Upesgrīvas pamatskola tur karogu augstu mastā arī pēc strukturālām pārmaiņām

Izglītība

Nodoms uzrunāt Upesgrīvas pamatskolas direktori Maiju Aveniņu radās viena neskaidra jautājuma sakarā, proti, vai Upesgrīvas pamatskolā joprojām piedāvā internāta pakalpojumus, jo skolas jaunais nosaukums to sevī neietver, bet jautājumu radās arvien vairāk, pieskaroties speciālās izglītības tematikai.
— Kāpēc skolai tika nomainīts nosaukums? Vai Upesgrīvas pamatskola joprojām piedāvā internāta izmantošanas iespējas bērniem, kam nepieciešama palikšana uz vietas?
— Nosaukums mainījās no Upesgrīvas internātpamatskolas uz pamatskolu tādēļ, ka to nosaka Izglītības likums. Tiek izslēgta no likuma normas tāda kategorija kā internātskolas. Bet pašā skolā internāts kā piedāvājums tiem, kam tas ir nepieciešams, paliek un nepazūd. Tikai skolas nosaukumā tas vairs neatspoguļojas, bet būtība no tā nemainās.
— Kā aizritējis pagājušais mācību gads Upesgrīvas pamatskolā?
— Iepriekšējais mācību gads bija lielu pārmaiņu bagāts. Bijām spiesti aizvērt divas struktūrvienības — Valgalē un Laidzē. Nevar teikt, ka Valgales struktūrvienība ir aizvērta pavisam, patiesībā tā tika pārcelta uz Talsiem. Tā ir mūsu skolas daļa, kas tagad atrodas Baznīcas laukumā, Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes svētdienas skolas telpās. Tur mācās bērni ar vidēji smagiem un smagiem attīstības traucējumiem. Savukārt tie bērni, kas mācījās Laidzē (kur bija vienošanās ar PIKC «Rīgas Valsts tehnikums» par telpu izmantošanu), mūsu skolas īstenotajās profesionālajās programmās apguva pavāru palīgu un remontstrādnieku profesiju. Sakarā ar PIKC «Rīgas Valsts tehnikums» Laidzes filiāles drīzo slēgšanu un skolai neizdevīgiem turpmākās telpu izmantošanas nosacījumiem, mūsu audzēkņi tagad profesiju apgūst Upesgrīvas skolā, kas atrodas Uguņciemā. Tās ir nozīmīgas pārmaiņas. Protams, saistībā ar šīm pārmaiņām notika arī darbinieku skaita samazināšana. Daļa darbinieku, kuriem es varēju piedāvāt citu darbu citā adresē, to arī izvēlējās. Bet visiem man nebija, ko piedāvāt. Notika štatu samazināšana likumā noteiktā kārtībā, izmaksājot darbiniekiem pienākošās kompensācijas. Tik liela darbinieku atbrīvošana manā praksē bija pirmo reizi, un tas ir ļoti nepatīkams process. No otras puses, visos notikumos, lai cik skumji tie būtu, iespējams atrast arī kaut ko pozitīvu —skolai varbūt bija lemts sarauties, lai darītu kādas citas lietas un vairāk koncentrētos tieši uz Upesgrīvas skolu, kas atrodas Uguņciemā.
— Kādi pasākumi paredzēti šajā mācību pusgadā? Kādi vispār notiek mācību gada ietvaros?
— Par mācību darbu runājot, ir plāns, pēc kura mācību priekšmetu metodiskās komisijas, proti, skolotāji, kas strādā attiecīgajā jomā, veido tematiskās nedēļas. Tad visa skola darbojas konkrēti izvēlētajā tēmā. Un nedēļas noslēgumā ir lielāks pasākums visām klasēm kopā. Katra klase prezentē, ko viņi ir darījuši šai nedēļā un kā viņi to ir sapratuši. Tiek organizētas konkrētas aktivitātes tēmas sakarā, lai pēc iespējas vairāk no dažādiem aspektiem to varētu apskatīt. Tas tradicionāli notiek katru gadu. Ir audzināšanas un ārpusstundu pasākumu plāns. Tā ietvaros gandrīz katru nedēļu notiek pasākums, vairāk pa klasēm. Skolā reizi mēnesī ir tematiskais pasākums ar uzdevumu un tēmu katrai grupiņai, kurā ir dažāda vecuma skolēni un audzinātāja. Piemēram, tuvākais ir popiela. Ik gadu skolā notiek radošo talantu šovs «Es varu tā!», starpskolu pasākums «Mākslas diena», vecāku diena, projektu nedēļa «Dzīvosim zaļi», Baltā galdauta svētki, mācību ekskursijas un projekts «Latvijas skolas soma», sporta sacensības, katra mēneša jubilāru sumināšana un dalība XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku projektā «Roku rokā dziesmu rotā», kas notiek Liepājā.
