Savējā starp svešiem, sveša starp savējiem. Talsos viesojās rakstniece Marina Kosteņecka

Personības

20. februārī Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Atbalsta biedrība Talsu Galvenajā bibliotēkā piedāvāja tikšanos ar publicisti un rakstnieci Marinu Kosteņecku. Šo iespēju garām nelaida liels pulks interesentu, kas, klausoties aizrautīgajā viešņā, ne reizi vien arī pasmaidīja, jo pēc vārda kabatā viņai nebija jāmeklē, un arī savdabīgā runas izteiksme lika par sevi manīt. Kā pasākumā minēja Talsu Galvenās bibliotēkas vadītāja Vija Nagle — Marina Kosteņecka ir kolosāla rakstītāja un runātāja.
Ja nu kāds jaunākas paaudzes lasītājs nezina, Marina Kosteņecka ir populāra rakstniece un publiciste, viena no Tautas frontes dibinātājām, kas bijusi aktīva cīnītāja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņas biogrāfija ir cieši savijusies ar Latvijai izšķirošu laika periodu — neatkarības atjaunošanu. Vēsturiskie notikumi ietekmējuši rakstnieces radošo un personīgo dzīvi, un otrādi, jo Marina Kosteņecka bijusi aktīva līdzdalībniece valsts vēsturē. Tieši tādēļ viņas atmiņām un dzīvesstāstam ir īpaša vērtība, un tikšanās reizē atnācēji varēja pašas rakstnieces izpildījumā uzzināt par jauno atmiņu krājumu. To veido divas grāmatas — «Mans XX gadsimts» un «Vēstules no XX gadsimta» latviešu un krievu valodā. Rakstniece to sauc par mūža darbu un grāmatās dalās ar savu dzīvesstāstu, atmiņām par Latvijai izšķirošiem nesenās vēstures notikumiem un unikālu laikmeta liecību — Atmodas laikā no lasītājiem un atbalstītājiem saņemtām vēstulēm. «Mans XX gadsimts» līdzautors ir Georgs Stražnovs. Tas ir unikāls, divos mēnešos tapis materiāls, kas radies skaipa sarakstē.
No parastas sarunas līdz grāmatai
Marina Kosteņecka, uzrunājot atnākušos, atzina, ka nespēj piecelties no saviem invalīda ratiem, bet visu priekšā noliec galvu par sirsnīgo uzņemšanu. Par spīti tam, ka tagad sanākot daudz vairāk sēdēt, viņa ir liela optimiste un ir jau piecēlusies no gultas, jo iepriekš vairāki gadi bija pavadīti četrās sienās, un tikt ārā uz ielas nemaz vairs nav cerēts. Viņu uzmeklējis bijušais kolēģis, kas nācis ciemos, kad ieradies Rīgā. Abi sēdējuši un dzēruši tēju, un Marina sajutusies patiesi laimīga, kad kāds izrāvis viņu no gultas un atminējies. Viņa ar lielu aizrautību stāstījusi par savu dzīvi, par visu savu 20. gadsimtu un to, kas tik nav piedzīvots, ka vienā jaukā dienā bijušais kolēģis teicis: «Es tik bieži pie tevis nevaru atbraukt ciemos, bet tas viss, ko man stāsti, nav tikai tā vērts, lai es to dzirdētu viens pats. Tas ir jāpiefiksē, tagad tehnoloģijas to atļauj. Sarunājam tā — sarakstīsimies skaipā. Es tev uzdošu jautājumus, bet tu man rakstīsi atbildes. Un patiešām — viņš man uzdeva īsus jautājumus, bet es atbildēju. Ka tik man ir viens klausītājs vai lasītājs, tad jau man mute vaļā, slūžas vaļā, un tieši divu mēnešu laikā šī diezgan biezā grāmata «Mans XX gadsimts» skaipā tika uzrakstīta,» atklāja runīgā rakstniece. Kad grāmata uzrakstīta, abi sākuši domāt, kā to varētu izdot. Rakstniece sarosījusies un skatījusies, cik nu pašai ir pa spēkam un kabatai. «Un par visu, ko mācēju savā kabatā savākt, es izdevu 200 eksemplārus… Tā kā esmu krievu rakstniece, rakstīju krievu valodā. Tā bija vistiešākā veidā mana dāvana Latvijas gadsimtei. Tā kā bija tikai 200 eksemplāru, es grāmatu praktiski dāvināju sev tuviem cilvēkiem. Georgs tāpat. Un šo grāmatu viņš bija aiznesis arī Karinai Pētersonei. Es pati tobrīd no mājas nevarēju iziet,» turpināja Marina Kosteņecka.
Ar ratiņkrēslu kā zelta zirgā uz Gaismas pili
Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Karina Pētersone grāmatu izlasījusi, un tā viņai šķitusi interesanta. Viņa piedāvājusi rakstniecei grāmatu prezentēt Nacionālajā bibliotēkā. «Es esmu Nacionālās bibliotēkas fane un esmu arī bibliotēkas atbalsta biedrībā, un tad, kad biju uz kājām un strādāju par žurnālisti, atbalstīju ideju, ka Latvijā ir jāceļ Nacionālā bibliotēka.
