Ir un būs pastāvīgais kodols bērnu un jauniešu vidū, kas lasa un lasīs

Kultūra

Tikko aizritējuši Lielie lasīšanas svētki bērniem un jauniešiem Talsu sporta namā, ko organizē Talsu Galvenā bibliotēka. Šā notikuma sakarā aktuāls šķiet jautājums, kāda ir Talsu bērnu un jauniešu lasīšanas tendence un kā gadu gaitā izmainījušās grāmatas un pašu lasītāju gaume, tādēļ devāmies uz sarunu pie Talsu Galvenās bibliotēkas bērnu nodaļas vadītājas Ilzes Jaunbērziņas.
— Esat pieredzējusi vairākas bērnu lasītāju paaudzes, tādēļ noteikti jums ir savi vērojumi. Kas ir mainījies?
— Tie ir gari gadi. Es atceros laikus, kad bibliotēka bija Gagarina ielā, tagadējā Lielajā ielā. Un bibliotēka bija tieši tur, kur tagad ir apdrošināšanas sabiedrība «Balta». Es labi atceros tās rindas pie abonementa izsniegšanas galda. Tas arī bija laiks, kad daudz uzdeva skolā un bez bibliotēkas vienkārši nevarēja iztikt. Bija lielie, garie obligātās literatūras saraksti. Vēlāk, kad pārcēlāmies uz Lielo ielu 27, kur bijām ļoti ilgus gadus, no 1976. gada līdz pagājušā gada novembrim, 80. un 90. gados ļoti populāras bija projektu nedēļas. Tagad arī ir, bet tagad tas ir klusināti un to tik ļoti nejūtam. Tad vienīgā vieta, kur varēja dabūt materiālus, bija bibliotēka. Kad pirmdienā sākās projektu nedēļa, ejot uz darbu, bija jau sastājusies skolēnu rinda uz kāpnēm. Mēs netikām cauri pūlim, kas bija aizņēmis visas plašās kāpnes līdz pat bibliotēkas durvīm… Rindas bija tādas, kā agrākajos laikos pēc ziepēm vai zaļajiem zirnīšiem. (Smaida.)
— Kad tieši pamanāms bija izteikts apmeklētāju skaita kritums? Vai tas saistīts ar interneta ienākšanu?
— Tas notika paralēli interneta ienākšanai, bet varbūt mazliet pat ātrāk. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, kritums laikam iesākās ar tiem brīvestības gadiem. Tad tā brīvība bija visās jomās un tie bija tādi jocīgi gadi. Uzplauka bandītisms, pornogrāfija, un mēs jau nevarējām izbraukt cauri Polijai, jo tur lodes spindzēja. Tas skāra arī Latviju un domāšanu kā tādu, un tad lasīšana arī mazinājās. It kā brīvība, slūžas bija vaļā, un jaunas lietas nāca no visām pusēm. Cilvēki ķēra visu jauno, arī iepriekš aizliegto. Kādas jomas jaunais ietekmēja pozitīvi, kādas — negatīvi.
— Kā jūs provizoriski redzat lasītājus pēc desmit gadiem, lūkojoties uz vispārējo tendenci? Vai to skaits paliks nemainīgs vai būs sarucis pavisam?
— Varētu būt, kas tas nebūs liels, bet būs stabilāks. Manuprāt, tas nostabilizēsies. Kas jau vēlas, tas lasīs. Es priecājos par jaunajiem vecākiem, jo vairāk redzu jaunās māmiņas, kas uz bibliotēku nāk ar pavisam maziem bērniņiem, apsēžas mūsu mājiņās un lasa priekšā savam bērniņam tā, lai netraucētu citus. Sestdienās to var just it īpaši. Tādu vecāku ir saradušies vairāk, nekā bija pirms kāda laika.
— Vai ir kādi ne tik pozitīvi vērojumi?
