Jo sliktāks garastāvoklis, jo mīkstāka karbonāde?

Ļaujiet man runāt

Tas skan kā fizikas likums, un šķiet, ka tā arī ir, bet gadās kāds, kam slikts garastāvoklis ir vienmēr, bet no karbonādēm ne smakas. Viņš drīzāk mīca dusmu, aizvainojuma, pašžēlošanās kotlešmasu, sajauc to ar pašiem raudulīgākajiem sīpoliem un mīca, mīca un vēl joprojām tikai mīca, bet, kad izcep savas kotletes, tad tik apdegušas melnas, ka tās pat ar vislielāko caureju uz zemeslodes neēstu neviens, ja pat viss aptieku bizness, kas ir daudz pelnošāks par naftas, izputētu kā nebijis. Viņš vienmēr ir nelaimīgs, aizvainots un cietis vienmēr visvairāk par visiem. Un visas viņa nelaimes ir nosaucamas kādas personas vai personu grupas vārdā, kas nodarījusi pāri vēl laikā, kad pa zemes virsu staigājuši dinozauri.
Tik nezin kāpēc, ir cilvēki ar raksturu, pār kuriem braukuši desmit reizes smagāki dzīves tanki un smagā artilērija, kas ir laimīgi, stipri, izsitušies un nekad un nekur nevaino nevienu citu, jo saprot, ka savas laimes kalējs ir neviens cits kā pats cilvēks. Un saprot, ka tas, kas darījis pāri, noteikti pats arī nebijis diez ko laimīgs. Vēl vairāk — viņš lieto galvu un cenšas visu izanalizēt, kas citreiz aizved pie saprašanas, kas iedod mieru un brīvību no jebkādas nepiedošanas. Protams, ļaunumam nav attaisnojuma, bet to var izskaidrot, un saprašana patiešām citreiz iedod mieru. Nevajag augstāko izglītību, lai saprastu — katrs dod to, kas viņam ir. Ja esi priecīgs un laimīgs, tu dod prieku, ja esi pazemots un nelaimīgs, tu gribot negribot ievainosi citus. Un paradoksāli ir tas, ka nepiedošana sasien nevienu citu kā vien pašu nepiedevēju, bet pāridarītājs dzīvo cepuri kuldams, pat nezinot, ka uz viņu kādam nav labs prāts. Tas arī ir kā fizikas likums.
Jā, neviens nav atbildīgs un vainīgs par tām cūcībām, kas ir notikušas bērnībā vai jauneklības gados, par ko, protams, patiešām tīri cilvēcīgi ir ļoti žēl, bet tikai pats cilvēks ir atbildīgs par to, ko viņš ar šo pieredzi dara. Un vai nav loģiska likumsakarība tā, ka vislabākie ziedi izaug tur, kur bijuši «visbagātīgākie» mēsli? Kāpēc? Tāpēc, ka dzīves smagumos, kur vētras lauzušas un plēsušas, iegūts palmas lokanums, un sakne, cenšoties noturēties, spiedusies dziļāk zemē, lai nekas nespētu izraut to no pamatiem. Un zem tādas palmas pēc tam var patverties daudzi jo daudzi. Bet var, protams, uz sevi skatīties arī kā uz nabaga «apkakāto» un visu mūžu vienatnē raudāt. Un ar šādiem cilvēkiem ir tik šausmīgi nepatīkami atrasties zem viena jumta, un nedod Dievs, pie viena galda. Visbiežāk dzirdētais teikuma priekšmets ir «es». Lasīju grāmatu «Es izdzīvoju Rumbulā», ko ieteiktu izlasīt ikvienam. Jauna meitene Frīda izdzīvoja nāves nometnē tikai tādēļ, ka līķu čupā spēja izlikties mirusi un viņu šāvēji neatrada. Viņa redzēja, kā mirušajiem tika novilktas drēbes, ko stiept mājās radiniekiem, un tās mirstīgās atliekas tika necilvēciski izsmietas. Bet es nekur neredzēju šīs Frīdas domas pat zemtekstā — «ak, es nabadzīte». Nekur. Tāpat mūsdienās ir tik daudz šausmīgi cietuši cilvēki, kurus neviens pat nezina, jo viņi dzīvo jaunu dzīvi. Ir daudz vardarbībā cietušu sieviešu, kas varotas un dauzītas kā nekam nederīgi dzīvnieki, bet viņas ir stipras sievietes, kuras nu var pacelt citas, vispirms iemācot to, ka sevis žēlošana ir nekas cits, kā kapa rakšana savai dzīvei. Ir grūti to iesākumā pieņemt, un iekšā saceļas vesela pretestības brigāde, bet tad, kad tas, kas tev to stāsta, ir cietis daudz vairāk nekā tu, tad nu gribot negribot gribas ieklausīties kaut ar vienu ausi.

Šerpā Vaļa no Talsiem