Ko darīt tiem, kam nav, par ko godāt?

Viedokļi

Visiem labi zināms tas, ka ir jāgodā savi vecāki. Tas tiek runāts un uzsvērts gan ticīgo, gan neticīgo vidū, bet bieži vien bez paskaidrojuma un iedziļināšanās būtībā. Tas ir pašsaprotami, loģiski, un esmu priecīga, ka mūsu sabiedrībā tā ir vērtība. Tas ir brīnišķīgs tikums, bez kura būtu anarhija. Un tur, kur to neievēro, tā arī valda. Vecāku godāšana ir pat viens no baušļiem Bībelē. Bauslis daudziem skan kā svešvārds, bet, vienkāršiem vārdiem sakot, tas ir likums. Likuma ievērošanai vai neievērošanai ir sekas. Ne tā? Un šis likums ir ar apsolījumu, ka būsi svētīts (veiksmīgs) un tev būs ilgs mūžs. Vārdu sakot, ja godā savus vecākus, tas to garantē. Un varu teikt droši, ka tas ir likums, kas darbojas, neskatoties uz to, vai ticam tam vai ne. Ja kādam cilvēkam dikti neveicas un viņam paprasa, kādas viņam ir attiecības ar tēti vai mammu, un tas izgriež acis, spļauj žulti un lādējas, tad vairāk arī nekas nav jāprasa. Atbilde ir skaidra. Šī ir tāda priecīga vēsts tiem, kam ir labas attiecības ar saviem vecākiem, kas parasti ir tad, ja bijusi saticīga ģimene, kurā vecāki bijuši mīloši un pārsvarā viss bijis kārtībā.
Bet, ko darīt tad, ja vecāki asociējas ar visļaunāko murgu? Ko darīt, ja, pieminot vecākus, atmiņā uzpeld drūmas ainas un ļoti jāpacenšas, lai varētu atcerēties kaut vienu labu lietu? Ja tagad tam cilvēkam pasaka, ka tev klāsies slikti, jo negodā savu tēvu, kas visu mūžu nav pildījis savus pienākumus, ir dzēris, vazājies riņķī, bijis vardarbīgs, ir nicinājis, nozākājis un dzīvojis tā, lai apmierinātu tikai savas grēcīgās vēlmes, vai tad tas ir godīgi? Kur ir loģika? Tā ir realitāte un skan diezgan skarbi. Bieži vien vecāka apzīmējums ir arī tādiem, kas bērna dzīvē neko citu nav izdarījis, kā tikai «netīšām» radījis, uzskatot to par neveiksmīgu kļūdu, pēc tam pazūdot. Un likums tagad noteic, ka tam bērnam jāgodā tas tēvs, kas nekad tāds nav bijis? Un ko tad teikt bērnunama bērniem? Vai viņi bez pamata tur ļaunu prātu uz saviem vecākiem, ja tie pametuši vienkārši tāpēc, ka nav gribējuši viņu? Ir, protams, arī citi iemesli, kāpēc bērns atrodas tur, bet tagad ne par to. Nebūsim naivi un nenoliegsim to, ka tāda ir realitāte. Un tagad sanāk tā, ja bērns, kas izaudzis jau liels, negodā tos nelabos vecākus, tad par to negodāšanu ir neveiksmes un īss mūžs?
Ko vispār nozīmē godāt? Man, pārdomājot šo likumu, agrāk pat ilgi bija dusmas. Nu kā var būt tāda netaisnība?
Tad nu uzausa gaisma. Es beidzot sapratu. Runa likumā nav par otra attaisnošanu, un vispār centrs tur nav vecāki, bet pats bērns. Tas ir par sirds attieksmi un izvēli. Kāpēc negodājot neveiksies un būs īss mūžs? Vienkārši! Negodāšanas iemesls ir nepiedošana, un tā nepiedošana saēd tikai un vienīgi sevi pašu, tāpēc jau tā dzīve nav veiksmīga un arī veselība tiek sabeigta tā, ka dzīve ātri apraujas. Tas likums ir loģisks un praktiski izskaidrojams. Tas ir paša mieram. Ir jāizvēlas godāt. Godāšana nav lepošanās, jo bieži vien jau nav ar ko lepoties. Patiešām nav. Godāt nozīmē cienīt un izturēties pieklājīgi, lai kas arī nodarīts. Cienīšana pat neprasa to, lai esi lielos draugos un vakariņo katras brīvdienas kopā. Vai pasveicināt un neizturēties nepieklājīgi prasa kādu augstu meistarklasi? Cienīt nozīmē nerunāt sliktu un nenest sliktu slavu tālāk. Tāpat jau visi zina, ka tas cilvēks ir bijis neģēlis. Dažreiz cienīt nozīmē vienkārši paklusēt. Tāpat godāšana un cienīšana neprasa nosacījumu, ka cilvēkam, kuram vecāks nekad dzīvē nav funkcionējis, būtu jānodrošina savs tēvs vai māte vecumdienās. Tas to patiešām neprasa, bet ar lielu cieņu uzlūkoju tos, kas to dara. Būtu diezgan netaisnīgi, ka tagad bērnam, kas izaudzis, jāuzņemas atbildība par pieaugušu cilvēku, kas jaunībā, jau būdams saprāta gados, pats nav parūpējies par mazu atvasīti. Šādos gadījumos, man šķiet, ka parādīt cieņu nozīmē varbūt neuzgriezt muguru un palīdzēt atrast risinājumu, kas pašam nebūtu arī kā smaga nasta. Nerunāt sliktu un netiesāt, jo tad atkal iznāk audzēt dusmu asnus. Bet, ko tad darīt bāreņiem? Šķiet, ka ikvienam vajadzētu nonākt labā ģimenē un būtu jāsaņem šī vecāku svētība, lai nebūtu jālaužas cauri tām grūtībām, kas rodas tad, kad nav bijusi iespēja saņemt vecāku mīlestību un pieņemšanu.