Lielas personības veido dzīve

Kultūra

Lēnām pa Latvijas muzejiem ceļu uzsākusi izstāde, ko iespējams saukt par jaunu atklājumu Latvijas mākslā — tas ir stāsts par mākslinieku Osvaldu Rožkalnu, kurš līdz 2016. gadam Latvijā nebija zināms. 19. februārī izstāde «Osvalds Rožkalns — trimdinieks dzīvē un mākslā» tika atklāta arī Talsu novada muzejā, kur tā būs skatāma līdz 15. martam.
Osvalda Rožkalna dzimtas saknes meklējamas Lubezeres un Sasmakas pusē, bet viņš pats 1910. gadā piedzima Rīgā. Visai drīz mākslinieks kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Krievijā, bet 1920. gadā atgriezās Latvijā, kur pabeidza pamatskolu, apguva māldermeistara (daiļkrāsotāja) arodu un papildināja zināšanas pie brālēna — mākslinieka Jāņa Roberta Tilberga. Viņa mūžs noslēdzās Vācijā — Vircburgā (1989). Pateicoties mākslinieka dzīvesbiedres Maijas Rožkalnes un audžumeitas Jutas Burhardes līdzdalībai, mākslas zinātnieki Ingrīda Burāne un Māris Brancis izdarījuši svētīgu darbu — O. Rožkalna darbi tagad ir apskatāmi Latvijā un ir izdots katalogs «Trešā atgriešanās. Ieskats mākslinieka Osvalda Rožkalna dzīvē un darbos». Kā jau daudzus latviešu māksliniekus, liktenis un pasaules kari arī O. Rožkalnu ir mētājuši no vienas pasaules malas uz citu, neļaujot iegūt labu izglītību un stabilitāti dzīvē, skaidroja izstādes iekārtotāja Guna Millersone. Pirmais pasaules karš viņa ģimeni aizveda uz Penzu, bet Otrais lika stāties latviešu leģionā, nonākt gūstekņu nometnē Beļģijā un pēc tam kļūt par trimdinieku. Agri ir miruši arī abi viņa vecāki. O. Rožkalna virzību mākslas virzienā ir veicinājušas dažas laimīgas nejaušības. Penzā, vēl puika būdams, viņš par saviem zīmējumiem saņēma uzslavas no gleznotāja Jēkaba Kazaka, kurš viņam ieteica nopietni pievērsties mākslai.
20. gadsimta 30. gados O. Rožkalns, gleznojot dekorācijas, pelnīja iztiku Latvijas Nacionālajā operā, iestājās mākslinieku biedrībā «Zaļā vārna» un piedalījās pirmajās izstādēs. Pēc kara mākslinieks palika Vācijā, un kaut arī piedalījās latviešu bēgļu nometņu kultūras dzīvē un desmit gadus nostrādāja par dekoratoru un kostīmu mākslinieku Vircburgas teātrī, nozīmīgākā viņa daiļrades daļa sabiedrībai palika nezināma. Gan iedzimtās kautrības dēļ, gan augstās paškritikas un klusā dzīvesveida dēļ gleznotāja dzīves laikā nenotika neviena viņa darbu personālizstāde.
Tagad latviešiem tiek dota iespēja ar pārsteigumu un negaidītu prieku skatīt Eiropas līmeņa mākslu, kuru radījis mākslinieks bez mākslas izglītības. Osvalds Rožkalns ir mācījies no dižākajiem pasaules meistariem (El Greko un Vermēra), bet galvenokārt no Pikaso un kubisma, kā arī austrumu tautu virtuozās dabas inspirācijām, pateicoties savai izcilajai mākslas grāmatu kolekcijai.
Viņš ir sapratis, ka jebkurā bildē klātesošām jābūt mākslinieka esenciālām un koncentrētām pārdomām un savas tautas garam, kas ir laimīgi transformējies gan viņa gleznu slāpēto krāsu kolorītā, gan atturīgajā formā. Portreti, ainavas, klusās dabas, abstraktas kompozīcijas, zīmējumi, akvareļi — tā ir nepārvērtējama bagātība, kuru mūsu acīm tagad ir prieks baudīt, atzina G. Millersone.
Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne uzsvēra, ka latviešiem jāapzina savas saknes. Ne visiem ir jābūt māksliniekiem, bet savu sakņu apzināšanās iedod kaut ko nenovērtējamu visam mūžam. «Šogad paiet pieci gadi, kopš pirmo reizi bijām Vircburgā pie Maijas kundzes. Sākums patiesībā bija ļoti vienkāršs, dzīvē visas lielās lietas notiek vienkārši, ja mēs paši nesākam tās regulēt. Osvalda Rožkalna un viņa kundzes audžumeita Juta Burharde 2014. gadā sarīkoja pirmo mazo izstādi Berga bazārā, un Māris Brancis bija pirmais, kurš uzrakstīja par Osvaldu Rožkalnu. Es izlasīju, aizgāju apskatīties izstādi, zvanīju Mārim un teicu — viņš tiešām ir ļoti labs! Tā mēs, viens otru pabakstot, aizbraucām uz Vircburgu un iepazināmies ar Maijas kundzi.
Osvalda Rožkalna mantojums ir neaptverams, un viņa darba spējas ir fantastiskas. Ja tu dzīvē kaut ko gribi izdarīt, tev ir jāizšķiras un ļoti mērķtiecīgi pa šo ceļu jāiet. Sakarības, kas ir veidojušas Osvaldu par mākslinieku, ir ļoti bagātas. Viņš nav mācījies nevienā skolā, bet visu panācis pats! Tas manu cieņu vairo. Neapšaubāmi viņš ir arī ļoti talantīgs — to var redzēt pēc krāsu attiecībām un smalkuma. Lielas personības veido dzīve. Dzīve viņam tiešām ir bijusi ļoti bagāta un krāsaina. Tā ir ļoti liela kultūras bagātība, kas nāk klāt pie inteliģences, kas Osvaldam un Maijai piemita ļoti lielā mērā. Tas nosaka to, ka cilvēki interesējas par mūziku, glezniecību, kultūras pieminekļiem, sajūt nepieciešamību lasīt un abonēt jaunākos literatūras un mūzikas žurnālus. Svarīgi manā skatījumā ir tas, ka Osvaldam ir savs rokraksts, — viņš pēdējo 20, 25 gadu laikā ir otrs lielākais atklājums pēc Ādolfa Zārdiņa. Viņš mākslas gaitā nav ieaudzis un ierakstījies uzreiz — jāpaiet zināmam laikam. Osvalda atzīšana Latvijā nāks ar gadiem un pamatīgu darbu.
Tas ir ārkārtīgi svarīgi, cik nopietni mēs šodien attiecamies pret savu kultūras mantojumu. Manuprāt, mēs attiecamies nepietiekami nopietni gan finansiāli, gan visādi citādi. To es attiecinu uz trimdas arhīva atvešanu atpakaļ uz Latviju, un to es attiecinu arī uz mākslas vēstures sabalansēšanu. Mūsu ir tikai tik, cik esam. Mūsu iekšējais spēks ir vienotībā un tajā, ka mēs visu, kas mums pieder, sargājam, kopjam un ar to lepojamies. Tas attiecas gan uz valsti kopumā, gan uz katru cilvēku atsevišķi,» uzsvēra I. Burāne.