Jo mazāk stereotipu, jo vieglāk atrast savu ceļu

Personības

Saruna ar Inu Brūveri ir kārtējais apliecinājums tam, ka viss notiek īstajā laikā. Viņa to zina, jo pēc 25 banku sektorā nostrādātiem gadiem ir kļuvusi par pašas dibinātās šūšanas un hobiju akadēmijas vadītāju. Īpašu vērtību Inas lolojumam piešķir divi tā nosaukumam pievienotie vārdi «Elvīra Korfs» — tie dod godu omītei, kuras fotogrāfijai un šujmašīnai «Singer», protams, atrasta vieta arī mazmeitas radītajā darbnīcā. Ina vispār prot piešķirt lietām vērtību — divistabu dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā Talsos, Darba ielā 19, viņa akadēmijas apmeklētājām ļauj justies gluži vai kā mazā pilī.
«Esmu dzimusi Talsos, augusi Talsos, skolā gājusi Talsos. Arī tad, kad strādāju Rīgā, ik pēc pāris dienām braucu šurp, jo manas mājas ir šeit,» sarunas sākumā atklāj Ina. Agru bērnību un vēlākās vasaras viņa pavadījusi ārpus pilsētas «Damalās», bet Talsos ar vecākiem sākotnēji dzīvojusi Laidzes ielā, tāpēc izglītības iegūšanai tikusi izvēlēta Talsu 2. vidusskola. Skolas gados Ina apmeklējusi dažādus pulciņus, gūstot iemaņas keramikā, tautas dejās, rēvijas dejās, tūrismā. «Šie pulciņi attīstīja manī uzņēmību, atbildības izjūtu, apziņu, ka ikdienai ir noteikts ritms, izpratni par to, ka visā tu ej kaut ko iegūt, iemācīties,» viņa spriež.
Vēl pirms visa iepriekšminētā Ina apguvusi šūšanas pamatus. Protams, mazmeitu skolojusi arī omīte, bet ne tikai — tas varējis būt jau vasarā starp bērnudārza beigšanu un skolas gaitu sākšanu, kad viņa mērķtiecīgi devusies pie šuvējas, kura dzīvojusi pāri ielai, ar lūgumu, lai iemāca šūt ar šujmašīnu. «Divas dienas viņa man lika šūt papīru, jo ar kājminamo šujmašīnu ir tā — tikko tu pārsit, uz papīra to var redzēt. Ja būtu ievērts diegs, tas uzreiz tiktu norauts! Bet pēc divām dienām viņa paskatījās un teica: «Jā, tagad ievērsim diegu.» Jautāja, ko tad es šūšu, un es paziņoju, ka šūšu lellei zeķubikses! Viņa saķēra galvu,» Ina smejas. «Jau vecumā, kad pieklājās teikt, ka ar lellēm vairs nespēlējies, es meloju, ka to nedaru, bet patiesībā man joprojām bija leļļu stūris, un es šuvu lellēm drēbes,» viņa atceras. Arī omītes šujmašīna, kas vispirms nonākusi viņas vecākās meitas, tad — vidējās meitas, bet pēc tam — Inas mammas lietošanā, galu galā tikusi Inai.
Lai gan, to visu zinot, šūšanas un vaļasprieku akadēmija liekas loģisks mērķis, līdz tā sasniegšanai bija jānoiet garš ceļš. «Ilgus gadus strādāju kreditēšanā, tāpēc esmu redzējusi ļoti daudz gadījumu, kad cilvēkiem neizdodas radīt savu uzņēmumu. Daudz esmu par to mācījusies un uzskatu, ka visiem nav uzņēmēja gēna. Šajā pasaulē, kurā būtībā jau ir izdomāts absolūti viss, radīt produktu vai pakalpojumu, kas cilvēkiem būs vajadzīgs ilgtermiņā, nevis mazu brītiņu, nav vienkārši. Cilvēkam jāsajūt tā sava stīga, un man gadiem ilgi likās, ka man tādas nav. Kad viss beidzot pavērās, bija tā, it kā pa gabaliņiem liktos kopā puzle: mana omīte, viņas šujmašīna, tas, kas man bijis svarīgs… Mūsu dzīve jau ir kaut kur ierakstīta. Mums tikai jābūt uzmanīgiem un jāsaklausa, kas mūsos notiek,» uzskata Ina.
