«Nevaram egoistiski domāt tikai par sevi»

Personības

24. februārī pasākumu cikla «MazpilSētas stāstnīca» ietvaros Talsu Galvenajā bibliotēkā viesojās mūziķis Intars Busulis — mūsējais, kura ceļš vijies caur Pastendes pamatskolu, Talsu mūzikas skolu un bērnu ansambli «Talsu sprīdīši». Šodien Intara vārds un mūzika ir kā ātrgaitas maģistrāle, kas Ģibuļu pagastu un Talsus savieno ar pasauli.
««MazpilSētas stāstnīca» turpinās jau gadu — katru mēnesi tiekamies ar Talsiem svarīgiem un nozīmīgiem cilvēkiem. Parasti šie pasākumi notiek izstāžu zālītē, kur mēs visi mīļi sasēžamies, dzeram tēju, ēdam cepumiņus un runājam par dzīvi. Iedomājaties, kas notiktu, ja mēs visi šodien dzertu tēju un ēstu cepumiņus!» prāvo klausītāju pulku uzrunāja Andžejs Beļevičs. Viņš norādīja, ka Intara mapīte visā novadpētniecības fondā ir viena no biezākajām, — nav daudz cilvēku, par kuriem ir tik daudz rakstīts un kuri ir tik daudz par sevi stāstījuši. «Katram jādara savs darbiņš. Mana darba specifika uzliek tādu kā pienākumu iet uz intervijām un runāt ar žurnālistiem. Žurnālisti labprāt ar mani sadarbojas, jo esmu pretimnākošs un mēģinu nemelot, — varbūt kaut ko izpušķot,» smejoties atzina Intars.
«Visu atbildību liku uz ausīm»
Šobrīd mūziķis Talsos ir katru nedēļu — ja ilgāku laika posmu nākas pavadīt Rīgā, viņu pārņem nostaļģija. Intara bērnība aizritējusi Ģibuļu pagastā, kur aizvadītas gan bērnudārza gaitas, gan skolas gadi. «Mana māte ir no Lubes, bet tēvs — no Jaunjelgavas, Daugavas krastā samus makšķerējis un visādi citādi dzīvojis līdz zināmam vecumam, tad ar vecākiem pārvācies uz Lubezeri. Manai vecmāmiņai ir bijuši astoņi vīri — viss oficiāli. Kā viņa pati teica — vieglas uzvedības sieviete neesmu, jo viss ir pilnīgi oficiāli. Sanāca tā, ka divi Busuļu brāļi apprecēja divas Feldmaņu māsas. Pēc tam mani vecāki pārcēlās uz Ģibuļu pagastu, kur es kā cilvēks sāku savu dzīvi. Vēlāk pārvācāmies tuvāk Talsiem — pie gaļas kombināta. Mācījos Pastendes pamatskolā, dejoju tautiskās dejas un regulāri braukāju uz Talsu mūzikas skolu. Atceros reizi, kad Pastendē uz soliņa aizmirsu trombonu. Aizbraucu līdz gaļas kombinātam, man bija jāsēžas nākamajā autobusā un jābrauc uz mūzikas skolu, bet trombona nav! Atskārtu, ka mans trombons ir palicis pieturiņā, bet bija pagājušas jau kādas trīs stundas. Sēdos autobusā, braucu atpakaļ uz Pastendi, un trombons tur joprojām stāvēja. Starp citu, arī suņi ir apcēluši manu tromboniņu — pagriežos, un sunītis jau čurā virsū. Tas zināmā mērā ir mobings — psiholoģiskais terors.»
Tā kā Intara tēvs bija labos draugos ar Talsu mūzikas skolas pūšamo un sitamo instrumentu nodaļas vadītāju Jāni Osīti, par bastošanu nevarēja būt ne runas. «Viņi savā starpā sarunāja, ka es spēlēšu trombonu, pārbaudīja, vai man roka sniedzas tik tālu, cik vajadzētu, iedeva trombonu, un ar to viss sākās. Varbūt biju dunduks solfedžo, mūzikas literatūrā un kolikvijā, bet dzirde bija laba, visu atbildību liku uz ausīm. Kas attiecas uz audzēkņu vakariem un tehniskajām ieskaitēm, gatavojos nedēļu vai divas, būtu mācījies vēl vairāk — mēnesi, divus vai no septembra līdz jūnijam — būtu ģēnijs, bet ir tā, kā ir. Neoficiāli mūzikas skolā sāku iet bērnudārza pēdējā grupiņā, jo mātei mani nebija kur likt. Kamēr pārējie mācījās solfedžo un mūzikas literatūru, es aizmugurē zīmēju, līmēju un krāsoju, bet nevienam netraucēju. Nevaru pateikt, vai mani tas interesēja vai neinteresēja, bet vienaldzīgs laikam nebiju. Interese tajā laikā nez kāpēc bija visos — pret skolotājiem bija lielāks respekts. Tagad respekts ir pazudis, ir citas prasības un citi mērķi. Mācīšanās kļūst aizvien neinteresantāka, bet būtu baigi forši, ja bērni un jaunieši saprastu, ka vecāki un skolotāji ir pamats, pie kā mēs visi atgriezīsimies.
