Kristīne KārkliņaVandzenes tautas namā Valentīndienas pievakarē tika atklāta vandzenieces Guntas Āles radošo darbu izstāde un bija iespēja tikties ar pašu mākslinieci.
Pasākums noritēja dziesmu un izstādes autores dzejas pavadībā. Savukārt tā tematika liekus jautājumus neraisīja, jo — par ko tad vēl, ja ne par mīlestību 14. februārī runāt, kaut aktuālai tēmai un dzīves skābeklim tai vajadzētu būt katru dienu visas dzīves garumā.
Mīlestības dažādās formas
Kad Guntai piedāvāts izveidot savu izstādi, un, uzzinot, ka tā paredzēta 14. februārī, viņa sapratusi — būs vien jārunā par mīlestību, tādēļ izstādes atklāšanā viņa izvēlējās runāt par varbūt daudziem cilvēkiem nezināmajām mīlestības formām, proti, eros, phileo, storge un agapi. Eros ir seksuāla mīlestība, kas radīta laulības attiecībām, phileo — maiguma pilna pievilcība vai draudzīga attieksme, kas prasa atzīšanu no otra cilvēka puses, bet storge ir dabiska tieksme, tāda kā mātes vai tēva mīlestība, savukārt agape — visaugstākā mīlestības forma. Tā ir nesavtīga, dodoša mīlestība, kas sevi atdod brīvi, bez domām par saņemšanu pretī. Un bez augstākās formas pārējām pastāvēt ir ļoti grūti, jo tās nav pieslēgtas neizsmeļamajam agapes avotam — Dievam.
«Sanāca tā sirsnīgi,» atzīst Gunta, turpinot, ka caur dziesmām atnācējiem bijusi iespēja dzirdēt, kā mīlestības formas saklausāmas mūzikas izteiksmē. Izstādē skanēja arī Guntas Āles dzejoļi — mākslinieces mērķis bijis caur dzeju, mūziku un mākslu atklāt agapes, phileo, storge mīlestības formas uzskatāmā un saklausāmā veidā.
Bez laika robežas
Gunta Āle ir vizuālās mākslas skolotāja, kas beigusi arī Lutera akadēmiju, visu mūžu nostrādājusi skolā un mākslas skolā, bijusi gan pasākumu organizatore, gan noformētāja, tāpēc ar savu izstādi vēlējusies pieskarties katra atnācēja dvēseles stīgām sev mīļā veidā, un viņai šķiet, ka tas izdevies.
Gunta neslēpj arī prieku, ka uz izstādes atklāšanu atbraukusi pat draudzene no Rīgas, kas pats par sevi jau bijis brīnišķīgs notikums. Izstāde Vandzenes kultūras namā apskatāma būs gan vēl kādu laiku, bet tās atklāšanas svētki Guntai šķituši kā bez laika robežas, jo licies — visiem ir tik labi, ka beigt neko nemaz nevajag. Ar katru brīdi cilvēki arvien vairāk atvērušies, kopā dziedājuši un bijis laiks jautājumiem pašai māksliniecei. Pirmo reizi publiski Guntai nācies stāstīt gan par sevi, gan saviem darbiem, kā arī atbildēt uz daudziem citiem jautājumiem, kas, pēc mākslinieces vārdiem, bijusi savā ziņā tāda kā dvēseles atkailināšanās. Arī lasot savu dzeju. «Kas tad uzrunā citus? Tas, kas ir paša piedzīvots,» teic daudzpusīgā vandzeniece. «Katram sakrājušās savas emocijas. Katram arī ir savas dāvanas, kas atšķiras. Un ir jauki, ka ar tām var iepriecināt gan sevi, gan citus.»
Gunta izstādes atklāšanas svētkos neaizmirsa arī savas klases audzinātājas Zaigas Zaļaiskalnas lielo devumu viņas dzīvē. Skolotāja klasi audzinājusi astoņus gadus, bet nu jau ir mūžībā. Viņa bijusi Vandzenē liels kultūras cilvēks, tādēļ pasākumā atskanēja dziesma, kas skolotājai bijusi ļoti mīļa. Gunta saņēmusi no Dieva sapratni, ka kultūras nams pasaules cilvēkiem ir kā baznīca, un viņa nonākusi pie atziņas, ka lēnprātībā un mīlestībā arī šādā veidā var cilvēkiem parādīt Dieva agapes mīlestību.
Mūsu plaukstās ir mīlestība
Tā, kura nāk no sirds.
Mūsu plaukstās ir mīlestība,
Tā, kuru iedod mums Dievs,
Atver plaukstas!
Apķer pasauli!»
Izlaid no sevis Mīlestības putnus!
Un sasildi pasauli ar savām plaukstām!
Gunta Āle
