Beigsim deldēt veco zupas šķīvi!

Ļaujiet man runāt

Mēs dzīvojam diezgan sarežģītā sabiedrībā, kurā domas bieži vien ir ieķērušās kā veca plate.
Ir vērtības, ko mēģina nomainīt, bet, kas paliks tik ilgi, kamēr vien būs kaut viena saprātīga būtne, kura to mācīs savām atvasēm, jo tās saistītas ar dziļu morāli un ierakstītas uz sirds plāksnēm kaut kādā neaizskaramā failā. Tām arī ir jāpaliek, jo bez šiem stabilajiem balstiem cilvēce vienkārši izmirtu vienas paaudzes laikā. Bet ir kaut kādas cilvēku izdomātas patiesības, kas bieži vien iesāpas kā iekaisis trīszaru nervs. Grūti būt tādam, kāds esi, jo nepārtraukti kādam kaut kas nepatīk. Un dzīvot mucā arī īsti negribas.
Reiz dzirdēju vienas mammas atbildi, kas mani sajūsmināja. Tāda feina mamma, kas dikti nevienam necenšas izpatikt. Kad viņai jautāja, ko viņa parasti gatavo ģimenei ēst, viņa pateica, ka īpaši negatavojot. Ledusskapis esot pilns ar labām lietām, un paši var izvēlēties, ko nu kurš grib likt uz kārā zoba. Tad man likās: «Cik feini! Un viņa nekur netaisnojās! Un ģimene arī neizskatās kā uz plikas maizes un ūdens dzīvojusi!» Tas man lika mirdzēt acīm, jo arī man pašai vienmēr likusies tik šausmīgi nesaprotama tā stāvēšana pie katliem un kalpošana vēderpriekiem, bet bija bail to atzīt. Tā omju klasiskā miltu mērču, kartupeļu un zupu vārīšana un ēšana, kad gada laikā kādas maksimāli desmit ēdienu receptes tiek laistas uz riņķi kā veca plate — nu tas man šķiet apnicīgi. Un cik tur laika patērēts? Un vai kāds to ļoti novērtē? Un pats galvenais — vai ir tik ļoti garšīgi?
Un tā gadu no gada. Vienādas garšas un nekādas dažādības. Un tad vēl tas neizprotamais runājamais: «Nu cilvēkam vajag siltu!» Vai tad silta tēja, kakao, kafija nav tas siltais, ja vēl silta zupa jāiestrebj? Ja kādam ir pierasts pie tā siltā un labā, tad lai ēd, bet man neviens neiestāstīs, ka skābeņu zupa, makaroni ar malto gaļu vai vārīti kartupeļi ar desas mērci ir kaut kas diži labs ar visu savu cietes un miltu konsistenci. Ir jau varbūt kāda mājsaimniece, kas pēc jaunākām receptēmkatru vakaru šmorē, bet pieņemu, ka tāda ir viena no simta. Ja arī tai zupā tas burkāns bija labs, tad tāpat visi vitamīni un labās sastāvdaļas no šmorēšanas ir nobeigušās, un no pilnvērtīgas, veselīgas vai šausmīgi labas ēdienkartes tur nav ne smakas. Citreiz pat liekas, ka pats svarīgākais atskaites punkts gatavotāja kā laba vai slikta cilvēka kvalitātes rādītājam ir tas, ka tas divas stundas ir vai nav cepis karbonādi vai kotletes saviem mīļajiem vakariņās. Tad tā nu ir laba sieva, saimniece un vispār cilvēks numur pirmais. Ja tā nedari, tad esi slinka un vispār bezcerīgs cilvēks pēc būtības. Nevis mamma, bet māte, nevis tētis, bet tēvs. Bet vai tad visiem ir laiks, patikšana un tāda gaume? Kāpēc, piemēram, fiksi sagriezti tomātiņi ar gurķiem, kas pagatavoti ar grieķu jogurtu, klāt piekosta sviestmaize, tēja un gards ābols ir sliktākas vakariņas par boršču vai pupiņzupu? Vai biezpiens ar tomātiem un mājas krējumu nav pirmais, kas tiek notiesāts, kad biešu zupa otrā dienā vairs nešķiet nekas īpašs? Un vai tur vajag klāt kartupeli, kas arī smaga darba darītājiem ir varbūt normāla štelle spēkam? Vai tad tas svaigais nav labāks par jau izvārīto un aptvaicēto? Es tāpat kā šī mamma metu kaunu pie malas un sapratu, ka tas ir arī mans modelis. Ikdienā uz galda redīsi, āboli un rīsu galetes, ledusskapī burkāni, Ķīnas kāposts, desa, siers, turku zirņi un pelēkie arī pa reizei, grieķu jogurts, piens un gurķis, ko bērni laikam nekad neatēdīsies, jo svaigas gurķu maizītes attēsties vienkārši nav iespējams. Un katrs ēd to, ko grib un kā grib. Paši iemācās arī šeptēties ar produktiem. Un sestdienās, varbūt ne katru, par godu brīvdienām tad top arī ceptas vistiņas un sautēti dārzeņi, lazanja un vēl dažādas gardas lietas.
Beigsim skandēt neloģiskas frāzes un ēdīsim katrs, kā un kas garšo! Un kur ir teikts, ka visiem jāsēž pie viena galda un tas nu ir tas ģimenes kopības brīdis un spēcīgā vienotības saite? Vieno ne jau ēdiens un kopā ēšana. Vieno spēja klausīties un sadzirdēt, smiekli, labi un kvalitatīvi pavadīts laiks kopā. Nav viss ap un par katliem. Es negribētu tik neinteresanti pavadīt dzīvi un nevienam nekad ar zupas šķīvi pakaļ arī neskraidītu. Citreiz šķiet, ka nekā cita tam cilvēkam nemaz nav. Katls, panna un zupas kausiņš. Un tiem, kas entos gadus katru rītu ēd putru, jo nekas labāks brokastīs nemaz nevar būt, vai jūs zināt, ka tas ir padomju laiku mantojums, jo nekas lētāks un izdevīgāks nebija atrodams, kā pabarot visu tautu.

Baiba ar «Ū»