«Balanss meklējams kopējās sabiedrības vērtībās un saprašanā»

Personības

Par to, cik viegli vai grūti būt sievietei politikā, mēs, ar politiku nesaistītie, varam tikai prātot. Lai no minējumiem nokļūtu pie atbildēm un gūtu ieskatu tautas kalpu ikdienā, Pļavmuižas saieta namā notika īpaša tikšanās. Sēžot ap saimes galdu, malkojot tēju un baudot lauku labumus, ar vietējiem tikās Saeimas deputāte Ilze Indriksone.
Lai saruna ritētu raitāk, Pļavmuižas saieta nama vadītāja Dina Bērziņa bija sagatavojusi jautājumus. Sākotnēji I. Indriksone dalījās atmiņās par savu kā politiķes ceļa pirmsākumu. Strādājot par Talsu novada pašvaldības teritorijas attīstības plānotāju, viņa ar Latvijas Pašvaldību savienības atbalstu iesaistījās sadarbības projektā par dažādiem vides jautājumiem. «Ap 2000. gadu braucām skatīties, kā zviedri šķiro atkritumus un domā par vidi. Bija uzaicināti arī citi pašvaldību struktūru vadītāji, un tā sagadījās, ka šajā sadarbības grupā bija Inguna Raituma. Iepazināmies, un brīdī, kad tuvojās kārtējās pašvaldības vēlēšanas, viņa mani uzrunāja un piedāvāja iesaistīties procesā no otras puses. Tā kā nebiju nevienā amatā, kas liedz to darīt, piekritu. Mans mērķis nebija kaut kur nokļūt, bet gan baudīt procesu.
Politiskā kultūra mainās
Mīts par to, ka deputātiem nav daudz jāstrādā, nav mīts attiecībā uz to daļu, kas, nonākot Saeimā, ir vīlusies un neredz iespēju kaut ko mainīt, bet tādu ir ļoti maz. Tie, kuri ir vīlušies, neko vairs negrib, bet mana situācija ir pretēja — redzu, ka man izdodas panākt rezultātu. Darbojos Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā un Publisko izdevumu un revīzijas komisijā — katru nedēļu notiek divas sēdes, un ir ļoti daudz materiālu, ko jāpaspēj izlasīt. To pārsvarā daru vakaros vai braucot autobusā. Darbojos arī Nodokļu politikas apakškomisijā, Baltijas Asamblejā un Vides un klimata apakškomisijā, kur regulāri spriežam par tām lietām, ko no valstiskā viedokļa vajadzētu mainīt un uzlabot. Piektdienās ir Koalīcijas nodokļu politikas attīstības komiteja, bet ceturtdienas ir plenārsēžu dienas, kad neko citu nedrīkst ieplānot. Plenārsēžu diena ir visnogurdinošākā — kādreiz tā bija konstruktīvāka, bet šobrīd ir diezgan bezjēdzīga. Politiskā kultūra mainās — šobrīd viens otrs debatē nevis par tēmu, bet izmanto tribīni, lai procesu padarītu nepievilcīgu, citiem neciešamu un varētu publiski kaut ko izķidāt. Reizēm negribas dzirdēt, kas tur notiek! Ceturtdienas ir tās dienas, kad ir ļoti jāsaņemas. Ir pat bijušas tādas reizes, kad pusotru stundu debatējam, un beigās visi nobalso «par». Ja Budžeta un finanšu komisijā to visu esmu piecreiz noklausījusies, atveru datoru, lasu dokumentus vai sekoju līdzi tam, kas notiek pasaulē. Vismaz četras reizes katru nedēļu ar mašīnu braucu turp un atpakaļ uz Talsiem. Ir bijušas dienas, kad no rīta aizbraucu uz Rīgu, pēc tam uz Liepāju un tad atpakaļ uz Talsiem,» savu dienas ritmu ieskicēja I. Indriksone.
Reāls atbalsta instruments
Mērķi, ko viņa kā politiķe vēlas realizēt, ir dažādi, bet brīdī, kad izdodas noformulēt likumprojekta priekšlikumu un panākt, ka kolēģi to atbalsta, mazais mērķis ir sasniegts. «Lielie mērķi vēl nav sasniegti, bet ir izdevies panākt, ka deputāti ieklausās un neizdara kaut ko aplamu. Šā brīža lielais mērķis, uz ko mēs ejam, ir ekonomiski un visās citās jomās plaukstoša Latvija, vienlaikus saglabājot tradicionāli latvisko. Šobrīd Saeimā esam palikuši 12, tāpēc meklējam sadarbības partnerus, bet izrādās, ka ne visi, kuri ir konservatīvi, ir nacionāli un ne visi saprot, ko nozīmē «nacionāls». Tikko no darba kārtības izslēdzām divus likumprojektus — sadarbības partneri nebija apzinājušies, ka jautājumu par izmaiņām imigrācijas likumā pirms iesniegšanas vajadzētu pārrunāt. Ļoti daudzas situācijas jāliek svaru kausos. Runājot par demogrāfiju, cīņa bija nežēlīga, bet mums izdevās šīs lietas nosargāt. Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri uzskata, ka demogrāfijā nav vērts ieguldīt, jo mēs nesagaidīsim, kad tas nāks atpakaļ. Man tas bija liels pārsteigums, kad sadarbības partneri ļoti tuvredzīgi pateica, ka tā ir nelietderīgi tērēta nauda, jo dzimstība samazinās. Ja mēs neko nedarīsim, dzimstība samazināsies vēl straujāk! Ģimenēm draudzīgās pašvaldības, ģimenēm draudzīgas darbavietas neprasa daudz naudas valsts mēroga izteiksmē, bet tas ir reāls atbalsta instruments,» skaidroja deputāte.
