Galvenais akcents liekams uz skolēnu

Izglītība

6. februārī Ministru kabinetā reģionālo mediju pārstāvji tikās ar izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku. Viņa uzsvēra, ka pašvaldībām vairāk jādomā par savā teritorijā esošo skolu tīklu sakārtošanu, akcentu liekot uz skolēnu, nevis kādām citām vajadzībām.
Izglītības kvalitāte vai sociālās funkcijas?
Domājot par skolu tīklu sakārtošanu valstī, izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska teica, ka informatīvais ziņojums par šo jautājumu pirmo reizi publicēts 2019. gada 22. maijā. Starpziņojums par vidējās izglītības iestādēm Ministru kabinetā izskatīts šā gada janvārī. Martā ministrija nāks klajā ar ziņojumu, kas pamatā būs balstīts uz vidējās izglītības iestāžu tīklu sakārtošanu, tam piepulcējot tādus jautājumus kā ieejas prasības vidējā izglītības posmā, ģimnāziju kritēriji un to tālākā attīstība, kā arī finanšu modeļa maiņa. Ministrija no pagājušā gada augusta līdz pat šā gada 7. februārim runāja ar katras novada pašvaldības pārstāvjiem, lai saprastu izglītības politiku konkrētā reģionā. Liktie akcenti ir visdažādākie: konkrētais skolu tīkls novadā, informācija par skolēnu un skolotāju skaitu, likmēm, cik skolēnu ir uz vienu skolotāju, kāds ir vidējais atalgojums, kādas ir slodzes pedagogiem. Skatīti arī centralizēto eksāmenu rezultāti, vērtēti vidējās izglītības posmā iespējamie izvēļu grozi, ko konkrētā izglītības iestāde plāno īstenot, kā arī skolēnu skaits, kas turpmākos trīs gadus ienāks skolu sistēmā.
Daudzos novados skolēnu skaitam ir tendence pieaugt, īpaši Pierīgā. Ir arī otra tendence — skolēnu skaits samazinās, un ir pašvaldības, kas paudušas, ka var atbildēt par šo gadu, bet ne par skolas likteni trīs gadu griezumā. Vēl viena no sarunas tēmām bija skolotāju digitālā kompetence, kā arī loģistika, skatot, cik daudz pašvaldības tērē transporta izdevumiem, brīvpusdienām. Kā pašvaldība un skolas pārstāvji izprot, kāda ir tās primārā loma — vai tā ir izglītības kvalitāte, vai sociālās funkcijas nodrošināšana. «Ja es jūtu, ka sarunā dominē sociālās funkcijas nodrošināšana, tad skaidrs, ka šī saruna ir ar vienu rakursu — ar diezgan drūmu izdzīvošanas politiku,» sacīja ministre. Viņa kā labo piemēru minēja Salas novadu, kur ir maksimāli labi sakārtota infrastruktūra, motivēti skolotāji, fantastisks skolas direktors un tikpat enerģisks pašvaldības vadītājs. Mazliet citādāka situācija ir Līvānu novadā, kur skolu tīklu sakārtošanu uzstājīgi prasa uzņēmēji, uzmanību vēršot gan uz mācību kvalitāti stundās, gan ārpusklases aktivitātēm. «Šajā piemērā vecāki iesaistās skolas kvalitātes nodrošināšanā, ko nav izdarījusi valsts. Tur uzņēmēji nāk ar savu atbalstu. Viņiem ir iedibināta stipendija pedagogiem, ko katru gadu saņem pieci radošākie pedagogi. Augstākā stipendija ir 5000 eiro, zemākā — 1000 eiro. Tas, manurpāt, ir pietiekams impulss, lai skolotājs savu darbu veiktu ne tikai no sirds, bet ar vairākām pievienotām vērtībām. Pašvaldība šajā novadā ir radījusi vidi, kur nāk jauni cilvēki, ir darba vietas un aug sabiedrības pieprasījums pēc kvalitātes. Sakām, ka dzīvojam visu laiku reformās. Ja dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, tad katram cilvēkam, kurš ielikts konkrētā amatā, ir jābūt atbildībai un perspektīvai, kā viņš redz savu amata izpildi, nevis nākamo vēlēšanu termiņu. Diemžēl, runājot ar ļoti daudzām pašvaldībām, dzirdu skaidru atbildi, ka neko tās nedarīs skolu tīkla sakārtošanā līdz 2021. gadam. Parasti to saka pašvaldības, kas nav skolu tīklu kārtojušas, kam ir problēmas ar skolotājiem, ataudzi un bērnu skaitu,» pārdomas pauda ministre.
