«Spēku tu vari iegūt tikai dabā»

Kultūra

Talsu tauta namā līdz 1. martam aplūkojama pavasarīgu noskaņu piepildīta izstāde, kurā redzamas mākslinieka Guntara Zaķa akrila gleznas «Latvijas mazās upītes» un Terēzes Zaķes keramika.
Guntars Zaķis un viņa sieva Terēze Zaķe ir profesionāli mākslinieki, kuri kopā izveidojuši savu mākslas studiju. Tajā jau ilgus gadus viņi jaunajiem māksliniekiem un interesentiem palīdz apgūt dažādas mākslas tehnikas. Abi mākslas pedagoģijā darbojas jau vairāk nekā 30 gadu. Dienā, kad G. Zaķis Talsu tautas namā rūpīgi iekārtoja izstādi, laikraksts «Talsu Vēstis» uzdeva māksliniekam dažus jautājumus gan par izstādē apskatāmajiem darbiem, gan par pašlaik mākslas zenītā esošo abstrakcionismu un latviešu mentalitātes izteiksmi mākslā un kultūrā.
— Izstādē «Latvijas mazās upītes» aplūkojamās gleznas vieno upju un ūdens tuvuma tematika. Kādēļ šādas tēmas izvēle?
— Piedāvāju vairākus variantus, kādas gleznu sērijas izstādīt, bet Talsu tautas nams izvēlējās šo. Tā ir tāda ne pārāk ilga aizraušanās ar mazajām upītēm, bet, jo vairāk tās gleznoju, jo vairāk man tās patīk. Mēs ar ģimeni ļoti daudz esam ceļojuši pa Eiropu — ar savu auto esam izbraukājuši kādas 38 valstis. Gleznoju arī kalnus, ziemu un daudz ko citu. Šeit apskatāmas ne tikai īstas, lielas upes, bet arī, piemēram, mūsu mājas pagalmā esošs mazs grāvītis, kuru bebri pārvērtuši par upi, vai arī netālu no mūsu mājām esošs bebru veidots aizsprosts, kuru mednieki izjauca. Saskatu tajā sava veida filozofiju un pie sevis vienmēr domāju: kuram ir un kuram nav prieks no tā, ko cilvēks dažreiz dara?
— Jūsu darbi skatītāju uzrunā ar izteikto reālismu un patiesumu. Tajos nav nekā abstrakta vai stilizēta. Kāpēc izvēlējāties tieši šo žanru?
— Esmu beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju. Esmu bijis uz abstrakcijas viļņa, bet man šobrīd vairs negribas abstrahēties no realitātes. Liekas, mēs jau par daudz aizejam kaut kādos noslēpumainos kleksīšos un strīpiņās, un visa realitāte aizplīvurojas, tādēļ man likās svarīgi atkal atgriezties pie kaut kā tīra un skaidra. Ilgi domāju, kas tad ir šis tīrais un skaidrais, kur nav nekādas divdomības. Tā ir daba tīrā veidā. Tā frakcija, kas nodarbojas ar abstrakciju, ir ļoti spēcīga, un īsti neviens vairs tai garām netiek.
Tam, protams, ir vēsturiska izcelsme. Tas viss aizsākās 20. gadsimta sākumā, kad Matiss pirmais konstatēja, ka parādījusies fotogrāfija un ka māksliniekiem vairs nav nepieciešams attēlot realitāti, jo ar to tagad nodarbosies fotogrāfi. Pēc tam Pikaso izdomāja, ka vairs nav vajadzīgs attēlot neko skaistu, bet jātaisa kaut kas interesants. Tajā brīdī abi šie mākslinieki darbojās pagrīdē, bet akadēmijās taisīja varbūt pat nedaudz pārsaldināti reālu mākslu. Nākamo simts gadu laikā tas viss ir apmainījies vietām. Tagad akadēmiskā māksla ir abstraktā māksla, bet reālā māksla ir novirzīta pagrīdē, un, tā kā esmu arī mākslas zinātnieks, man gribas kaut kā popularizēt šo reālismu, lai uz to cilvēks paskatās kā uz ko tīru, skaidru un pozitīvu.
