Bīstams vīruss arī slēptā veidā

Viedokļi

Man ļoti lika aizdomāties kolēģes iepriekšējā laikrakstā paustais viedoklis, kur tika aizskarts komplimentu pieņemšanas jautājums. Un jā, arī es šodien negribu neko par koronavīrusu. Es par citu. Saprotu, ka nespējai pieņemt komplimentus ir kādas dziļas saknes, ko vajadzētu izplēst līdz pašai mazākajai, jo tas parāda, ka esam diezgan sasieti, nebrīvi un ne tie, kas patiesībā esam. Vai tad esam radīti, lai būtu kādu neredzamu saišu vergi? Nē. Vai tad labu pieņemt ir slikti? Man šķiet, ka atbilde atkal ir «nē». Nevis man šķiet, bet tā tas patiešām ir. Tas parāda, ka mūsos ir ieperinājies kāds nelabs un bīstams vīruss, kas ietekmē domāšanu un saprašanu, un principā nozog cilvēkam prieku, laimi un brīvo lidojumu. Jā, mēs pat neprotam pieņemt komplimentu. Šķiet, ka tam vajadzētu būt pašam vieglākajam uzdevumam pasaulē. Bet tad, kad cilvēks pasaka otram ko jauku, tad adresāts bieži vien pārvēršas kaut kādā nesaprotamā būtnē, kas nezina, kur ielikt acis vai uz kuru pusi pagriezt galvu un kā vispār reaģēt. Citreiz pat nosarkst tā, it kā būtu apkaunots.
Viens iemesls tam, ka neprotam pieņemt, varētu būt lepnība. Aplūkošu tieši to, jo tā ir vislabāk paslēpusies. Jūs varbūt teiksiet: «Kāda vēl lepnība? Tā ir pazemība, ka deguns nolaists un acis meklē vietu, kur paslēpties.» Bet es tomēr atļaušos apgalvot, ka nepieņemt ir un paliek lepnības slēptā forma. Ir cilvēki, kas dzīvo un raujas, un viņus vada motīvs, ka visu vajag izcīnīt pašam, lai nu nebūtu jāprasa Sašam. Skrien un raujas, bet, kad pienāk nebaltā diena, tad cilvēks ir salūzis un nespēj tikt ārā no situācijas, kur būtu pavisam cits risinājums, ja tas pats Saša varētu dot padomu vai sniegt palīdzīgu roku. Un lepnība jau nav bieža kaite tikai turīgiem, slaveniem vai dižgariem. Nē. Tā mēdz pielipt visiem. Tas ir tāds īpašs vīrusa paveids, kas nešķiro maciņa biezumu. Cik daudz nabadzīgos cilvēkos lepnība nav izspiedusi pēdējo sulu! Atceros vecu kungu, kas nemazgāja savu paklāju. Aizejot pie viņa ciemos, tas lipa pie kājām kā līme, bet, kad piedāvāju viņam uzdāvināt jaunu un glaunāku, viņš pateica: «Nē! Lai visi redz, kā veciem jādzīvo!» Tad man likās — mīļo pasaulīt, kurš tad to redz? Neviens tak tajā dzīvoklī pat kāju nesper, jo mušas pat ziemā dejo ap sapuvušajiem tomātiem riņķa danci. Bet nē, kungs ne pa kam nepieņēma dāvanu. Tāpat nepieņemt sirsnīgu un labdabīgu atzinību ir diezgan liels muļķības rādītājs. Un kāda tam jēga? Nekāda. Cilvēks nepieņem, jo ir lepns savā šķietamajā mazvērtībā vai citos muļķīgos pinekļos satinies. Vienkārši darām tā, jo citādāk neprotam. Ir taču bieži, ka ieraugi kādu, kas izskatās īpaši, ka mēli nevari aiz zobiem noturēt, lai nepateiktu labo vārdu no sirds. Tad, kad pasaki, ir reizes, kad pretī raugās cilvēks, kas noburbulē neveiklu «paldies», bet tā, it kā tas būtu izvilkts cauri gaļas maļamajai mašīnai, vai atbilde ir tāda, it kā tu būtu pliķi iecirtis sejā. Liekas pat, ka cilvēkam ir iekšējā cīņa ar sevi. Viņš taču ir pacenties un nojauš vai pat saprot, ka izskatās labi vai ir izdarījis ko brīnišķīgu, bet tad, kad to pamana kāds cits, tad pats no tā nobīstas vai uzvedas diezgan neadekvāti.
Reiz man stāstīja par kādu vīrieti, kam vienmēr mājās bija konflikts ar sievu. Viņš bija diezgan parupjš, bet tad, kad sieva nolēma šķirties, tad vīrs nu skrējis kā dulls un meklējis padomus, kā viņu noturēt. Tad sievas draudzene pateikusi, lai viņš izmaina savu valodu un attieksmi pret sievu, lai pasaka kādus skaistus vārdus, ko nekad nav teicis. Tad nu viņš saņēmies, nopircis kūku un ziedus un devies pie savas kundzes. Vēra vaļā muti, bet nejuties īpaši droši, ka nepazaudēs savu augstā vadoņa pozīciju, un vecā daba, protams, darīja savu, tāpēc skaistais runājamais izvērtās vārdos: «Mīlu tevi… Cūka tāda.» Lūk, arī tā var gadīties, ja lepnība mutējusies kopā ar mazvērtību un nedrošību. Vai nav muļķīgi? Metu visiem izaicinājumu — pasaki kādam kaut ko no sirds! Ja tas neprot to pieņemt, iedrošini viņu un pasaki vēl kaut ko, kamēr tas ledus izkūst!