— Man kaut kā nešķiet īsti pareizi, ka vecāki ar lielu nostalģiju pret savas bērnības grāmatām liek tās lasīt arī savam bērnam. Tad vecākam ir jāsēž klāt bērnam un jāskaidro daudzas lietas. Gan vārdi, gan situācijas, jo tie ir citi laiki un daudz kas ir mainījies. Arī pati grāmata nav tik krāsaina un saistoša mūsdienu bērnam. Nav bilžu, nav ierasta izkārtojuma un burti…
Bērnam jau arī gribas, kad klasē kāds runā par grāmatām, ka arī viņš to būtu lasījis, nevis mammas bērnības grāmatas, kas bija populāras, piemēram, krievu laikā. Draugs runā par populāru grāmatu, ko visi lasa tagad. Nevaru jau aizrādīt, lai ļauj bērnam izvēlēties to grāmatu, ko pašam gribas izlasīt. Mūsdienu grāmatas ir ļoti skaistas. Sevišķi maziem bērniem.
— Kā jūs saturiski vērtējat bērnu grāmatas? Vai tās ir augstvērtīgas? Vai satura kvalitāte ir kritusies? Vai viss nav bezgala novienkāršots?
— Jā. Daudz kas ir novienkāršots. Izdevniecību ir daudz, un man ne īpaši patīk adaptētie teksti. Teksti, kas novienkāršoti. Piemēram, pasaka par Sarkangalvīti vai Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem daudzreiz ir tik ļoti saīsināta, lai tik tam bērnam būtu mazāk, ko lasīt. Un līdz ar to sanāk tā, kā viena mamma teica: «Es lasu bērnam priekšā to klasisko pasaku, bet tur no tās pasakas nekā vairs nav palicis. Es pat domāju, vai tā vispār ir tā pati pasaka…» Mēs kā lielākā grāmatu krātuve pērkam jauno, kas izdots.
— Vai grāmatas pirms pirkšanas tiek kaut kā īpaši izvērtētas?
— Cik nu daudz varam paspēt pērkot izvērtēt… Pāršķirstām, pārlapojam, protams, citreiz nepaspējam un izlasīt uz vietas jau nevaram. Ir mazs brītiņš, kad viss jāizdara.
— Un kā ar valodas kvalitāti grāmatās?
— Tas ir atkarīgs no tulkotāja. Gadās ne īpaši laba, bet ir arī ļoti laba kvalitāte. Man, piemēram, patīk dzejoļu grāmatas maziem bērniem, kur viens dzejolis ir pa visu lapu un ar ļoti skaistām bildēm. Bērnam ir viegli lasīt un saprast. Ir arī virspusējas, kas pārsvarā ir tulkotās. Tagad jau ir tā — kam nav slinkuma un kam ir nauda, var to grāmatu pats arī izdot. Bet gadās arī mūsu pašu latviešiem, kad sanācis ne īpaši labs veikums.
— Kāda nozīme grāmatu lasīšanā bērna dzīvē ir vecākiem?
— Manuprāt, ir liela nozīme. Ja viņš mājās redz, ka mammai, tētim, brālim vai māsai rokā ir grāmata, tad tas ir svētīgi. Un, ja lasa priekšā, ko var darīt līdz diezgan lielam vecumam, tas ir apsveicami. Tas nepaliks bez augļiem. Vienā sarunā es ieteicu mammai grāmatu, sakot, ka viņa varbūt var bērnam palasīt priekšā, jo mazajam būs par daudz, bet mamma atbildēja, ka bērns prot pats lasīt. Es gan paklusēju, bet domāju, ka viņam nu ļoti patiktu, ja mamma palasītu priekšā tad, kad viņš ir gultiņā un nav vēl aizmidzis. Tā ir tāda mīlestības saite un attiecību stiprināšana. Tas ir laiks, kad var sarunāties un parunāt par svarīgām lietām, kas dienas skrējienā varbūt nav sanācis. Un grāmata pati var būt kā ierosinātājs kādu problēmu apspriešanai. Dzīvnieku attiecības var pārcelt uz cilvēku attiecībām, kad var labi parunāt par dažādām dzīves situācijām. Tā ir tā īstākā vieta un laiks, kad var aizskart arī audzināšanu.