Sava mūzika — grupas «Caffe» sastāvā
Mūsdienās ir daudz dažādu bērnu ansambļu, bet toreiz bija tikai divi — «Dzeguzīte» un «Talsu sprīdīši» — mēs šo nišu aizpildījām. Dzīvojāmies vecās milicijas telpās, klausījāmies plates, kolektīvi raudājām, priecājāmies un gatavojāmies koncertiem. Pārsvarā lielie braucieni bija vasarā — devāmies uz Maskavu, Dāniju un kur tik vēl ne. Polijā trīs vai četras dienas stāvējām baigā karstumā, lai tikai tiktu pāri robežai. Bieži braucām uz Annas Brigaderes muzeju «Sprīdīši», un katru gadu notika dažādi festivāli. Biju ļoti aizņemts — dejoju tautiskās dejas, gāju pie Millersones gleznot, Pastendē mācījos šaut ar gaiseni un gāju karatē pulciņā. Brūss Lī tajā laikā bija aktuāls personāžs — staigājām ar gariem plašķiem, braucām uz disenēm un mētājām grieztos. Pamatskolā sāka parādīties pirmās haltūriņas — tā kā savā jomā biju labs speciālists, klientu bija ļoti daudz — gan Liepu kapos, gan citos Talsu kapos. Braukājām pa visu Talsu rajonu un ar večiem spēlējām bēres,» atminas Intars.
Pēc pamatskolas absolvēšanas viņš iestājās Ventspils mūzikas vidusskolā, kur aizvadīja piecus gadus. Intars atzīst, ka laika atlika gan mācībām, gan citām aktivitātēm. Savu mūziku viņš kopā ar mūziķi Andri Grīvu sāka radīt grupas «Caffe» sastāvā. ««Caffe» radās Ventspilī — kaut ko sākām tapināt, un tad pieslēdzās Raimonds Tiguls. Es pat atceros mūsu pirmo tikšanos — trijatā bijām sametušies «Martini» pudelei, ko dāvināt cienījamam māksliniekam. Pirmais šoks bija tas, ka viņam šausmīgi smirdēja mašīna. Izrādījās, ka mašīnā pirms nedēļas bija izlijis piens. Nezinu, vai jūs kaut ko tādu esat piedzīvojuši, bet tas ir briesmīgi! Neskatoties uz to, izveidojām sadarbību un nodibinājām grupu «Caffe» — tas visā pasaulē bija puišu grupu laiks — meitenes nāca uz koncertiem un atbalsts bija šokējoši labs.
Svarīgākais — koncertā labi justies
Paralēli darbojos Nacionālo bruņoto spēku štāba pūtēju orķestrī. Orķestris parādījās tikai tāpēc, ka man divas reizes neizdevās iestāties Latvijas Mūzikas akadēmijā, specialitātē viss labi, bet izgāzos mūzikas literatūrā — lai cik tas skumji nebūtu, biju piedzēries! Nenoliku eksāmenus, un tad man cits nekas neatlika kā uzprasīties uz obligāto dienestu Latvijas armijā. Dienēju štāba orķestrī, katru dienu biju formā, un tā tās dienas ritēja. Man tik ļoti iepatikās, ka nodienēju orķestrī vēl četrus gadus. Tad radās problēmas ar vadību, uzsūtījām priekšniekiem dienesta izmeklēšanu, un vienu dienu mani pasauca uz kafiju. No rīta gāju uz darbu, nākamajā dienā vairs negāju. «Caffe» un štāba orķestris beidzās vienā laikā — 2003. gadā. Mājās mazs puisītis, tētim darbiņš bija, bet tagad vairs nav. Tajā brīdī likās, ka atrodos bezsvara stāvoklī. Prasījos uz visiem orķestriem, kuros varētu būt vajadzīgi trombonisti, bet visas štatu vietas bija pilnas. Tad man piezvanīja Vilnis Kundrāts no štāba orķestra un teica — ir iespēja uzdziedāt džezu! Pamazām sāku piehaltūrēt, katru pirmdienu gāju uz džeza improvizācijas vakariem, un drīz vien Vilnis ieteica piedalīties konkursā «Sony Jazz Stage». Mani izvirzīja uz pusfinālu, tiku tālāk uz finālu, un beigās sanāca tā, ka dabūju «Grand prix». Galvenā balva bija iespēja aizbraukt uz džeza festivālu «Pori Jazz», pēc tam sāku braukāt uz citiem festivāliem, sāku spēlēt kabarē un 2005. gada 23. martā pirmo reizi tikos ar maestro Raimondu Paulu. Viņš man jautāja, vai es negribētu piedalīties konkursā «Jaunais vilnis». Teicu — protams, ka ne, bet es jums nevaru atteikt. Man tā ir bijis divreiz mūžā — uzstājoties likās, ka tūlīt būs jāvemj. Kā dziedātājs tik lielas publikas priekšā nebiju uzstājies. Toreiz biju ceļa sākumā,» atceras Intars.
«Radot mūziku, koncentrējamies uz lietām, kas mūs pašus satrauc vai iepriecina, bet nevaram egoistiski domāt tikai par sevi. Man gribas, lai mēs visi — gan jaunieši, gan vecieši — varētu koncertā kopā uzdziedāt skaņdarbus un labi justies. Tas ir pats svarīgākais — lai koncertā visi labi justos. Viens ir skaidrs — ja cilvēks grib, viņš pusgadu iepriekš nopirks biļeti, stāvēs sastrēgumā un brauks pa nakti ar vilcienu mājās — ņemot vērā šīs ciešanas, mums ir jāizdomā kaut kas foršs! Nav tā, ka mēs spēlētu tikai vienā stilā, vienā virzienā. Spēlējamies ar dažādiem mūzikas stiliem un ritmiem, lai visiem būtu interesanti,» atzina mūziķis.