Viena ābola divas pusītes

Personības

Februāra pats vidus ir īpaši gaidīts laiks, kad mīlestība sit augstāku vilni, nekā ikdienas skrējienā ierasts. Turoties uz šīs skaistās svētku nots, mūsu laikraksta viesa godā nebūs vis viens uzrunātais «īpašais», bet gan «viena ābola divas pusītes», kas atzīmējušas savu Zelta kāzu jubileju.
Inta un Jānis Salenieki pirms apaļa pusgadsimta mija gredzenus 31. janvārī, bet lielā mīlestība iesākusies ar Talsu kinoteātra «Auseklis» apmeklējumu vēl divus gadus agrāk. Kādu filmu skatījušies, to gan pāris neatminas, jo, kā smejoties saka Jānis, — prātā tad bijis kaut kas cits. Talsu kinoteātris arī nelaida garām iespēju sveikt šos īpašos gaviļniekus viņu skaistajos ģimenes svētkos, sagaidot un izrādot īpašu godu 1. februārī, kad pāris atzīmēja laulības 50. jubileju.
Bez pūtēju orķestra neiztika
Lielā diena 1970. gadā svinēta Intas tēva mājā bijušajā Gricmaņa ielā Talsos, ko tagad sauc par Dižmāras ielu. Pāris smaidot atceras, ka pasākums bijis ar visu pūtēju orķestri. Ieradušies vairāk nekā 50 viesu — kā jau pieklājās tajos laikos — visi darbabiedri un radi, un svinējuši divas dienas. Ilgākai lustei nebijis laika, jo darbs un kādam lopi prasījuši savu. Intas tēvs sarunājis pūtēju orķestri, sakot: «Manai meitiņai kāzas! Tad lai tā māja rūc!» Salenieku pāris smejas, ka viens orķestra dalībnieks, slidenajā laikā krītot, salauzis tauri un otrajā dienā nebijis vairs ko pūst. Arī Zelta kāzu svinības ilgušas līdz pat agrai rīta stundai, kad priecājušies, smējuši un dejojuši no visas sirds un dvēseles. «Lēcām visi kā traki,» piebilst Inta, atklājot, ka arī laulības 50. gadadienu gribējusi atzīmēt Talsu dzimtsarakstu nodaļā, un bērni sarunājuši pat kinoteātri, kas bijusi Salenieku pāra iepazīšanās vieta. Tur zelta pāris jauki uzņemts, bet pēc tam svinības turpinājušās viesu un atpūtas namā «Rančo» Pastendē. «Mums bija labāk un jautrāk pat nekā pašā kāzu dienā,» atzīst Inta.
No Latgales caur Sibīriju uz Talsiem
Jau no pirmā tikšanās brīža, viesojoties pie smaidīgā pāra, nevar nepamanīt Jāņa īpašo valodu, kas runāt runā par latgaliskajām saknēm, un izrādās, ka patiesi — kungs nāk no Daugavpils, no kuras 1949. gadā arī izsūtīts uz Sibīriju. Ģimene, atgriežoties dzimtajā pusē, redzējusi, ka māja ir noārdīta un izkurināta malkā, jo bijusi no guļbaļķiem, tādēļ nekas cits neatlicis kā vien doties uz Talsu pusi, jo Laucienē dzīvojusi tante. Mamma Jaunoktē arī dabūjusi dzīvokli.
