Ceļā pie sevis

Viedokļi

Dažkārt iedomājos par tām meitenēm un tiem puišiem, kuri savulaik skolā un pilsētā bija populāri un pamanāmi. Viņi darbojās skolu pašpārvaldēs, ieguva pirmās vietas popielās, vadīja pasākumus, piedalījās skaistumkonkursos; visi viņus zināja, visi sekoja viņu gaitām… Bet pēc skolas beigšanas daudzi no viņiem devās prom no dzimtās pilsētas, un lielākā daļa ir tik ļoti aizdevusies prom, ka par viņiem vairs vispār nekas nav zināms. Varbūt viņi — populārie un pamanāmie — ir turpinājuši savu uzvaras gājienu, bet tagad darbojas nopietnākās pārvaldēs un kāpj uz lielākām skatuvēm? Varbūt, bet liekas, ka tad mēs par to kaut ko tomēr zinātu. Par dažiem taču zinām un viņu gaitām joprojām labprāt sekojam. Bet pārējie? Var gadīties, ka viņi kaut kur klusi vada savu dzīvi, jau sen sapratuši, ka nemaz nevēlas būt uz skatuves un turpināt piepildīt līdzcilvēku gaidas un iedomātus standartus. Varbūt viņi ir sapratuši arī to, ka jāatstāj ierastā vide, lai viņi spētu būt paši. Ir jājūt, kad vide, apstākļi, apkārtējie cilvēki sāk mūs veidot par tiem, kas nemaz neesam.
Man liekas, ka mēs pārāk maz ieklausāmies sevī. Mēs pārāk slikti zinām, kas mums pa īstam patīk un padodas, un neesam centušies saprast pat to, kas mums patiesi nav piemērots un pie kā nekad nespēsim pierast. Man ir bažas, ka pārāk daudz cilvēku nomirst, tā arī nesapratuši, kas viņi ir, uz ko viņi ir spējīgi un kāpēc viņi vispār ir dzīvojuši. Pat, ja tā notiek ar daudziem, nevajadzētu to uzskatīt par normu. Cilvēkos — ticu, ka ikvienā cilvēkā! — ir milzīgs potenciāls, un ir skumji un nožēlojami, ka tik daudzkārt tas netiek izmantots. Pat vēl vairāk — ir bažas, vai mūžīgā vienādošana, centieni visus ielikt vienādās kastītēs skolās un darbavietās neliecina par bailēm atklāt katra unikālo potenciālu. Ērtāki taču mēs esam, ja varam tikt izmērīti ar vienu lineālu, salīdzināti pēc viena standarta.
Mērītāju un salīdzinātāju netrūkst. Ja neesi sapratis, kas tu esi un kas noteikti neesi, apkārtējo spriedumi tevi stumda un grūsta, līdz esi vienos zilumos vai iemanto pārlieku biezu ādu. Bet to nevajadzētu pieļaut! Kamēr es tev neaizrādu, ka tu gadiem ilgi veic savu darbu izdomas trūkuma vai naudas dēļ, nevis sekojot aicinājumam, paturi pie sevis viedokli, ka es daru nepareizi, rīkojoties citādāk. Kamēr es nekritizēju tavu veikumu vai tavas izvēles, neiedomājies, ka tevi kāds ir deleģējis būt par ekspertu manā dzīvē. Jā, un vēl — kamēr es paturu pie sevis komentāru par tavu augšanu platumā, lūdzu, atturies uz ielas manam bērnam sacīt, ka viņam taču ķieģelis uz galvas jāliek, lai neizaug par garu… Redz, es kļūstu pavisam rūgta! Bet labāk ir, ja rūgta esmu es, nevis mans bērns tiek absurdu ievainojumu sarūgtināts uz visu dzīvi. Vai tad mums katram nav pa kādam līdzīgi absurdam ievainojumam? Un vai mums katram savu reizi mērlente nav likta ap tām personības, dotību vai, jā, pat ķermeņa vietām, kuras mainīt nav mūsu spēkos?
Pārmaiņas, protams, nenāk viegli pat teorētiski maināmajās lietās, bet pienāk brīdis, kad no tām izvairīties nav ne iespējami, ne gudri. Ir tā, kā mācītājs Kaspars Simanovičs raksta grāmatā «Torņkalna sprediķi»: «Varētu likties, ka saglabāt līdzšinējo dzīvi ir vieglāk nekā uzsākt kaut ko jaunu. Varbūt tā ir kaut kad pašā sākumā, bet ar laiku kļūst aizvien grūtāk un grūtāk, līdz piedzīvojam situāciju, kad līdzšinējie paņēmieni vairs nestrādā, līdzšinējā domāšana un rīcība nelīdz.» Par to nu esmu pārliecinājusies praksē. Gribētos, kaut būtu pieticis drosmes kaut ko mainīt agrāk, bet — ne ābols nogatavojas pirms laika, ne cilvēks.
Manuprāt, dzīve lielā mērā ir kā šaha spēle. Palikšana savās vietās te neder. Kādam ir jāsper solis, jāveic savs gājiens, lai arī citi varētu sākt kustību un atklāt jaunus lauciņus, jaunas perspektīvas, jaunu kompāniju un pat sevi jaunā gaismā.
Es nu speru soli.