Draudzība, kas nebeidzas

Personības

Ar zirgiem un jāšanas sportu talseniece Sidnija Freimane ir uz «tu» jau kopš bērnības. No Latvijā atzītas jātnieces jauniete kļuvusi par treneri un nu savas zināšanas nodod nākamajām paaudzēm. Par saviem labākajiem draugiem Sidnija sauc dzīvniekus — pirms diviem gadiem viņas draugu lokam pievienojās augumā raženais vācu dogs Big Lily.
Iepriekš ģimenē ikdienu aizvadīja Amerikas Stafordšīras terjers Šēra, kam Sidnija bija ļoti pieķērusies. Astainis nokļuva labākos medību laukos, bet vēlme pēc sirds siltuma un uzticības, ko spēj dot vienīgi dzīvnieks, nekur nepazuda. «Nebija tā, ka plānojām pirkt suni, — tas notika likumsakarīgi. Aizbraucu līdzi mammai uz vietu, kur viņa trenēja jātniekus, un mums piedāvāja nopirkt vācu doga kucēnu. Kaut man nav bail no suņiem, sākumā nobijos — māte bija man līdz krūtīm. Domāju — ārprāts, kas tur izaugs! Kad Šēra nomira, bija ļoti dīvaina sajūta, jo, izejot ārā, nebija ko sabužināt. Zirgs ir viens, bet suns — kas cits. Tā pieņēmām lēmumu par labu kucēnam.
Vācu dogi — gudri, attapīgi un paklausīgi
Ņemam viņu līdzi pie zirgiem un šad tad arī uz treniņiem. Big Lily ir kārtīgs sargs — ja viņa jūt alkohola vai smēķu smaku, par iekļūšanu mājā nevar būt ne runas. Patiesībā viņa ir ļoti, ļoti gudrs suns. Sākumā apšaubīju šo šķirni, domāju — kas tad ir vācu dogs! Biju pārsteigta par to, cik šīs šķirnes suņi ir gudri, attapīgi un paklausīgi. Big Lily zina savu teritorija un nekad neskrien pāri robežai. Vienu reizi, kad garām gāja mazs sunītis, viņa aizskrēja tam pakaļ, bet tad mēs ar mammu viņu sarājām, un kopš tās reizes ar disciplīnu nav problēmu. Ja Amerikas Stafordšīras terjeram kaut kas nepatiks, viņš klups virsū, bet vācu dogs vairāk domā līdzi notiekošajam. Šie suņi iebiedē ar savu augumu un raksturu. Esam apmeklējušas arī suņu skolu — man nav svarīgi, lai viņa mācētu lekt pāri šķēršļiem vai izpildīt kādus trikus, man ir svarīgi, lai viņa atsauktos uz galvenajām komandām un uzvestos kā mājas sargs,» uzsver Sidnija.
Cilvēkiem, kuri plāno iegādāties vācu dogu, jauniete iesaka pārliecināties par savu finansiālo stāvokli, jo šī suga no cilvēka prasa ļoti daudz. Tā kā barība nav no lētākajām, jārēķinās ar diviem lielajiem maisiem mēnesī. Jāizvērtē arī dzīvošanas apstākļi — vācu dogam vajag plašumus, lai varētu kārtīgi izskrieties. «Dzīvoklī šo šķirni turēt nedrīkst — vācu dogs apgāzīs visu, kas pagadīsies ceļā, jo viņam vienkārši nav vietas. Tā kā mums ir liels lauks, citreiz Big Lily vasarā iet ganībās kopā ar zirgiem. Kad no rīta ejam uz stalli, viņa mums nāk līdzi un kā īsts draugs vienmēr ir blakus. Sākumā viņa uzvedās kā šefs — dzenāja zirgus un centās parādīt, ka tā ir viņas teritorija. Ļoti labi viņa satiek ar bērniem, jo kā kucēns ir uzaugusi šādā vidē, bet uz citiem dzīvniekiem ir greizsirdīga. Esam pieņēmuši un pieradinājuši noklīdušu kaķēnu — nedod Dievs paglaudīt kaķēnu Big Lily klātbūtnē! Ar zirgiem ir tas pats — sākumā bija grūti iestāstīt, ka šeit ir arī zirgi. Viņa to neatzīst un jūtas kā priekšniece — tas nekas, ka zirgi šeit bija pirmie,» smejoties atklāj Sidnija.