Jānis 1959. gadā atgriezies no Sibīrijas Latvijā, bet 1961. gadā atkal bijis jādodas prom uz trim gadiem dienēt Krasnojarskā — un atkal uz tālo Sibīriju. Bet Inta ir talseniece, tāpēc šāds Jāņa ģimenes dzīves pavērsiens vedis nākamo vīru tuvāk arī savas dzīves mīļotajai un īpašajai. Sarunas laikā Jānis atklāj, ka jaunībā apguvis fotografēšanas mākslu, bijuši arī smieklīgi atgadījumi, un šī nodarbe joprojām esot sirdij tuva. Arī mazdēls Sandis ar to ir vairāk aizrāvies. Jānis bilst, ka apritējuši apaļi 60 gadi, kad pabeigti šofera kursi, un auto skolu beidzis tālajā Omskā septiņpadsmitarpus gadu vecumā. Visus savus darba gadus viņš uzticīgi nodevies šofera darbam un pat ar parasto bortnieku uz Dziesmu svētkiem sanācis vest dalībniekus, kad soli piekabē salikti trīs rindās, un tā 30—40 cilvēki sasnieguši galamērķi. Mālpils tehnikumā jauneklis izmācījies par ekskavatoristu un traktoristu — stūrēt dažādos uzdevumos sanācis dikti un daudz, un tas Jānim vienmēr bijis pie sirds. Inta savukārt savas darba gaitas sākusi jau 16 gadu vecumā, un, tā kā nāk no lielas ģimenes, nopietna skološanās nebijusi tas svarīgākais dzīvē. Rādot savas jaunības atmiņu bildes, sieviņa Inta smejot teic, ka Jānis bijis tāds patumšs un tāds čigāniņš. Un nevar nepieminēt viņa jaunības gadu pārsteidzošo līdzību ar amerikāņu aktiera Čārlija Šīna kino ekrānā redzamajiem vaibstiem.
Kā cimds ar roku
Inta un Jānis strādājuši kopā 15 gadus, un bijis arī laiks, kad, rosoties garu darbadienu, nav sanācis ne ko redzēt, ne ko dzirdēt. Radi zinājuši, kas nopērkams veikalā un kad, bet Salenieki no ikdienas dzīves neko nezinājuši. Jānis vadījis atkritumu savākšanas automašīnu, bet Inta bijusi līdzbraucēja. Darbs abiem paticis, jo vēlāk sapratuši, ka var savu laiku organizēt paši, tāpēc darbus sākuši jau naktī, ja nākamā dienā bija ieplānots kāds brauciens kopā ar bērniem. «Kad atbraucām mājās, tad vieglajā autiņā, savā žigulītī, ar bērniem iekšā un braucām uz leišiem. «Tad sviestu pie mums nevarēja dabūt, jo pa divām paciņām tik veikalā deva. Pa ceļam uz Kauņu mēs vienreiz apstājāmies vienā bodē. Es prasīju divas pakas, Inta prasīja un abi pārējie braucēji arī, un tur mums teica, ko mēs tur ņemamies ar tām pakām, iedošot veselu kasti. Bet tur bija 40 kilogramu! Tad mums divas nedēļas nevajadzēja nekur braukt un varējām vēl iedot radiem,» atceras pāris. Inta pārdomā un piebilst: «Ja noteiktais darba laiks, tad varbūt var apnikt tā kopā braukāšana, bet, tā kā mēs paši plānojām darba laiku, arī ar bērniem visur tikām. Izbraucām Rīgu, zooloģisko dārzu, karuseļus un ko tik vēl ne! Dēls Māris, puika būdams, jau zināja visu, kur jābrauc. Bija jau iemācījies maršrutus.» Jānim īpaši palikuši atmiņā garie 36 gadi, kas nostrādāti vienā darbavietā un no kuras arī godam aizgājis pensijā.