Pazīstot cīnīšanos pretī sev
Viņas pieredze liecina, ka nav vajadzības krist izmisumā arī tad, ja pēc vidusskolas uzreiz nav iespējas studēt nolūkotajā augstskolā. Arī Ina šādā situācijā bija. «Bet nekas! Atgriezos Talsos, sapucējos un devos meklēt darbu,» viņa smejas. Bijušas divas vakances: galvenās kasieres vieta universālveikalā un auklītes vieta bērnudārzā. Ina izvēlējās otro iespēju, jo tā bija labi pazīstama — viņa jau iepriekš vasarās bija iemēģinājusi roku auklītes pienākumu pildīšanā. Arī šoreiz Inas auklītes darba pieredze ilga vien dažus mēnešus, līdz viņai piedāvāja operatora vietu «Sakaru bankā». «Tā sākās mana banku karjera. No operatores pie lodziņa izaugu līdz vecākajai auditorei,» Ina konstatē. Kopumā viņa dažādās bankās nostrādājusi 25 gadus, pa vidu uz pusotru gadu kļūstot par grāmatvedi SIA «Vika Wood», bet pēc tam atkal atgriežoties bankā. «Bankas darbiniekiem ir ļoti daudz jāmācās, visu laiku jābūt gataviem pilnveidoties. Aiziešana no šīs jomas nenozīmē, ka es vairs negribu mācīties, bet gan to, ka sapratu — tajā jomā sevi pilnveidot vairs nevēlos. Ir cita joma, kurā vēlos sevī ieguldīt,» Ina vērtē.
Uz mācīšanos viņa nav bijusi skubināma — Banku augstskolā ieguvusi maģistra grādu, juridiskajā koledžā — pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības diplomu. Bet dvēseli Ina savulaik veldzējusi, apmeklējot dažādus kursus un meistarklases saistībā ar šūšanu, zīda ziedu izgatavošanu un rotu darināšanu. Viņa pabeigusi arī Burdas šūšanas skolu un pēc tam vēl piecus gadus apmeklējusi vaļasprieku kursus, turpinot attīstīt šūšanas prasmes. Kolēģi bankā visai drīz izsprieduši, ka ir divi varianti: vai nu Ina pati šuj, vai arī viņai ir kāda laba šuvēja. «Man lielākoties visi tērpi ir pašas šūti vai pāršūti. Nupat ar kursu meitenēm runājām par Džeinu Fondu, kura «Oskara» ceremonijā paziņoja, ka vairs nevienu jaunu apģērbu nepirks. Manā skolā arī ļoti piekopjam apģērba pāršūšanu. Cik ļoti skaistus tērpus var radīt no otrreiz izmantota apģērba!» priecājas Ina.
Lēmums par aiziešanu no bankas gan nācis ļoti grūti. «Kādu gadu mocījos. Pēdējā posmā es noteikti jau vairs nebiju laba darbiniece, jo šajā jomā biju izdegusi. Ne es vairs varēju viņiem ko labu iedot, ne viņi man. Tas bija vien mēģinājums noskaidrot, cik ilgi es spēšu izturēt. Katrā cilvēkā ir kādas robežas, kuras nevajag pārkāpt,» Ina uzsver. Abas gan bažījamies, vai nav tā, ka daudz cilvēku tās tomēr pārkāpj, paliekot nemīlamās darba vietās un ar savu rūgtumu liekot visiem ciest. «Un cieš arī viņi paši, jo zaudē kaut ko svarīgu, vairs neizjūt dzīves patieso kvalitāti tikai tāpēc, ka nav gatavi uzņemties atbildību un pieņemt lēmumu par aiziešanu. Es pazīstu to cīnīšanos pretī sev, visu laiku mēģinot sev iestāstīt, ka jāpaliek. Bet brīdī, kad pieņem lēmumu, kļūst nenormāli viegli, un tev ir pilnīgi vienalga, kas ar tevi pēc tam notiks. Kad esi piedzīvojis šo atvieglojuma izjūtu, tevī atveras kaut kas iepriekš neapjausts. Tu izej no iepriekšējiem rāmīšiem un atrodi to, kas tev ir jādara. Jo vairāk tu atbrīvo savu prātu no stereotipiem, jo vieglāk atrodi savu pareizo ceļu. Jo tāds ir!» pārliecinājusies Ina.