— Kādas sporta aktivitātes notiek skolā?
— Sporta aktivitāšu patiešām ir ļoti daudz. Ir pavasara un rudens kross. Kad ir izdevība, tad arī slēpošana. Mums ir ikgadējais aprīļa veselības skrējiens. To organizē mūsu skolas sporta skolotāja Tamāra Plivna. Viņa ir skolotāja no zelta fonda. Bērni un skolotāji skrien veselu mēnesi. Kas nevar paskriet, tas drīkst arī soļot. Tad skolotāja Tamāra ar saviem palīgiem skaita apskrietos apļus, un mēneša noslēgumā visi uzzina čempionu, kurš bijis visaktīvākais.
Vispārējais entuziasms parauj līdzi arī tos, kas parasti nav ļoti lieli sportisti. Skolā katru gadu notiek arī dambretes turnīrs. Labākie spēlētāji brauc uz republikas līmeņa sacensībām. Skolēni labprāt spēlē florbolu, futbolu, basketbolu. Skolotāja Tamāra ir vispusīga sporta skolotāja, kas cenšas bērnus ieinteresēt, un viņai arī labi izdodas bērnus pavilkt uz sportu. No pirmdienas līdz trešdienai vakari ir saistīti ar sportu. Ar pašvaldības laipnu atļauju izmantojam Uguņciema saieta nama lielo zāli, kur skolēni pa vakariem aktīvi darbojas.
Bez sporta nodarbībām skolā ir vēl septiņi interešu izglītības pulciņi. Ir kokapstrādes pulciņš, kurā var piedalīties arī mazāko klašu bērni. Skolā ir ļoti darbīgs mazpulks. Mūsu mazpulcēniem izveidojusies cieša sadarbība ar Valdemārpils mazpulku. Viņi realizē kopīgus, bērniem un jauniešiem vērtīgus projektus. Tie skolēni, kuri grib piedalīties, piedalās gandrīz visur, bet tie, kuri negrib, nepiedalās gandrīz nekur. Tā jau pārsvarā ir visur. Pie mums darbojas vokālais ansamblis, ir iespējas apgūt mūsdienu dejas. Ir vizuālās mākslas nodarbības un keramikas pulciņš. Ja grib darboties, iespējas ir milzīgas. Vakaros ir iespēja skolotājas uzraudzībā izmantot datorklases piedāvātās iespējas. Pie datora pavadāmais laiks gan ir limitēts. Skolotājs arī pamāca, ja kāds kaut ko nesaprot. Mūsu skolas skolēni piedalās arī Latvijas talkā. Divi audzēkņi, iekļaujoties skolēnu vasaras darba programmā (saistībā ar NVA), skolas saimnieka vadībā paši izremontēja dušas telpas.
— Kādi trūkumi, kas ilgst jau gadiem, joprojām nav atrisināti speciālās izglītības jomā?
— Ir viena problēma. Tā noteikti visdrīzāk ir risināma ministrijas līmenī. Ir tāda lieta — skolotājs, piemēram, pirmsskolas izglītības iestādē vai skolā saprot, ka bērnam ir vajadzīga kāda cita apmācības programma, un viņi rekomendē vecākiem bērnu aizvest uz pedagoģiski medicīnisko komisiju. Kad komisija, pedagogs, psihologs, ģimenes ārsts aizpilda speciālu karti par bērna spēju un veselības stāvokli un novērtē to, un arī iesaka tālāko apmācības programmu, tad tajā brīdī šo rekomendāciju vajadzētu atzīmēt arī valsts izglītības informācijas sistēmā (VIIS) digitāli, kur visas skolas ievada savu skolēnu datus. Ja skolā grib iestāties bērns, kuram jau ir noteikta kāda speciāla mācību programma, tad normāli būtu, ja, vadot sistēmā bērna datus, parādītos arī tas, ka šim konkrētajam bērnam ir rekomendēta noteikta apmācības programma. Bet šobrīd iznāk tā, — ja vecāki pēc komisijas nav apmierināti ar slēdzienu, tie vienkārši nomaina skolu. Jaunā skola neko nezina un nevar konstatēt, atverot vispārējās izglītības informācijas sistēmu. Un atkal paiet kaut kāds laiks, kamēr skolotāji jaunajā skolā saprot, ka parastā programma bērnam ir par grūtu. Tad viens variants ir atstāt skolēnu uz vēl vienu mācību gadu tajā pašā klasē, bet otrs — atkal virzīt uz komisiju, bet tur redz, ka bērns jau ir vienreiz bijis un nezin kāpēc atkal mācās pēc pamata, nevis speciālās programmas. Cilvēku resursi, laiks un nauda tiek tērēta lieki, tā vietā, lai sakārtotu informācijas sistēmu. Citādi ir tāds riņķa dancis. Atzinums tiek izsniegts vecākam, informācija par to, ka bērns ir bijis komisijā, ir skolā, kas rekomendēja iet komisiju. Domāju, ka šādā situācijā bērns ir cietējs.