Bez jautriem notikumiem — nu nekā jeb kā Jānis parkā ar Viktoriju tikās
Intas un Jāņa ģimenē izauguši trīs bērni, nu dzimtas koks paplašinājies ar trim mazbērniem, un pāris gaida arī savu pirmo mazmazbērniņu, kam pasaulē jānāk pavisam drīz. Visi Salenieku pāra bērni ir talsenieki, bet bijuši arī darba gaitās ārzemēs. Jānis un Inta atceras jautrību, kad bijuši ciemos pie meitas Lielbritānijā, Gēnsijā. Sanācis padzīvot tur trīs nedēļas. Bijušas Lieldienas, un Jānis gribējis aiziet uz parku, kurā bijis Viktorijas piemineklis un citas acīm baudāmas lietas. Kamēr aplūkojis pieminekli, klāt pienākušas divas meitenes un kaut ko teikušas, bet Jānis neko nav sapratis un teicis to, ko pratis: «Sorry! Sorry! Sorry!» Kad nu beidzis parka apskati, attapies, ka visi parka vārti ir ciet. Izrādās, meitenes brīdinājušas, ka drīz parks tiek slēgts un jāiet ārā. Žogi bijuši augsti ar smailiem asumiem, ka pārrāpot pāri tiem nevarējis. Arī sienas bijušas betonētas un kādus trīs četrus metrus augstas. Viņš izstaigājis visu parku un atradis, ka vārtiem ir kāds posms, kuram var pārrāpot pāri. «Uzkāpu uz tā, un kā es tur turējos! Ja būtu kritis, būtu izdūries cauri! Bailēs domāju, ka tik policija mani nesaņem ciet… Ka neuzskata mani par noziedznieku,» smejot atceras Jānis. Pēc dramatiskā notikuma gan sanākusi smiešanās, un joprojām abi smejas, kā Jānis parkā ar Viktoriju ticies. Salenieku pāris kopā bijis arī Krimā, Kijevā, Jaltā, Alupkā, Sevastopolē. Kārībā krituši gan ar arbūziem, gan vīnogām, ko pačiepuši kā jau visi ekskursanti, jo tā bijusi eksotika latvieša acīm, bet tur vietējiem pašsaprotama lieta — kā mums āboli dārzā. Tāpat mielojušies ar čeburekiem, ko Jānis atceras īpaši, un joprojām mēdzot jokot, lai dod viņam to čebureku ēst.
Līme, kas saturējusi kopā
Jautājot, kas saturējis kopā, abi smejas, ka nebijis laika šķirties, jo bijis jāstrādā. Nebijis laika ne skandāliem, ne citām muļķībām. Pēc darba devušies uz mežu, lasījuši ogas un sēnes. Kādreiz bērniem skolā obligāti bijis jānodod kādi kilogrami ogu vai citu velšu, bet Saleniekiem gribējies arvien vairāk un vairāk, ka sanācis pat skolas virtuves saimnieci iepriecināt ar simtu un vairāk, nevis vien pāris kilogramiem. «Mums ļoti patika. Veļas vanniņa uz žigulīša jumta restes un braucām uz mežu. Vanna bija pilna un grozi tāpat,» stāsta Inta un Jānis, kuriem vienmēr svarīgi bijis būt kopā, un arī bērni pēc iespējas vienmēr ņemti līdzi. Arī tagad neesot pagājusi neviena jubileja, kad bērni nebūtu sveikuši savus vecākus. Atvases vienmēr atcerējušās arī kāzu jubilejas, un par vecākiem vienmēr tiekot padomāts īpaši. Pāris atminas reizi, kad Jānis gājis pensijā un svinējis savu 60. jubileju, kad tuvinieki izjokojuši. Pateikuši, ka jābrauc uz teātri Selekcijā, jo būšot pati Žurka Kornēlija ar Circeni Skani. Tad nu Jānis ģērbies un braucis. Bērni slepeni bija saklājuši galdu. Braukuši garām parkam, kad jubilārs izbrīnīts teicis: «Kā! Parkā nav neviena cilvēka! Kur tad tas teātris?» Inta bildusi, ka vēl taču laiks. Jāaizbrauc pie pirts nolikt mašīnu un jāiet kājām. Tad nu visi apsveicēji iznākuši, un jubilāram bijis vareni liels pārsteigums. Jānis tik smējis, ka visi kā blēži. Bet jautāti par domstarpībām un to risināšanu, abi vienojas — «kāds burkšķītis jau savā starpā ir bijis un vajag». «Tā jau neviens pilnīgi bez tiem nenodzīvo. Par niekiem jau nerājamies. Bet citreiz, kad sastrīdēšanās sanākusi, es raksturā esmu tāda, ka varu ilgi nerunāt. Ja ar mani nesāks runāt, varu divas trīs dienas nerunāt. Es daru visu, kas jādara, bet nerunāšu. Bet mums ir labi bērni, kas samierina un izstāsta kādu humoru, ka abiem jāsāk smieties, un viss atkal ir labi,» atklāj Inta. Bērni ir Salenieku pāra lepnums, un vecāki atzīst, ka attiecības ir lieliskas un bērni nekad nav pateikuši nevienu sliktu vārdu saviem vecākiem. «Mēs arī viņus nekad neesam pēruši, bet esam mācējuši izrunāties,» saka Inta. Reiz gan sanākušas domstarpības ar vecāko meitu, kad viņa uz skolu nevilkusi zeķubikses un saspītējusies. Bet tā patiešām bijusi vienīgā reize. Vienmēr apsēdušies un izrunājušies, kad kaut kas bijis uz sirds. Tāpat labas attiecības ir ar mazbērniem. Un mazbērni, kā jau atzinuši vairums vecāku, tiek vairāk lutināti nekā bērni.