Šobrīd problēma, kas slēpjas zem šā vārda «interesanti», ir tā, ka viss interesantais jau ir bijis. Kas vēl ir palicis? Kaut kas ļoti divdomīgs, perverss pat reizēm, kas vēl nav īsti bijis, un ar to vēl reizēm var izdoties abstrakcijā paspīdēt. Tā kā man nav tāda cēla mērķa paspīdēt ar savu mākslu, es vienkārši vēlos parādīt skatītājam pozitīvo — tīru dabu. Kā nu tas man iznāks, tā iznāks, jo, kā jau pieminēju, pozīciju mainīšanās vēsturē jau ir notikusi laiku pa laikam, un šobrīd arī kaut kas varētu mainīties. Vajag tikai iedrošinājumu. Cilvēkiem jau arī ir bail, ka viņus nesapratīs. Tā kā man šādu baiļu nav, es droši varu šādus darbus izlikt apskatei, jo man ir arī papīri, kas apliecina, ka tam, ko daru un saku, ir kāda nozīme, ja nu kādam tas ir ļoti svarīgi.
— Skatītāji pieraduši, ka dabas un ainavas gleznotāji biežāk izvēlas strādāt ar eļļas krāsām. Jūs priekšroku dodat akrilam?
— Eļļa jau kādu laiku vairs nav aktuāla mākslā. Akrils ir relatīvi jauna krāsa. Izgudrota tikai pirms 50 gadiem, tad neviens vēl īsti nesaprata, kā ar akrila krāsām rīkoties. Pagāja arī laiks, kamēr saradās pasniedzēji, kas ne tikai paši mācēja ar šīm krāsām darboties, bet spēja to iemācīt arī citiem. Akrils parādījās arī tādēļ, ka tā ir tehnika, kas paredzēta cilvēkiem, kam nav savas studiju telpas, kas glezno savā dzīvoklī, mājās.
Eļļai ir specifiska smarža, kas vienam patīk, otram — ne, bet trešajam no tās vēl ir alerģija. Arī mums uz studiju nāk cilvēki un saka: viņi mājās nevar strādāt ar eļļas krāsām, jo bērniem no tām ir alerģija. Vēl iemesls ir tas, ka eļļa ļoti ilgi žūst, kādu nedēļu. Visu šo laiku ir jāuzmanās, lai pie darba kas nepiespiestos, nenoķēpātos, turpretim akrilam nav smaržas, tas ātri žūst. Tā ir ļoti ērta tehnika. Tehnika, kurā strādāt, gan ir jāsaskaņo ar cilvēka raksturu. Ir jāizmēģina gan eļļa, gan akrils, gan akvareļi, un tad jau ar raksturu jāsajūt — tas tev der vai ne. Ar eļļas krāsām nodarbojas tādi lēnāki cilvēki, kam patīk stumdīt un bīdīt triepieniņus pa labi, pa kreisi. Akrils ir ātrs, bet, piemēram, man šķiet, ka arī akrils žūst pārāk lēni. Es nevaru tik ilgi gaidīt. Man vispār ar tausti arī nepatīk eļļainas lietas, tāpēc izvēlējos akrilu. Varu ilgi meklēt kadru gleznai, bet tad, kad esmu to atradis un sajutis ar to kontaktu, es to uzgleznoju vienā elpas vilcienā.
— Izstādē aplūkojama arī jūsu sievas Terēzes Zaķes veidotie keramikas trauki. Parasti izstādēs piedalāties abi kopā?