— Vai jums pašai savā pieredzē grāmata ir palīdzējusi audzināšanā?
— Jā. Spilgti atceros laiku, kad bērnudārzā sāka iet pašas bērni un tie mājās atnesa tādus vārdus, ko nekad mūsmājās neviens nav runājis. Bija pasaka par to, ka tad, ja runā sliktas lietas, sāk no mutes krist ārā krupji. Tā īsti neatceros smalkās detaļās. Es šo pasaku palasīju bērniem, un viņi saprata. Tā pasaka varbūt pat bija par spēcīgu, jo bērni pat sabijās, bet saprata. Tas bija īstais brīdis, kad varēju pamācīt un parunāt.
— Ko vēl lasītājam dod grāmatu lasīšana?
— Varbūt kādam bez lasīšanas kaut kā labi sanāk rakstīt un runāt, bet es, piemēram, biju ārkārtīgi kautrīgs bērns. Varbūt iekšā man bija, bet es nevarēju parunāt vienkārši sava rakstura dēļ. Un tieši lasīšana palīdzēja. Un citam varbūt pat nekas nav iekšā, tāpēc viņam ir jālasa, lai redzētu, piemēram, kā virzās doma. Viņš ierauga, kā ir atstāstīts notikums, ka rakstnieks varbūt fantazē, apraksta dabu. Bez lasīšanas viņš neko tādu nemaz neievērotu. Piemēram, Ievai Samauskai ir burvīgs dzejolis, kurā aprakstīts, kā viņa iet pa mežu un sarauj zirnekļu tīklu. Un viņa savā dzejolī uzrakstījusi, ka zirneklim tur bija izkārti kabatas lakatiņi, cimdiņi un zeķītes. Un tas tik ļoti attīsta tēlainību! Ejot uz mežu lasīt rudenī sēnes, kad zirnekļu tīkls trāpās ceļā, neienāk ne prātā, ka varētu uzrakstīt tik brīnišķīgu dzejoli, ka zirneklim tur izkārtas zeķītes. Tāpat grāmatas māca veidot attiecības, komunicēt.
— Vai grāmatas parāda kādu problēmu iespējamos risinājumus?
— Es bieži bērnu mammām saku, lai viņas priecājas, ka bērns lasa. Viņam dzīvē tad vienmēr būs, kur atkāpties. Ja ir kāda problēma un jaunietis jūt, ka netiek ar to galā, nevar izlemt, kā dzīvot un kā rīkoties, un viņš atrod grāmatu un izlasa, kā grāmatas varonis ir atrisinājis tādu problēmu, piemēram, pārvarējis bailes, tas tak ir īsti laikā. Un arī var palasīt, kā ticis kāds pāri mobingam, kas ir gandrīz katrā kolektīvā un ir ļoti sāpīga tematika. Arī grāmatā var atrast risinājumu un padomu.
— Kā, jūsuprāt, «Bērnu žūrijas» lasīšanas programma ir ietekmējusi lasīšanas kultūru bērniem Latvijā un Talsos?
— Silvija Tretjakova, kas bija atbraukusi pagājušajā nedēļā uz lasīšanas svētkiem, šo «Bērnu žūrijas» pieredzi pārņēma no Nīderlandes un attīstīja Latvijā. Mēs četras no Latvijas arī aizbraucām uz turieni, un es dalījos Talsu pieredzē. Tas norit jau daudzus gadus. Pati ideja kā tāda ir ļoti apsveicama. Es atsaukšos uz vecākiem, kas teikuši, ka ir ļoti labi, ka ir tāda motivācija, kad jālasa un jānovērtē trīs grāmatas. Un tur arī jāuzraksta, kāpēc pirmo vietu konkrētais lasītājs ir devis izvēlētajai grāmatai. Nepietiek tikai ar standarta teikumu, ka grāmata bija interesanta. Bērnam vajadzētu saņemties un izteikties par grāmatu plašāk. Tā ir laba iespēja trenēties. Kaut vai uzrakstīt piecus saturīgus teikumus. Tāpat pagastos kaut ko dara — aizbrauc ekskursijā ar žūrijas bērniem, ir arī dažādi pasākumi, un bērni to ļoti gaida.
