāju ļoti nenopietni, dziesmu nebiju meklējusi, jo domāju — es taču neesmu nekāda dziedātāja! Kalniņu Jānis mani neizbrāķēja, līdz ar to biju spiesta mācīties dziesmu, ko man piespēlēja Dace Broka. Klausoties to pirmo reizi, domāju — kā varēšu nodziedāt dziesmu, ko nezinu? Man bija nopietni jāmācās — kā nu izdevās, tā izdevās. Tas likās man neraksturīgi, ka es varētu kāpt uz skatuves, jo biju ļoti uztraukusies. Domāju — es labāk novadītu desmit atklātās stundas, nekā kāptu uz skatuves. Galu galā tas izvērtās par ļoti emocionālu pasākumu un skaistu koncertu — tādu, kas paliks atmiņā visu mūžu. Paldies tiem, kuri mani tajā visā iesaistīja!
— Ko darāt, lai atgūtu spēkus un sagatavotos jaunam darba cēlienam?
— Esmu fanātiska sēņotāja — bērni smejas, ka tā ir pārtapusi par slimību. Pēc darba dienas atslodzei paskatos kādu labu filmu, un, ja ir tāda iespēja, kaut kur aizbraucu. Šobrīd visbiežāk sanāk doties uz Angliju, jo tur dzīvo manas meitas un mazdēliņš. Brīvajos brīžos rosos dārziņā, siltumnīcā un pievēršos lauku darbiem. Pēc tam, kad Kuldīgas novadā likvidēja skolu, arī mana otra pusīte atnāca uz Roju — tā kā viņš ir lauku cilvēks un nevar nosēdēt četrās sienās, tas bija izaicinājums. Rojā ir klusi un mierīgi, bet, tā kā mums Kuldīgas novadā ir lauku māja, tas tomēr ir citādāk nekā dzīvoklī. Šobrīd uz Roju esam atveduši arī mammīti, jo viņa veselības dēļ viena pati vairs nevarēja, bet līdz šim katru nedēļas nogali braukājām. Attālums ir liels — 130 kilometri, bet laiks ir nemanāmi paskrējis. Sākumā, kad tikko uz šejieni atnācu, es ļoti bieži gāju pie jūras, jo kaut kur bija jārod spēks. Reizēm ir grūti, bet cenšos pa dzīvi iet ar smaidu. Smaids ir tas, kas atver visas durvis.

— Sociālie priekšstati par ideālu skolotāju ir atšķirīgi. Ar kādām īpašībām cilvēkam jābūt apveltītam, lai viņš pēc labākās sirdsapziņas varētu darīt šo darbu un saukt sevi par skolotāju?
— Vispirms ir jāmīl tas, ko tu dari, un jāizturas pret visiem bērniem vienādi. Ja cilvēkam patīk savs darbs, viss izdosies. Skolotājam jābūt ļoti pacietīgam, saprotošam un jāspēj atrasties starp skolēniem. Ir jāiedziļinās audzēkņu problēmās — kādreiz problēmas risināja citas iestādes, bet pašreiz daudzas lietas ir jārisina skolotājam.