Ar Žizī — tik uz priekšu!
Kad atlicis nostrādāt pēdējo mēnesi pirms darba attiecību izbeigšanas, iestājusies gluži vai eiforija. «Kaut kas bija nokritis no pleciem, un bija skaidrs: es gribu motorolleri! Visu mūžu par to biju sapņojusi, bet iepriekš sapratu, ka tas manā sadzīvē neiederēsies. Nu beidzot iegādājos «Vespu», zinot, ka Talsos motorollers derēs ideāli. Tā arī ir!» apliecina Ina.
Domājams, ka daudziem prātā palicis viņas tēls no pagājušā gada Talsu pilsētas svētku gājiena — sieviete uz motorollera stilizētā tautastērpā un ar krāšņu kroni galvā. Pārējās audēju kopas «Talse» dalībnieces ar Inas braucamo savienoja austas jostas, un likās — tikai tās attur Žižī vadītāju no lielāka ātruma uzņemšanas. «Tāda ir brīva, atbrīvota sieviete. Viņa neuztraucas par to, kā izskatās, jo zina — kad viņa jūtas labi, tad labi arī izskatās,» Inas acis dzirkstī, par to runājot. «Bet līdz tam ir jānonāk, izejot cauri dažādiem dzīves posmiem. Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Jāpaļaujas, ka tas tā ir. Paļauties — tas nebūt nenozīmē, ka neko nedari! Bet tu esi arī atvērts un nestreso par to, kas notiek. Ja reiz notiek, tā jānotiek. Ja nevari neko izdarīt, nav īstais laiks vai arī ir kāds cits, kurš to var izdarīt, bet tas neesi tu,» spriež Ina. Vēl viņa atgādina: «Ir tas teiciens, ka dzīve ir kā brauciens ar velosipēdu: ja ir grūti, tātad tu brauc augšup. Izaugsme notiek tad, kad kļūst neērti! Ja tev ir ērti, izaugsme nenotiek.»
Lai arī tagad liekas, ka būtu taču varēts pie sava aicinājuma nonākt jau agrāk, Ina spriež, ka viss vedis tuvāk mērķim. «Droši vien, ja es nebūtu gājusi cauri pieredzei bankā, tad nebūtu apguvusi attiecības ar klientiem, kas mani kā cilvēku ir veidojušas. Kursu vadīšana jau neaprobežojas tikai ar mācīšanu šūt. Tas ir kaut kas vairāk. Redzu, ka cilvēkam šodien bijis grūti, un man tik ļoti patīk, ja varu to sajust un uzlikt viņam roku uz pleca. Es savas kursu dalībnieces kaut kā… ļoti mīlu! Tēju uztaisu, parūpējos, mums ir savi rituāli… Viss, ko esmu pieredzējusi, ir mani mācījis un audzinājis,» viņa sapratusi.
Vairāk nekā tikai kursi
2018. gada augustā aizgājusi no darba bankā, Ina sāka nopietni virzīties pretim savam sapnim. «Es nevaru neko izdomāt tukšā vietā. Man vajag, lai stāsts ir patiess. Domāju par to un sapratu, ka man taču ir stāsts par omīti un šujmašīnu, un guvu izjūtu, ka stāvu uz pareizā ceļa. Biju brīva, tāpēc iesaistījos visur, kur vien var, — aušanā, «Patrepē». Sāku meklēt kādus projektus, jo biju dzirdējusi, ka ir iespēja saņemt atbalstu arī biznesam. Man bija savi līdzekļi, par kuriem iekārtot darbnīcas telpas, bet bija vajadzīgas arī iekārtas, un šujmašīnas iegādājos par Nodarbinātības valsts aģentūras projektā saņemtajiem 5000 eiro,» viņa atklāj.