— Redzēju, ka bija labi izdevušies un plaši apmeklēti Lielie lasīšanas svētki Talsu sporta namā. Bērni bija tik priecīgi!
— Jā, Lielos lasīšanas svētkus bērni gaida. Kad jau iesākas lasīšana, bērni jautā, kāds viesis būs koncertā. Mēs Talsos sākām rīkot šo pasākumu, jo pašos pirmsākumos Lielie lasīšanas svētki bija Ķīpsalā. No katra reģiona varēja braukt viens bibliotekārs un viens ekspertiņš. Ja to ir 500 un viens tik var braukt, tad ir tā, kā ir… Mēs kādus trīs gadus tā mocījāmies, un tad nodomāju, ka arī es varu tādus sarīkot tepat Talsos. Sākumā rīkojām tautas namā, bet tur diezgan ātri palika par šauru, un, lai gan tur estētiski ir skaistāk, mēs ļoti esam apmierināti ar sporta namu, kaut arī tā ir sporta zāle ar basketbola groziem, jo tur ir tribīnes. Bērniem viss ir pārskatāmi, un no jebkuras vietas visu var redzēt. Tas ir izcili liels pluss, kas atsver visu pārējo. Nav tā, ka sēž kāds aizmugurē un neko neredz. Un tiklīdz neredz, tad jau arī nevar darboties līdzi. Bērnam zūd interese.
— Kad sākat gatavoties nākamajiem svētkiem? Kad noskatāt, kādu īpašo viesi uzaicināsiet?
— Tikko beidzās lasīšanas svētki, un tagad ir atslābums. Bet tad, kad vasara iet uz beigām, es jau ausos, kas man pa šiem gadiem jau ir pilnīgi asinīs. Skatos, kas kādā pārraidē parādās. Ja man līdz decembrim kaut kas jau nav iekritis acīs, sāku nervozēt. (Smejas.) Un man vienmēr kaut kā kāds īpaši iekrīt sirdī — kāds kolosāls cilvēks. Kā šogad, piemēram, Klāvs Ozols. Tīrradnis. Vienkārši tīrradnis. Kāda balss un dabīgā, neuzspēlētā inteliģence! Es jau pēc pirmā «X Faktora» raidījuma sapratu, ka darīšu visu, lai Klāvs būtu lasīšanas svētkos. (Smejas.)
— Vai viegli viņu atradāt?
— Es paskatījos feisbukā un redzēju, ka viņš mācās Druvas vidusskolā. Zvanīju uz skolas telefona numuriem, bet neviens neatbildēja. Domāju, kā nu vēl varu tikt viņam klāt, jo feisbukā viņš man neatbildēja. Biju uzrakstījusi garu vēstuli, bet pāris nedēļu nebija nekādas reakcijas. Laiks gāja uz priekšu. Ko darīt? Atradu Druvas bibliotekāres kontaktus. Mēs bibliotekāri savā starpā esam ļoti koleģiāli visā Latvijā. Darīsim visu, lai atbalstītu un lai otram viss izdotos. Un bibliotekāre teica, ka Klāva mamma ir direktores vietniece Druvas vidusskolā, un tā es tiku klāt Klāvam. Viņa mamma ir ļoti jauka, un pati atveda viņu uz Talsu pasākumu. Jautājumi viņam no skolēnu puses arī tika iesūtīti ļoti labi. Viņa atbildes bija izcili labas, un kādam noteikti tās aizķērās prātā. Klāvs teica, ka lasīt ir ļoti stilīgi. Un es domāju, ka ir un būs pastāvīgais kodols bērnu un jauniešu vidū, kas lasa un lasīs.