«Lai labi būtu man un prieks arī citiem!»

Personības

Mazajos piejūras ciemos gada aukstākajos mēnešos nav vērojama liela cilvēku plūsma, tāpēc vietējo rosīšanās ir īpaši nozīmīga. Mazirbei paveicies, jo vairāku gadu garumā aktīvi darbojas biedrība «Randalist», ko vada Veronika Millere. Viņa ar domubiedriem ne tikai rīko dažādus pasākumus, iesaistot vietējos un aicinot ciemos citus, bet rūpējas, lai Mazirbes vārds izskanētu plašāk Latvijā un pasaulē.
Ar Veroniku sarunājamies ēkā, kur vēl nesen Mazirbes internātpamatskolai atradās zēnu darbmācības kabinets. Atminos vēl pēdējā mācību gadā mūsu viesošanos skolā, kad darbmācības skolotājs rādīja skolēnu veikumu. Kopš pagājušā gada rudens telpas nonākušas Veronikas vadītās biedrības «Randalist» apsaimniekošanā, un tās vairs ne pazīt, jo atjaunotas, lai pie sevis aicinātu tuvākās un tālākās apkārtnes ļaudis.
Ieprecējās Mazirbē
Veronikas bērnība pagājusi Mērsraga pusē, bet skolas gaitas viņa uzsākusi un pabeigusi Talsos. Sākumā mācījusies 2. astoņgadīgajā skolā, vēlāk Laucienes pamatskolā, kur viņu ļoti aizrāvusi vēsture. Tas ir skolotājas Olgas Piruškas nopelns, kura pratusi interesanti un ar lielu aizrautību vadīt vēstures stundas. Tolaik jauniete apmeklējusi arī skolas vēstures pulciņu, bija iekārtots vēstures stūrītis. Tuvāko apkaimi līdz pat Talsiem skolēni kājām bija izstaigājuši, iepazīstot apkārtnes vēsturi. Daudz lasītas vēstures grāmatas, un interese par vēsturi nav zudusi arī turpmāk, piemēram, pārnākot uz dzīvi Mazirbes pusē. Joprojām viņu interesē viss ar lībiešiem šai pusē saistītais. Lai gan viņai Talsi ļoti patīkot un sirdij esot tuvi, arī Mazirbe šo daudzo gadu laikā iemīļota. Kā gan vēl var izskaidrot Veronikas Milleres darbošanos, neprasot, kas un cik par paveikto pienāksies!
No mācībām Talsu 1. vidusskolā viņa atminas, ka krievu valodas skolotāja Jurkevica pratusi interesanti pasniegt krievu literatūru, kas ļāva iepazīt un iemīlēt šīs valsts literatūras dižgarus. Pēc skolas jauniete mēģinājusi stāties krievu filologos. Nejaušības pēc iesniegusi dokumentus krievu plūsmā. Sagadījās, ka sagatavošanas kursos iepazinusies ar kādu meiteni Anitu, kura toreiz strādājusi Mazirbes skolā. Viņa vairākus gadus mēģinājusi stāties krievu filologos, līdz izdevās. Savukārt Veronikai studijas izpalika, un viņa Anitas vietā atbrauca strādāt uz Mazirbes skolu. Tur arī satikusi savu vīru Edgaru, sākusi veidoties jaunā Milleru ģimene.
Mazirbes internātpamatskolā Veronika mācījusi latviešu valodu un literatūru, vēsturi un krievu valodu. Taču arī vēlme pēc augstākās izglītības iegūšanas neizpalika. Viņa iestājusies Liepājas universitātē, kur pabeigusi latviešu filologus un paralēli studējusi arī vēsturi un civilzinības, apguvusi speciālo skolu skolotāju prasmes. «Toreiz smējos, ka studiju laikā es nebiju ar vīru, bet grāmatām, jo to manā redzeslokā bija ļoti daudz. Studiju gadus cītīgi pavadīju mācoties, jo man studēšana patika. Iestājos maģistrantūrā un tiku pat līdz nobeiguma darbam, bet pārmērīgais centīgums tomēr atstāja ietekmi uz veselību, līdz vienā reizē ģimenes ārsts teica, ka veselība jāpasaudzē vairāk. Ja skolā kāds man teiktu, ka iestāšos latviešu filologos, es noteikti domātu, ka tas cilvēks nav īsti riktīgs. Man latviešu valodā nepadevās diktāti — tos nevarēju paspēt uzrakstīt, jo lēni rakstīju. Turpretim sacerējumus rakstīju labi,» viņa stāsta. Skolotājas profesija viņai patikusi jau skolas laikā. Arī citi teikuši, ka tā jaunietei būtu piemērota.
