Kādu smēķu paku dāvināt jaundzimušajam?

Ļaujiet man runāt

Jautājums speciāli tāds kompromitējošs, bet aplams nekādā ziņā ne. Kādēļ? Atbilde ir loģiska, un man nepavisam nepatīk auklēties ar sabiedrības netikumiem, kas tiek glaudīti pa spalvai un netiek saukti īstajos vārdos. Uz pārdomām veda kāda kaimiņiene gaidībās, kas nu nekādi nespēj nolikt malā savu kvēlojošo kaislību. Mamma, kura nerūpējas par savu bērnu un apdraud viņa psiholoģisko, garīgo un fizisko stāvokli, tiek saukta uz pārrunām, sodīta vai sliktākā (vai labākajā — tas atkarīgs, no kāda leņķa skatās) gadījumā bērns tiek izņemts no ģimenes. Te runa ir arī par tētiem. Bet ir taču māmiņas, kas staigā ar lieliem vēderiem un svēpē kā parovozs, un tas nekādi netiek ierobežots vai pat apspriests. Esmu dzirdējusi, ka ārsti it kā esot pateikuši topošajai mammai, ka īsti labi tas nav, bet, ja citādāk nevar, tad labāk pīpēt, nekā mocīties aizliegtā augļa agonijā, tikai varbūt vajagot mazāk. Es gan nezinu, vai tā patiešām kāds to ir teicis un vai vaininieks pats sev ko tādu nav iestāstījis, lai atvieglotu sirdsapziņu vai atvairītu kādu pārmetumu. Es nemaz nezinu, ko vispār ārstam darīt, ja atnāk kāds tāds gadījums. Bet to vienaldzīgo smēķēšanu grūtniecības laikā varētu bez jebkādām metaforām nosaukt par slepkavības mēģinājumu ar iepriekšēju nolūku. Tak ir pierādījies, ka mammas ir īpašas ar to, ka spēj ar savu mīlestību, gribasspēku un neatlaidību pat piecelt mirušos. Ir pat dokumentētas liecības, bet kāds velns dīda tās sievietes, kas nespēj savu egoistisko un ļauno iegribu nolikt pie malas kaut vai uz to gaidīšanas laiku? Tas taču ir bērns! Mazulis! Jau no paša pirmā brīža, kad tika radīts. Māmiņa zelē un velk, un pūš dūmus kā lokomotīve, un mazais gribot negribot ir pīpmanis pret paša gribu, vēl esot mammas klēpī, kur vajadzētu būt pašai drošākajai vietai uz pasaules. Vai tas ir godīgi? Man gribas kliegt! Bet, ja es tādai mammai pajautātu, kādu smēķu marku mazulim uzdāvināt uz rauguļiem, es noteikti dabūtu pa aci un tiktu izlamāta no čībām par savu nekaunību, bet vai tas jautājums nav loģisks? Mazais taču piesūcināts ar nikotīnu un ir jau ar labu pīpēšanas stāžu. Es vispār negribētu būt bērns mammai, kura manis dēļ nebija gatava atteikties no savu kaitīgo vēlmju apmierināšanas, jo esot bijis grūts laiks.
Vai zināt, kam bija grūti? Grūti bija kara laikā mammām, kurām mazuļi dzima un mira slikto apstākļu dēļ, un piedzimušiem bija jāmirst badā, vai mammām bija jānoskatās, kā viņu atvases izsūta, jo tās nekad nezināja, vai vēl kādreiz satiks savus lolojumus. Lūk, to var nosaukt par grūtu laiku. To, ka ir problēmas ģimenē un ir kādi emocionāli spiedieni, tas tā ir bijis un būs, bet tas nedod nevienam tiesības likt ciest nedzimušajam, kas pats sevi nespēj aizsargāt. Un tas, ka mēs pasakām: «Kāda man daļa!? Tas tak nav mans bērns!» manī rada vislielāko neizpratni, jo tad, kad kādu bērnu, piemēram, kādi nelīdzsvaroti vecāki vardarbīgi iespaido vai pat ir letāls iznākums, ko apspriež medijos, tad pēkšņi viedoklis ir visiem un visi esam gatavi ar vārdu un dūrēm iespaidot vaininieku. Tas pats ir ar nedzimušu mazuļu slepkavību, kas tiek apzīmēta ar medicīnisku svešvārdu un nu vairs neskaitās slaktēšana. Tā ir visdziļākā cilvēku tumsa, un tai nav nekādu attaisnojumu. Neļausim sev būt vienaldzīgiem! Tā ir visas sabiedrības problēma — nedomāšana loģiski. Mums ir jāmaina sava domāšana! Es uz to aicinu!

Šerpā Vaļa no Talsiem