Šūšanas un hobiju akadēmija darbu sāka pagājušā gada oktobrī. Kursu dalībnieces pie Inas ierodas reizi nedēļā. Ir dienas grupas un vakara grupas, un nodarbības ilgst četras stundas. Kursiem nav noteikta garuma, bet katrs pats izvēlas, cik ilgi vēlas tos turpināt. Kursantes izvēlas, ko grib apgūt, un Inas vadībā strādā. «Šūšana nav viegla, tas ir darbs, kuru spēs paveikt tas, kuram pietiks pacietības. Dzīve ir process, un arī šūšana ir process. Viss ir paveicams, ja process sagādā prieku!» viņa atgādina.
Ina spriež, ka pacietība vajadzīga pat sapņu darbā, un arī viņa, protams, iepriekš droši nevarēja zināt, vai gūs prieku no citu mācīšanas. «Bet man tiešām patīk! Un man patīk redzēt rezultātu — kad meitenes kaut ko uzšuj un uzvelk mugurā, viņu acis mirdz. Īpaši tas bija redzams pirms Ziemassvētkiem, kad tapa kleitas ballēm. Un vēl man patīk, ka viņas, pēc nodarbībām ejot ārā pa durvīm, smaida. Kaut kas labs ir noticis. Ir ļoti forši. Tie nav tikai kursi. Mēs apmaināmies ar domām, mūsu vidū valda labestība, un tas ir ļoti svarīgi. Pēdējā nodarbībā mēs ar meitenēm tā smējāmies! Protams, arī strādājām, bet viņas prom devās smiedamās. Gāju mājās, pulkstenis bija tuvu vienpadsmitiem vakarā, virs manis bija ļoti zvaigžņota debess, un es stāvēju un domāju: ak, Dievs, cik es esmu laimīga!» atminas Ina.
Viņa, protams, turpina šūt arī pati, bet tagad laika atliek vien tādiem pasūtījumiem, kuri ir gandrīz vai goda jautājums, piemēram, Ina ir Talsu tautas nama Ķēniņmeitu krāšņo svārku darinātāja, bet tagad rada skaisti violetas tunikas Talsu Valsts ģimnāzijas korim un formas vestes Talsu kinoteātra «Auseklis» darbiniekiem. Ina vēlas turpināt izstrādāt dizainu jauniem apģērba modeļiem. Ieskatu viņas veikumā var gūt, apskatot kleitas «Pa trim», ko var iegādāties «Patrepē» Talsu tautas nama Radošajā sētā.
Sarunas noslēgumā atļaujamies mazliet palūkoties nākotnē. «Vajag mēģināt sniegties augstāk un tālāk par to, ko šobrīd saproti. Tā ir ar mērķiem un ar visu dzīvi — jāmēģina to nodzīvot tā, kā tas bijis paredzēts. Jāsaprot, kāda iemesla dēļ esi pasaulē nācis. Šobrīd intensīvi mēģinu to darīt. Kāds būs mans nākamais solis, vēl nezinu. Es vienkārši paļaujos. Zinu, ka viss vajadzīgais būs un nāks,» pauž Ina.

— Kā tu zināji, ka tāda šūšanas un hobiju akadēmija kādam būs vajadzīga?
— Tev ir ļoti jāmīl tas, ko gribi citiem piedāvāt. Neviens cilvēks nav muļķis, un katrs ļoti drīz sapratīs, ka tu blefo. Sākot attīstīt savu ideju, biju pārliecināta, ka šis pakalpojums ir vajadzīgs, jo man pašai to vajadzēja — es pati tādu gribēju! Visur, kur gāju, stāstīju par savu ideju un vēroju reakcijas. Talsi ir maza pilsēta, cilvēku nav daudz, bet man arī nevajag neko lielu, man pietiek ar to, kas ir. Arī spēka un laika man nav neierobežoti daudz, un ir vēl citas lietas, ko gribu darīt. Bet ir cilvēki, kuriem šāds pakalpojums ir vajadzīgs. Spēt gādāt par to, lai vari labi izskatīties, vai arī pēc grūtas dienas atnākt uz šejieni kā uz meditācijas vietu, no visa cita atslēdzoties, lai pievērstos šūšanai, — tas ir liels ieguvums.