Skolas dzīve bija ļoti aktīva
Skolā darbs nebija viegls. Neskaitot visus mācību priekšmetus, kas pasniegti, vērtīgākais bija audzināšanas darbs, kurā bērniem bija iespējams iedot vairāk nekā mācību stundās. Mazirbes internātpamatskolā pedagogi ar bērniem pēc stundām darbojušies līdz pat pusdesmitiem, desmitiem vakarā. Padomju laikos strādāts arī sestdienās un svētdienās. «Tagad domāju, vai maz to varētu! Jaunībā daudz ko var izdarīt! Pašai bija ģimene, arī bērni izauga skolā. Vīrs reiz teica, ka skolas direktoram aiznesīs laulības apliecību, lai viņa vietā ieraksta skolu. Vienu reizi gan domāju par aiziešanu no darba, bet, kad pēc brīvlaika atnācu uz skolu un bērni skrēja pretī, mani apķerdami, domas par aiziešanu no darba uzreiz izgaisa. Es to brīdi tik ļoti labi atminos…» atceras Veronika. Viņa atzīst, ka to nebūtu iespējams paveikt, ja vīrs neatbalstītu. «Tolaik visu prasīja no skolotājiem, nācās arī bērniem braukt pakaļ, ja tie bija noklīduši. No pedagoga prasīja visu, arī to, ko nevajadzēja un, iespējams, vajadzēja darīt citām iestādēm. Neskatījās, ja bija darbs darāms brīvdienās, gājām, braucām… Tomēr visā grūtajā darbā labākās atmiņas palikušas no ekskursijām, pārgājieniem, pasākumiem, konkursiem. Skolas dzīve bija ļoti aktīva un interesanta.» Reiz viens zēns, kam skolotāja mācījusi zīmēšanu, teicis — kad izaugs liels, saviem bērniem būs labs tētis un arī mācīs zīmēt. Kad pēc vairākiem gadiem viņi satikušies skolā, atklājies, ka bijušais audzēknis arī dzīvē paveicis to, ko reiz solījis. Par to vislielākais prieks, ka reiz stāstītais un mācītais ir sadzirdēts un kā vērtīgs padoms paņemts līdzi dzīvē. Speciālās skolas skolotājs bērniem nebija tikai pedagogs, bet arī otra mamma, tētis, citam — visa pasaule.
Jautāta, ar kādām izjūtām viņa atminas skolas slēgšanu pirms pāris gadiem, izskan, ka tas viss ir rezultāts daudzajām reformām. «Kad radās novadi, katra pašvaldība bērnus vēlējās paturēt sev, integrēja lielajās masu skolās. Par to arī ir daudz diskusiju, uzskata, ka bērni ir ieguvēji. Zinot, cik skolēni ir nežēlīgi, apceļ cits citu, nezinu, cik šie speciālie bērni labi jūtas šādās masu skolās. Ja šie speciālie bērni ir mazās skolās, iespējams, viss ir kārtībā, jo skolotājs katru bērnu redz. Domāju, ka arī izglītības līmenis zūd. Pietiek vienam stundā pamuļķoties un pievērst sev uzmanību stundas laikā ar sliktu uzvedību, lai tiktu traucēts klases darbs. Tie, kurus skolotājs varētu pavilkt līdzi, kritīs atpakaļ, jo muļķošanās aizrauj. Labākajiem līmenis kritīsies, vidējie tā arī muļļāsies,» uzskata Veronika. Viņa bijusi pieredzes braucienā uz Somiju, kur būts mācību iestādē, kas sastāv no vairākiem korpusiem. Vienā ēkas daļā mācījušies parastās skolas bērni, otrajā — speciālās skolas audzēkņi. Šie skolēni kopā sportojuši, dziedājuši, bet mācību darbs pārējās stundās noticis atsevišķi.