Viņa norādīja, ka galvenais ir nevis tas, kā likums ir uzrakstīts, bet kā tas īstenojas dzīvē. Liela daļa cilvēku, kuri brauc strādāt uz ārzemēm, to dara ne vien naudas, bet arī attieksmes dēļ. Ir arī otra galējība, kad nauda ir vienīgais dzinējspēks, bet šādu gadījumu ir daudz mazāk. «Man liekas, ka balanss meklējams kopējās sabiedrības vērtībās un saprašanā. Cilvēki grib, lai arī to vienkāršo darbu, ko viņi dara, kāds novērtē. Svarīgi ir tas, kā cilvēks jūtas darbavietā, vai viņš neizdeg un slimības lapu nepaņem galējā spēku izsīkumā. Ne vienmēr darba nespējas lapa ir tiešas sekas tam, ka veselības nozare valstī nav pietiekami labi nodrošināta. Man ļoti noder tas, ka esmu izbaudījusi dažādus statusus — esmu strādājusi kā pašnodarbināta persona, esmu bijusi darba ņēmēja statusā, darba ņēmējs privātā uzņēmumā un beigu beigās man pašai bija savs uzņēmums. Šobrīd, kad runa ir par nodokļiem un likumdošanas lietām, uzreiz varu saprast, kas ir kas. Man ļoti nepatīk situācijas, kad redzu trīs variantus, kā varētu kaut ko izdarīt, bet pretī sēž cilvēks, kurš paziņo — tas nav iespējams.»
Katrs brīdis kopā ir neatsverams
Ir arī labā ziņa — neskatoties uz to, ka iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās, latviešu skaits pēdējos gados aug. «Paskatoties apkārt ar kritiskāku aci, saprotu, cik patiesībā te ir labi. Laikā, kad pasaule kļūst aizvien nestabilāka, neprognozējamāka, latvietis ar savu pastāvību, noturību un piesaisti nodrošina stabilitāti un iespējas, kā nav citām tautām. Esot Rīgā, tu sāc saprast, cik forši ir tas, ka Talsos tu uz ielas dzirdi latviešu valodu. Otra lieta, ko esmu sapratusi, ir tā, ka mums vairāk jālepojas ar sevi. Jādomā pozitīvāk un jārunā labāk!» iedrošināja I. Indriksone.
Uz jautājumu par to, vai dažādu politisko partiju biedru starpā ir iespējama draudzība, viņa atbildēja apstiprinoši. Cilvēciskās vērtības nemainās — ja cilvēks spēj tās saglabāt un cienīt otru, draudzība ir iespējama arī starp dažādu partiju politiķiem. «Esmu daudz mācījusies no saviem kolēģiem un sapratusi, ka bez nelielas humora devas un nosvērtības neiztikt. Nedrīkst visu uztvert emocionāli! Reizēm kādas lietas jālaiž pāri galvai! Ne vienmēr man sanāk, bet cenšos. Cenšos nebūt tik izaicinoša vai skaļa savos izteikumos, lai uzprasītos uz konfliktiem.»
Atskatoties pagātnē, I. Indriksone atzina, ka apzināti par politiķi nekad nav vēlējusies kļūt. Tā kā viņai vienmēr ir paticis iesaistīties dažādos procesos, tas noticis likumsakarīgi. «Ja atskatās uz manu dzīves gaitu, es nevienā brīdī nepieņēmu lēmumu — tagad būšu politiķe. Ir cilvēki, kuri iet studēt politoloģiju vai sabiedrības vadību, bet ar mani bija citādi — tas notika ļoti organiski. Pēc dabas esmu revolucionāe — man patīk pārmaiņas! Arī mani vecāki ir bijuši aktīvi. Tēvs bija matemātikas skolotājs un direktora vietnieks mācību darbā, bet mamma — pasniedzēja. Pārmaiņu laikos viņa nonāca pagasta padomē, kur viņu ievēlēja par deputāti — tā bija mana pirmā sastapšanās ar šo jomu. Brālis mācījās kara skolā, māsa iestājās Latvijas Policijas akadēmijā, viens militārists, otrs policists, domāju — nē, vienam normālam cilvēkam arī jābūt! (Smejas.) Vispirms aizgāju uz Bulduru tehnikumu, pēc tam uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti.
Bērni uz to, ka strādāju Saeimā, skatās atšķirīgi. Meita aizgājusi mācīties uz Rīgu. Ja ir kāds brīvs brīdis, varam satikties un kopā aiziet vakariņās. Nav vienkārši sadalīt uzmanību starp četriem bērniem, bet katrs brīdis kopā ir neatsverams.
Relaksēties palīdz pastaigas svaigā gaisā un fiziskās aktivitātes, kas atbrīvo prātu. Pirmdienu vakaros reizēm izdodas nokļūt Laidzes baseinā uz vingrošanu, bet otrdienu vakaros dodos dejot. Ir reizes, kad gribas ieslīgt dīvānā, bet, kad saņemies un aizbrauc, visu pārējo iespējams atstāt aiz muguras. Esot politikā, ir reizes, kad jāsaņemas un jāpasaka «nē», bet lietas, kas jādara, daru pēc labākās sirdsapziņas,» pārdomās dalījās I. Indriksone.