— Šajā izstādē keramikas ir mazāk. Mēs parasti ar sievu cenšamies kopā izstādīties, cik var. Šobrīd gan ir sagadījies tā, ka mums ir arī otra izstāde paralēli šai — Salaspilī. Tur apskatāmi ļoti daudzi Terēzes keramikas darbi. Talsos viņa svārstījās: likt vai nelikt vispār, bet, kā redzat, arī šeit daži no viņas darbiem ir apskatāmi. Keramika ir viņas kaislība. Terēzei patīk zemes darbi un ir ārkārtīgi liels puķu dārzs, līdz ar to viņu uzrunā viss ar zemi, mālu sasaistītais. Tā ir viņas eiforija. Mums kopā ir arī sava studija, kurā mācām gan gleznot, gan zīmēt. Ir gan sava keramikas krāsns, gan viss nepieciešamais zīda apgleznošanai. Studijā strādājam kopā, esam sadalījuši, ko kurš pasniedz. Terēze māca gleznot ar eļļu un akvareli, es — ar akrilu un pasteļiem.
— Visi darbi veidoti lielā formātā. Vai esat apsvēris domu izmēģināt mazāku vai tieši otrādi — vēl lielāku formātu?
— Tā ir aktuāla tēma. Esmu secinājis — katrs mākslinieks jūtas labi savā formātā. Esmu mēģinājis gleznot mazākos formātos, lielākos gan neesmu. Man īsti nav jēgas to darīt. Kam tad es to gleznošu? Gleznoju vairāk cilvēkiem, kas mākslas jomā nav profesionāļi. Kur gan viņi liks darbus, ja tie būs vēl lielāki nekā šie. Jādomā reāli. Ir vēl tāda prozaiska lieta, ka ražotājs man sācis piedāvāt tieši šāda formāta rāmjus, un tie ir tik stabili un gruntīgi, ka man jau tie patīk paši par sevi.
Savai mammai dāvināju uz 80 gadiem vienu savu darbu. Viņa arī ļoti ilgi dzīvoklī meklēja tam vietu un sacīja, vai tad nevar ko mazāku. Tad arī pamēģināju gleznot mazākā formātā — nevaru. Mazā formātā man ir grūti atrast sevi. Varbūt, ja man daudzi šo jautājumu uzdos, mēģināšu atkal sevi kaut kā lauzt. Gribas jau, lai darbi aiziet tautā, jo, ja nevienam tos nebūs, kur likt, tad tā atkal būs problēma. Arī man jau drīz pašam vairs nebūs vietas.
— Visas upītes, kas atainotas jūsu darbos, pastāv arī reālajā dzīvē? Un vai pie visām esat bijis, vai arī gleznojot vadāties pēc to aprakstiem, fotogrāfijām?
— Vispār negleznoju to, kur pats neesmu bijis klāt. Man tomēr kaut kāda dzirkstele ir jāsajūt. Tas viss nav tāpat vien. Kādreiz mēģināju gleznot pasūtījumus, kad cilvēks atsūta savu bildi. Es nevaru uzgleznot vietu, kur pats neesmu bijis. Sajutis, izjutis un pārdzīvojis kaut ko tur. Sajūtas ir kaut kas netverams. Reizēm esi smukā vietā un nekas pie tevis neatnāk, bet ir pavisam parastas vietiņas, kurās uzreiz jūti enerģiju, ka tu nevari tās neuzgleznot. Jāglezno!
Pirmajās izstādēs pie darbiem liku klāt tekstiņus. Formāta ziņā tie atgādināja japāņu haikas. Man patīk šīs mazās rindiņas, bet nevarēju saprast, vai mūsdienās cilvēki ko tādu lasa vai ne. Tagad iztieku tikai ar darbu nosaukumiem pie tiem.
— Jūsu darbos redzams daudz košu, dzīvīgu krāsu. Pierasts, ka latviešu mākslinieki ainavas un dabu ataino daudz klusinātākos toņos, maigos, mierīgos, nedaudz pelēcīgos, tā pietuvinoties latviešu mentalitātei. Kāpēc šāda izvēle?