Skola Mazirbē tomēr bija specifiska, un tie skolotāji, kas tajā strādājuši, tur arī pavadījuši lielāko savu dzīves daļu. Bijuši arī tādi pedagogi, kas atnāca, pamēģināja un aizgāja. «Šādu skolu specifika ir, ka bērni ir jāpieņem kā savi — jāmīl, jāsaprot un jājūt līdzi. Nevar tā vienkārši atnākt uz darbu, nostrādāt noteiktās stundas un pēc darba laika aiz sevis aizvērt durvis,» ir pārliecināta Veronika Millere.
Lai gan tagad no mācību procesa mazirbniece ir atgājusi nostāk, sarunā viņa atzīst: ja būtu piedāvājums, iespējams, atkal atgrieztos skolā, jo mācīšana un skolotājas profesija ir sirds darbs. Pēc skolas slēgšanas bijuši piedāvājumi strādāt skolā, arī Igaunijā speciālajā skolā, no kuriem viņa atteikusies, jo uzskatījusi, ka sevi skolā ir izsmēlusi. «Tagad gan man girbētos vēl skolā pastrādāt, ja šāda iespēja būtu. Ja liktu izvēlēties starp latviešu valodu un vēsturi, izvēle par labu būtu pēdējai,» atzīst sieviete. Viņa piebilst, ka vienmēr bijusi prasīga skolotāja. Ja skolotājs tāds nav, mācīto vielu skolēniem nav iespējams iemācīt. Bērni jūtot, kāds un cik pielaidīgs ir skolotājs. «Cik paklausos, tagad skolā strādāt ir diezgan grūti. Skolēnu visatļautība ir neaptverama. Nesen lasīju kāda zviedru psihologa, četru bērnu tēva interviju. Tajā viņš pauda, ka, izpaliekot prasīgumam, izaug paaudze, kura neprot tikt ar savām problēmām galā. Nav empātijas, pienākuma apziņas, nespēj tikt galā ar daudziem uzdevumiem un sev daudz prasa. To pamatā ir pārprastās tiesības bez pienākumiem. To arī pēdējos skolas pastāvēšanas gados izjutām, ka bērni par katru sīkumu var zvanīt, nekaunīgi izraisīt situācijas, zinot, ka viņiem nekas par to nebūs. Filozofe Skaidrīte Lasmane raksta, ka, cilvēku audzinot, ir jāiedarbojas uz viņa sirdsapziņu, jūtām. Tas ir galvenais audzināšanas instruments un dos rezultātu. Mūsdienu bērniem emocionālā pasaule ir ļoti notrulināta. Ja viņi nesajūt sekas par savu slikto uzvedību un nekas nebaida, šādi cilvēki vēlāk visai sabiedrībai rada problēmas,» uzskata mana sarunu biedre.
Vēlme iesaistīt vietējos
Jautāta, kāpēc pirms septiņiem gadiem izveidota biedrība «Randalist», Veronika atbild, ka tās mērķis joprojām ir veicināt kultūras dzīvi un aktivitātes Mazirbē. Radusies ideja arī par mākslinieku plenēriem, kas tagad ik gadu vasarā notiek Mazirbē, pulcējot zināmus māksliniekus ne tikai no Latvijas, bet arī citām pasaules valstīm. «Daudzus gadus pazīstu mākslinieci Agniju Ģērmani. Viņa brauca uz Mazirbes pusi un vienu reizi sarunā minēju, ka man ir biedrība un vēlme vairāk iesaistīt vietējos cilvēkus, lai viņi justos piederīgi šai vietai. Radās doma par cilvēku portretējumiem, tā raisot interesi arī vietējos cilvēkos. Šajos plenēros iemūžinām piekrastes cilvēkus, kuri ikdienā šeit dzīvo uz vietas un godprātīgi dara darbu. Viņi pelnījuši, ka par viņiem kāds pastāsta. Pēc plenēra gleznas arī izstādām apskatei, un tā Mazirbes stāsts izskan plašāk Latvijā un arī pasaulē. Uz šejieni brauc mākslinieki no Baltkrievijas, Krievijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Ungārijas, Dienvidkorejas, Indijas, kas atkal stāstījumu par Mazirbi un mūsu valsti aizved uz savām zemēm. Savukārt mākslinieku darbi kā vēstures liecības paliek nākamajām paaudzēm. Sākumā vietējie iecerei atsaucās kūtri, tagad — vēlas, lai mākslinieki viesojas sētās un iemūžina darbos gan vidi, gan cilvēkus. Jau tagad ir tā, ka daudzu no plenēros portretētajiem cilvēkiem vairs nav mūsu vidū, piemēram, tālbraucējs kapteinis, lībietis Visvaldis Feldmanis, Vilis Priede un Zigrīda Priede, Bertholds Guntars ar sievu,» pastāsta Veronika.
