Es zinu labāk

Ļaujiet man runāt

Ir tāds teiciens: pats gudrs! Tik jautājums paliek, cik un kādā daudzumā tā gudrība patiešām ir noderīga. Cilvēkiem, šajā gadsimtā dzīvojot, liekas, ka informāciju iegūt ir tīrais nieks. Paši varam visu salikt kopā, paši varam analizēt un izdarīt secinājumus. Tā jau patiešām arī vajadzētu būt, jautājums vien — kur mēs sev interesējošos informācijas puzles gabaliņus atrodam? Pēdējo gadu laikā daudz ir runāts par medijpratību un viltus ziņām, daudz ir runāts par tukšu saturu un maldinošu informāciju, tomēr nez kāpēc nekas šajā ziņā nemainās. Vieni ar pārliecību stāsta, ka zināmu produktu lietošana uzturā ir vienlīdzīga ar nemirstības un pārcilvēcisku spēju iegūšanu, citi, izraujot teikumu no konteksta, būvē jurisprudences šedevrus. Un tas diemžēl notiek ne jau tikai ar tiem, kurus liela sabiedrības daļa sauc par neizglītotiem džungļu iemītniekiem… Ja paraugās uz to saturu, ar ko cilvēki dalās sociālo tīklu platformās, cik nepārbaudītas, maldinošas, bezjēdzīgas un apzināti izkropļotas ziņas tiek laistas tālāk pasaulē, tad iezogas nolemtības izjūta par nācijas vispārējo intelekta līmeni.
Jūs jau varētu teikt: «Bet par ko tu pats raksti un ko mēģini pateikt plašākai sabiedrībai?» Atzīstos — bieži vien runāju par neko. Es tikai ceru, ka mans «nekas» netiek uztverts kā ļoti aktuāla un svarīga informācija, kas pretendē uz ziņu lappusēm. Reizēm var un vajag «padzīt muļķi», bet ir tēmas, par kurām labāk to nedarīt.
Pēdējā aktuālā lieta ir Dānijas produktu boikots, lai ierādītu vietu netaisnībai, kura valda Dānijas tiesu sistēmā. Jūs jau zināt, par ko runāju. Un par šo lielo un drosmīgo soli cīnās daudzi, daloties ar to «Facebook» platformā, «Twitter» un kur vēl ne. Bet šāda veida iestāšanās par vienu savas valsts piederīgo var izvērsties par citu mūsu valsts cilvēku nolemšanu bezdarbam — nepirksim produktus, ko ražo Dānijas uzņēmēji, kuri darbojas mūsu valstī, atstāsim bez darba mūsu kaimiņus, novadniekus, citus Latvijas iedzīvotājus, taisnību izcīnot ar «ļoti» apdomātu soli. Tādējādi mēs parādīsim, ka ar latvieša krama cieto dvēseli nevar jokot. Lai dāņi baidās! Protams, protams…
Vai nevarētu būt tā, ka, ja mēs līdz galam uzticētos savai valdībai un ja to neveidotu tādi paši populisti, kādi mēs esam virtuves eksperti, tad šīs lietas varētu risināt citādāk? Citiem vārdiem sakot, pārlieku liela centība ir pārcentība. Un pārlieku asa reakcija ne vienmēr ir tā labākā, jo ātrumā mēs ne vienmēr izvērtējam to, ko grasāmies darīt un uz ko mudinām arī līdzcilvēkus. Varbūt mums vajadzētu daudz pragmatiskāk pieiet informācijai, ko lasām un ko dodam tālāk? Tā mēs izvairītos vismaz no tā, ka citi par mums pasmejas. Tāpēc, lūdzu, domāsim ar to ķermeņa daļu, kas mums ir uz pleciem, lai neradītu nejēdzības un haosu sev apkārt!

Raimis