— Kādas ir vislielākās grūtības, strādājot ar bērniem, kuriem ir speciālas vajadzības? Bērnu spēja apgūt mācību programmu taču atšķiras?
— Mūsu skola piedāvā divas speciālās izglītības programmas — «Speciālās pamatizglītības programma izglītojamajiem ar garīgās attīstības traucējumiem» un «Speciālās pamatizglītības programma izglītojamajiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem». Izglītības sistēma kopumā gan nav tik elastīga, lai varētu pievērsties katram ļoti individuāli. Speciālās izglītības programmās ir lielāka iespēja strādāt ar skolēniem individuāli. Bērni un jaunieši ar smagiem attīstības traucējumiem tiek izglītoti pēc individuāli izstrādātiem plāniem.
Speciālās izglītības programmās mājturības un tehnoloģiju stundas ir lielā skaitā, un bērni mācās lietas, kas ir vajadzīgas dzīvē. Saistībā ar to, ka mūsu skola piedāvā apgūt pavāru palīgu profesiju, jauniešiem ir iespēja piedalīties skolēnu vasaras darba programmā un strādāt «Vasaras ēdnīcā». Pusaudži strādā par virtuves strādniekiem, un viņiem maksā algu. Jaunieši iemācās, ka ir jāstrādā, ka algu nemaksā tāpat vien, par sēdēšanu telefonā.
— Tātad skola ir pirmais darba devējs. Kādi tam ir plusi?
— Var redzēt, kurš ierauga pats, kas jādara, un kuram visu laiku ir jāatgādina. Kā pirmais darba devējs skola jau redz un zina, kā skolēnu var mēģināt ievirzīt un mācīt arī to, ka dzīvē darba devējs arī vienmēr nebūs laipns, smaidīgs un labdabīgs. Te viņi saņem pirmās darbavietas pieredzi. Vasaras ēdnīcā strādā arī jaunieši ar smagiem attīstības traucējumiem un var izpildīt pienākumus, kas viņiem uzdoti.
— Dzirdēts, ka skolai ir sadarbība ar Talsu jātnieku skolu. Kā tā izpaužas?
— Mūsu skolas Talsu klasei veidojas laba sadarbība ar Talsu jātnieku skolu. Vadītāja Sarmīte Barte, ļoti pretimnākoša un atsaucīga, kad viņu uzrunāju par iespēju bērniem ar smagiem attīstības traucējumiem doties pie zirgiem. Viņa ir cilvēks ar lielo burtu. Ne jau viņi kļūs par jātniekiem, bet vienkārši kontakts ar zirgiem ir svarīgs. Satikt zirgu, pieskarties, paglaudīt, krēpes izsukāt…
— Vai piekrītat, ka bērni ar speciālām vajadzībām mūsdienu sabiedrībā netiek novērtēti un attiecībā pret viņiem ir manāma nicinoša un noraidoša attieksme?
— Atbilde ir «jā» un «nē». Ir daļa cilvēku, kas labi pieņem un ir laipni, bet otra daļa ir tādi, kas it kā neredz un izvairās. Man šķiet, ka tas nav nicinājums, bet bailes. Bailes no kaut kā nezināma un nesaprotama. Un tad no cilvēkiem, kam ir kādi kustību traucējumi, vai, piemēram, Dauna sindroms, ko var atpazīt vizuāli, izvairās. Mums tagad Talsos ir testa brigāde, kas iet ar ratiņiem pa Talsiem, un pieredze ir dažāda. Pārsvarā attieksme ir pozitīva. Iet gan uz muzeju, gan tautas namu. Uz veikalu arī iet iepirkties mājturības stundu ietvaros… Ja cilvēks nav pieradis ikdienā satikt cilvēku ar speciālām vajadzībām, tas varētu šķist mazliet nomācoši, bet tā ir audzināma lieta. Likumsakarīgi ir tas, ja pieaugušā attieksme nav atvērta, tad ģimenē bērni reaģē tāpat uz bērniem ar speciālām vajadzībām. Ja pieaugušajiem ir aizspriedumi, bērni tos kopē. Mēs bērnus audzinām nevis ar vārdiem, bet ar darbiem.