Kad sabiedrībā bija diskusija un manāma bija arī pretestība, es biju par celšanu, bet sanāca tā, ka tad, kad bibliotēka bija jau uzcelta, tajā ne reizes nebiju bijusi,» smaidot sacīja M. Kosteņecka. Viņa teikusi Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktorei, ka nespēs nemaz tikt augšā pa kāpnēm, bet tā galu galā nebijusi nekāda problēma, tāpēc sanācis, ka drīz pirmajā bibliotēkas stāvā arī notikusi neliela un sirsnīga prezentācija. Un tad, kad prezentācija notikusi tādā atmosfērā, rakstniece vakara noslēgumā teikusi, ka šodien Gaismas pilī notikusi viņas augšāmcelšanās. Viņa beidzot piecēlusies no savas gultas un nokļuvusi pilī. Pasākumā rakstniece nolasījusi arī dažas no tām 3000 lasītāju vēstulēm, kas viņas arhīvā krājušās no 20. gadsimta. Un tad atnākusi ideja, ka vajadzētu uzrakstīt vēl vienu grāmatu, jo ne velti saka: apetīte rodas ēdot. Tā būtu grāmata ar latviešu tautas gaišo portretu, kas būtu kā baltās un gaišās dvēseles kods, jo tik gaišas vēstules, ko rakstījuši atbalstam latvieši Atmodas laikā, kad rakstniece bijusi krustugunīs no vienas un otras puses, ir kaut kas unikāls.
Domāts — darīts, un nu uz Gaismas pils pašu virsotni
Vēstules ir unikālas, jo Latvijā nav otra tāda krievu rakstnieka, kas varētu tautai piedāvāt tādu vēstuļu klāstu. Marina Kosteņecka min, ka moto pirmajai grāmatai ir no Māra Čaklā vārdiem: «Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis.» Rakstniece bilda, ka ar viņu noticis tas, ka ir 3000 vēstuļu mājas arhīvā no tautas. Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība piedāvājusi palīdzību, Marina piedāvājumam pieķērusies un nelaidusi vaļā. Rezultātā radusies ideja, ka pirmo grāmatu vajadzētu iztulkot latviešu valodā, un, kā par brīnumu, tas tika arī realizēts. Šobrīd ir iznākušas četras grāmatas — divas krievu un divas latviešu valodā. Un galarezultāts sanācis patiešām brīnišķīgs. Pagājušā gada rudenī Nacionālās bibliotēkas augstākajā stāvā, pašā stikla kalna virsotnē, notikusi lielā prezentācija, kad Marina varējusi sacīt: «Nu redziet, Antiņš savos invalīda ratos, kas ir mans zelta zirgs, uzbrauca stikla kalnā… Pirms gada biju tikai piecēlusies no gultas, un man bija augšāmcelšanās Gaismas pilī, bet vēl pēc gada es uzbraucu pašā stikla kalnā invalīda ratos,» savā pieredzē kā lielā brīnumā dalās rakstniece, kurai tas bija iesākums braukāšanai pa mazākām «gaismas pilīm» visā Latvijā.
Rakstnieces unikālā pieredze grāmatās
Talsu Galvenās bibliotēkas vadītāja Vija Nagle dalījās domās, ka Marinas kundzes mūža divdesmitā gadsimta ievērojamākos notikumus, kas atspoguļoti grāmatā, varētu pat iedalīt apmēram desmit lielākās grupās. Mūžs ir bagāts un interesants, un bagāža arī ir bagāta. Viņa bijusi skolotāja Čukotkā, studējusi Rīgas Medicīnas skolā, mācījusies Maskavas Literatūras institūtā, tāpat arī starptautiskajā Ramakrishna kultūras misijas institūtā Indijā, divas reizes bijusi komandējumā Černobiļā, Atmodas laikā ievēlēta par Augstākās Padomes deputāti, piedalījusies cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šī ir tikai neliela daļa no tā, kas pieredzēts Marinas kundzes mūžā. Tie, kas sekojuši līdzi rakstnieces dzīves notikumiem, kur netrūcis arī skumju brīžu, jo sanāk tā, ka viņa iestājusies par Latvijas neatkarību varbūt vairāk nekā kādi pašu tautieši, bet tika «sista» no abām pusēm. Bijuši pārmetumi gan no latviešiem, gan no savējiem. «Savējais starp svešiem, svešs starp savējiem,» — to Marina Kosteņecka saka par piedzīvoto laiku.
Tikšanās reizē ar rakstnieci Talsu Galvenā bibliotēka un LNB Atbalsta biedrība vēlējās dot iespēju ikvienam interesentam dzirdēt dokumentālus stāstus no mūsu laikmeta liecinieces — cilvēka, kam bijusi nozīmīga loma valsts liktenī, bet, lai iepazītos ar rakstnieces 20. gadsimta stāstiem pilnā spožumā, noteikti jāizlasa pati grāmata. Rakstnieces stāstījums Talsu Galvenajā bibliotēkā bija labs makšķerāķis, kas lika Marinu Kosteņecku kā neatkārtojamu, darbīgu, radošu un aizrautīgu personību iemīlēt atkal, no jauna vai arī pirmo reizi, ko varu teikt par sevi.