«Mēs laikam esam tās ābola pusītes, kam jābūt kopā. Jānis man bija pirmā mīlestība. Bet mūsdienās ir tā — šodien mīl vienu, rītdien jau citu. Nav vairs tādas vērtības. Negrib precēties un vispār nav nekādas atbildības. Man mamma ar tēti brauca prom strādāt uz Saldu, un es paliku pie vecāsmātes. Tad bija pašai visu jāmācās darīt. Bija jāmācās ēst taisīt, savas drēbes sagludināt un izmazgāt, visu māju sakopt. Tagad jau bērniem visbiežāk nekas nav jādara» pārdomās dalās Inta Saleniece.
Makšķere tomēr katram sava
Jautāti, kā pavada ikdienu tagad, pāris neslēpj, ka ziemā esot grūtāk un tad lielāka draudzēšanās sanākot ar televizoru, taču vasarā laika neesot itin nemaz, jo ir divi mazdārziņi, meži, kur viņi lasa mellenes un dzērvenes. Jānis zina sacīt, ka tikpat silta ziema kā šogad bijusi arī 1972. gadā, kad nevajadzējis pat kaisīt ceļus. Abiem kopīga aizraušanās esot makšķerēšana un nu nepacietīgi gaidot martu, kad varēs doties makšķerēt. Citreiz pie ezera aizbraucot un paliekot pa nakti. Makšķerējot Vānē, un tas esot kaut kas īpašs. Jautāti, vai zivis ķer uz vienas makšķeres, Inta smejot atbild — katram esot sava un pie vienas nesēžot. Gatavošana esot saimnieces pārziņā, bet Jānis varot izvārīt kādu olu. Viņš čakli nesot malku un kurinot māju, bet skaldīt to un krāmēt kopā neesot problēma.
Jānis saraudināja Intu un pārējos
Zelta kāzu pasākuma laikā, ejot zālē dzimtsarakstu nodaļā, bijis jāraud, redzot tik daudz sveicēju. «Pirmās rindās sēdošajiem bija balti ziedi, un man izgāja cauri tāda kā strāva. Redzēju, ka Jānis apsēžas un viņam asaras birst, un tā viņš mani arī saraudināja. Parasti jau vīrieši neraud, bet tādā priecīgā notikumā asaras bira vairākiem,» atklāj Inta. «Kinoteātrī «Auseklis» bija jāsaliek puzle, un sākumā nevarējām saprast, kas tajā attēlots. Un izrādās, ka mūsu kāzu bilde. Mums piedāvāja arī apskatīties kinoteātri.» Sarunas laikā Jānis pēkšņi atceras, ka agrāk, kad kino repertuārā bija kāda populāra filma, nākamajā dienā Talsos malu malās bija sazīmētas gan «Zorro» zīmes, gan uzraksti «Fantomass». Abiem sākumā gan domas dalās, kādi tad īsti tie uzraksti bijuši, bet galu galā viņi nospriež, ka bijis gan viens, gan otrs.