Šādu plenēru rīkošana ir laikietilpīgs darbs, jo tā ir arī viesu uzņemšana un savas vietas, valsts parādīšana, un par to visu ik gadu rūpes uzņemas Veronika. Klusībā dzimusi arī iecere reiz plenēra darbus izstādīt Sanktpēterburgā, kas nemaz neesot vienkārši, jo tā ir mākslas lielpilsēta.
Pērn rudenī biedrība no pašvaldības dabūjusi telpas pie Mazirbes internātskolas. 70. gados šeit atradusies saimniecības ēka, kur izveidots muzejs. Vēlāk mantas, kas vāktas no dažādām piekrastes mājām un liecina, kādus darbarīkus un sadzīves lietas agrāk ļaudis izmantojuši, nonāca Lībiešu tautas namā, pēc tam Kolkā, bet tagad tās atkal mājvietu atradušas Mazirbē un būs izliktas apskatīšanai šajā ēkā. Telpā, kur tagad saimnieko biedrība, apskatei būs izlikti arī vasaras mākslas plenēros tapušie mākslinieku darbi.
Kopš biedrība apdzīvo jaunās telpas, notikušas jau vairākas aktivitātes. Pērn novembrī atzīmēta Lāčplēša diena, nesen ikviens varēja apmeklēt radošās darbnīcas, ko vadīja Julgī Stalte. Šīs nedēļas izskaņā, 29. februārī, atzīmēs Meteņus, kas vēsta par pavasara tuvošanos. Soli pa solim biedrība šo vietu iedzīvina, lai cilvēkiem piedāvātu interesantas nodarbes.
Arī sakoptais krustojums uz Maz-irbi ir biedrības dalībnieku darbs. Pie Mazirbes zīmes esošās laivas noformētas gan svētkos, gan vasaras mēnešos, lai prieks atbraucējiem un pašiem. Tāpat domāts par norādēm. «Viens cilvēks to paveikt nevar. Esam vairāki, kas kopā darbojamies un cits citam palīdzam. Mums ir svarīgi, lai vide, kurā dzīvojam, ir sakopta. Ja piekrastē esam definējuši, ka tūrisms ir mūsu galvenais virziens, tad jādara viss, lai citiem būtu pie mums interesanti atbraukt. Liels paldies Valdai Ūdriņai, kura vienmēr izpalīdz un iedrošina brīžos, kad sev uzdodu jautājumu — vai mums tas ir vajadzīgs? Palīdzīgu roku sniedz Skaidrīte Krastiņa. Arī šogad laivās būs ziedi un Mazirbe būs sakopta viesu sagaidīšanai. Man patīk, ka pie mums ir skaisti,» teic biedrības «Randalist» vadītāja.
Viņa priecājas, ka savus saimniekus atradusi arī nu jau slēgtā Mazirbes internātpamatskola, kurā atkal būs rosība. «Tas ir ļoti labi. Prieks, ka ir cilvēki, ar kuriem varam sadarboties. Būtu ļoti žēl, ja ēka aizietu postā, kā tas notika ar jūrskolu. Tā bija vēsturiski nozīmīga šai vietai, jo tur agrāk mācījās vietējie kuģotāji, kuģu stūrmaņi, kapteiņi. Tikpat nozīmīga Mazirbei ir arī šī skolas ēka,» viņa uzskata.
Adīšanai un lasīšanai
Veronikai laiks vienmēr atrodas. «Es neesmu rīta cilvēks un šīs lietas labāk daru vakarā,» viņa atzīstas. Viņai patīk arī ceļot un izbraukātas tuvākas un tālākas vietas. Un atkal Veronika ir tā, kura uzņemas šo braucienu organizēšanu. «Ko var darīt — man patīk darboties, lai labi būtu man un prieks arī citiem!» sarunas noslēgumā saka darbīgā mazirbniece.