Gan darbs, gan vaļasprieks
Zirgi jaunietes sirdī ieņem īpašu vietu — kopā ar šiem graciozajiem dzīvniekiem aizrit viņas ikdiena. «No rīta kopā ar mammu un zirgkopēju iztīrām boksus, pabarojam zirgus, un pēc tam ir neliela pauze. Pēcpusdienā sākam jāt un trenēt bērnus. Ziemā jātnieku ir mazāk — var redzēt, kuram ir gribasspēks, kurš nāk un noturas. Ikdienā visu laiku esmu kopā ar zirgiem, sacensības, treniņi — tā ir mana ikdiena. Gan darbs, gan vaļasprieks jau no pašas bērnības. Pirmajās sacensībās piedalījos četru gadu vecumā. Atceros, kā mani apbalvoja ar lielo barības maisu, ko nevarēju pacelt. Sešu gadu vecumā lecu metru, bet vispār biju tāds žiperis, ka paņēmu zirgu un citreiz nemaz neprasīju mammai atļauju. Nopietni sāku startēt un vākt punktus kopvērtējumam deviņu gadu vecumā — aizraušanās izvērtās profesionālākā līmenī. Lai varētu uzturēt un aprūpēt zirgus, mamma strādāja Šveicē, un vēlāk es viņai pievienojos. Aizbraucu iegūt zināšanas, mācīties un jāt, lai, atbraucot atpakaļ, varētu dot tās citiem. Zirgi ir aizpildījuši manu sirdi jau bērnībā, bet, strādājot ar jaunzirgiem, ir bijuši arī dzīvībai bīstami apstākļi. Kad man bija 17 gadi, sastapos ar nopietnām veselības problēmām. Man plaušās tika ievietots trombu ķērājs, jo no kritieniem bija izveidojušies trombi. Tā zināmā mērā bija arī ģenētika. Tas bija smags posms, kad gāju cauri daudzām operācijām, gulēju intensīvajā nodaļā un aptuveni divus gadus ārstējos. Biju arī ratiņkrēslā un pēc tam no jauna mācījos staigāt. Zirgi bija tie, kas mani piecēla un motivēja ātrāk izārstēties. Katru dienu skatījos video, domāju par zirgiem un centos ātrāk izveseļoties, lai atkal varētu jāt. Visas draudzes bija saceltas kājās un daudzi par mani lūdza, jo nebija zināms, vai izdzīvošu. Paldies Dievam, viss nokārtojās!» prieku pauž jauniete.
«Dievs visu ir sakārtojis tā, ka mums Talsos ir vieni no labākajiem zirgiem. Man pašai ir divi zirgi — Anando un Cerība. Anando ir ļoti īpašs — viņam bija jānāk pasaulē mēnesi ātrāk, bet viņš piedzima tieši manā dzimšanas dienā. Tā ir liela sakritība. Cerību nopirku ar mērķi pārdot, bet esmu tai ļoti pieķērusies un domāju, ka viņa paliks. Zinu, ka darbošos ar šiem dzīvniekiem līdz pat sirmam vecumam, līdz pašām beigām. Tas nav kā baletā vai modernajās dejās, kur ir ierobežots vecums. Jāšanas sportā tu vari startēt, cik ilgi vēlies. Nākotnē mans sapnis ir aizbraukt uz ārzemēm, mācīties pie kāda olimpiskā trenera un gūt vairāk zināšanu. Gribas, lai arī bērni izaug un uzzina arvien vairāk!»