— Man gribas tā pozitīvi, dzirkstījoši un svaigi. Pelēks — tā vispār ir gara tēma. Pelēkā Latvija un pelēkā tautas kultūra. Iegājies tautiskais romantisms 20. gadsimta sākumā, kad tika izdomāts, ka jātaisa jūgendstila mājas tautiskā romantismā un tām jābūt pelēkām. Tas kaut kā iegājās, ka viss latviskais ir pelēks, bet tā nebūt nav. Ir jāmācās uz to visu paskatīties citādāk. Kad ceļojam, mani tieši tas fascinē, cik gan daudz krāsu un burvīgu formu mums ir apkārt. Kad aizbrauc uz Alpiem, tad redzam, kas īsti ir klintis. Kas ir tas, kas ir Latvijā? Klintis? Paliela akmens siena? Atceros, ka Norvēģijā pie kāda ūdenskrituma stāvēju un nevarēju pat saredzēt, kur tas sākās, bet blakus pielikta zīmīte, ka tas ir 46. lielākais ūdenskritums Norvēģijā. Latvijā mēs ar ģimeni speciāli braucām uz Jaunvilku ūdenskritumu (atrodas Rojas novada Pilsupē — aut.), kas ir 0,6 metrus augsts. Tā drusku virs ceļgala, bet mums tas ir ūdenskritums. Mūsu ūdenskritums. Tā mums tās skaistās vietas Latvijā ir jāatrod kā sēnes mežā. Tā ir tā skaistā atrašanas burvība. Mums jau vispār kā latviešiem nepiestāv tāda terminoloģija ar piepaceltiem vārdiem, piemēram, grandiozs, milzīgs. Mums vairāk ir tādi mazi mīļvārdiņi: mazs, smuks, mīļš. Mums pat tautas mākslā ir šie mazie musturiņi, kas gan, mazi esot, sevī nes lielu bagātību. Tas varbūt ir tas latvieša mērogs un žanrs. Latvieša mentalitātes esence. Kā saka, «mazs cinītis gāž lielu vezumu». Mūsu varenais Sprīdītis un citi mūsu, latviešu, mazie varonīši. Mazi, bet ļoti spēcīgi.
— Varbūt jums ir ko ieteikt jaunajiem māksliniekiem? Tiem, kas tikai meklē savu īsto virzienu vizuālajā mākslā?
— Kaut kādas daļēji pateiktas patiesības mums Latvijā jau ir. Dažreiz gan man tas viss liekas smieklīgi, jo mākslas toni mums nosaka kādi desmit cilvēki Latvijas Mākslas akadēmijā. Šie desmit cilvēki rada kaut kādu savu skolu. Tie, kas pabeidz akadēmiju, pēc tam iet strādāt uz citām mākslas skolām un to visu turpina. Mums mākslā diemžēl nav konkurences, kā tas ir citās valstīs, kur ir dažādi stili dažādās skolās un ikviens var izvēlēties sev saistošāko. Lielā mazās valstiņas problēma. Mēs dažubrīd ar savām patiesībām tiekam līdz pusei vai ceturtdaļai, un viss. Varbūt tas ir tādēļ, ka laiks mums ir tāds nevaļīgs, ātrs. Visu visi līdz galam nepasaka. Sākumā tomēr vajag mēģināt saprast gan to, ko tu īsti gribi teikt ar saviem darbiem, gan kā tu to gribi pateikt.
Šķiet, ka mēs, latvieši, esam nedaudz par bailīgu. Baidāmies izsmiekla vai nesapratnes. Mums, latviešiem, ne tikai māksliniekiem, vajag nedaudz vairāk spēka, un šo spēku tu vari iegūt tikai dabā.
Ir jau jaunieši, kas pabeiguši akadēmiju un kuriem ir dažādas kosmiskas filozofijas un domas, bet tas viss ir tik ļoti apslēpts viņu darbos, ka cilvēkam tās ir grūti uztvert. Pat Buda teicis, ka «stiprs ir cilvēks, kurš māk par sarežģītām lietām runāt vienkāršā valodā». Mēs vienmēr cenšamies visu samudžināt tā, ka neviens vairs neko nevar saprast. Vai tajā visā vispār ir doma vai nav? Vai tikai es šo domu nesaprotu? Un vai vispār to ir iespējams saprast? Par to vajag aizdomāties.