Igaunijas piemērs
Sarunā izskanēja Igaunijas piemērs, kas skolu tīkla sakārtošanai nopietni pievērsās pirms vairākiem gadiem. Lai gan sākumā plānotajām izmaiņām liels atbalsts sabiedrībā nebija, tagad rezultāti pasaules un Eiropas līmenī rādot, ka Igaunija ieņem augstas pozīcijas. Pēc I. Šuplinskas teiktā, igauņi nepiedāvāja, kā saglabāt vidējo izglītību tuvāk mājām vai jebkuru mācību iestādi. Bija izvirzīti divi skaidri koncepti — koncentrēt cilvēku resursus un infrastruktūru, Eiropas Savienības struktūrfondu naudu ieguldīt nevis vecās ēkās, jo tās ir nerentablas un domātas 800 vai 1000 bērniem, bet gan jaukt nost un celt jaunas konkrētiem apstākļiem, efektīvai apsaimniekošanai atbilstošas. «Kāda ir Latvijas situācija, mēs ļoti labi zinām. Viņi pirms desmit gadiem bija ļoti nepopulāri, ar lielu sabiedrības spiedienu, bet izmainīja savu skolas sistēmu. Igauņu sasniegtie rezultāti ir redzami reitingos pasaulē un Eiropā. Globālās tendences rāda, kā mainās darba tirgus, nodarbinātība, cilvēku sociālais līmenis. Noslāņošanās būs aizvien izteiktāka, ja izglītības sistēma nespēs operatīvi reaģēt, kas šobrīd ir vajadzīgs nākotnes izglītībai. Pati nāku no nelielas lauku skolas, un es ļoti labi apzinājos tajā laikā šādas skolas priekšrocības. Taču, otro gadu vērtējot un salīdzinot, kur ir tie āķi, kādēļ šī mazā skola tomēr zaudē, redzams, ka kopējie rezultāti lasītprasmē, dabas zinātnēs, matemātikā šajās skolās tomēr ir zemāki, bet mobingā, man par brīnumu, augstāki. Nostiprinoties moderno tehnoloģiju ienākšanai mūsu dzīvē un ikdienā, jaunatne asocializējas. Tā ir problēma, kas vērojama citviet pasaulē, bet Latvijā tā vēl nav tik akūta. Ja jaunietis turpina mācīties mazā skolā, un šeit runa ir tieši par periodu, sākot no sestās klases, kad diferencējas mācību priekšmetu struktūra, netiek dota vide, kurā jaunietis sevi var apliecināt. Ļoti mazā vidē viņš kļūst par izteiktu līderi vai viņam zūd motivācija vispār par kaut ko būt, jo nespēj rast šādā vidē sev pielietojumu. Šī asocializācija zināmā mērā tiek mazināta tai brīdī, kad skolēnam piedāvā dažādas iespējas. Viens no apstākļiem ir arī vienaudžu vide, kas ir ļoti svarīgs faktors,» uzskata ministre. Viņa pauda, ka skolas uzdevumi 21. gadsimta izglītībā ir skolēniem iemācīt vai apgūt globālu problēmu risināšanas praksi; veicināt skolēnus būt līdzatbildīgus (jābūt ļoti spēcīgai sociālajai un pilsoniskajai līdziesaistei), kā arī jāveicina digitālā kompetence. Šo uzdevumu mērķis ir, lai audzēknis būtu veiksmīgs, laimīgs un lai konkrētie talanti un spējas būtu attīstītas maksimālā līmenī.