Pievienotā vērtība — kameras klātbūtne

Personības

Talsu tautas namā aizvadīta tikšanās ar operatoru un režisoru — talsenieku Sandri Jūru. Sandris ir portāla «Nomad.lv» vadītājs, radio personība un vairāku dokumentālo filmu režisors, kurš savas prasmes apguvis «Vides filmu studijā», strādājot pie dabas raidījumiem. Šobrīd režisors ir atgriezies dzimtajā pusē un jau pusotru gadu sauc sevi par lībadznieku.
Sandra lielākie projekti ir kanoe ekspedīcija pa Jukonas upi, moču ekspedīcija — «Ceļā uz brīvību» un dokumentālā filma «Atrasts Amerikā». Ikdienu Sandris aizvada televīzijā un radio, piedaloties dažādu raidījumu veidošanā («Piedzīvojums dabā», «Uz meža takas», «Makšķerē ar Olti») un vadot raidījumu «Radio vilks dabā».
Kā Sprīdītim jādodas pasaulē
Tiekoties ar klausītājiem, Sandris atklāj, ka viņa vecāki bieži mēdza pārcelties uz jaunām dzīvesvietām. Mammas vēderā viņš iznēsāts Saldus rajona Pampāļos, bet piedzimis deviņu pakalnu pilsētā, tādējādi kļūstot par talsenieku. Bērnudārza laikā ģimene pārcēlusies uz Ogres rajonu, bet vēlāk atgriezusies Talsos. «Jāsaka uzreiz — mācīties man ne pārāk patika. Atceros, ka biju ļoti kauslīgs, agresīvs un mācīties negribēju. Mana vienīgā doma bija — ātrāk tikt līdz 9. klasei, un prom! Jau skolas laikā aizrāvos ar mūziku, mūzikas ierakstiem, un tas nospēlēja diezgan lielu lomu laikā, kad nokļuvu Rīgā. Mūzika mani ir aizrāvusi jau no agras bērnības. Domāju — kā tas tā var būt — tu uzliec austiņas, skan dziesma, tev galvā veidojas bildes un mainās noskaņojums — te tu gribi dancot, te pārdomāt dzīvi. Es intuitīvi sajutu, ka tur kaut kas ir.
Diezgan būtisks posms manā dzīvē bija iestāšanās Kandavas tehnikumā. Jau 9. klasē man bija skaidrs, ka gaiss ir sastāvējies un man kā Sprīdītim jādodas pasaulē. Iestājos Kandavas tehnikumā — elektriķi tajā laikā skaitījās moderni cilvēki. Mācīties bija diezgan grūti, jo prasības bija augstas. 2. kursa izskaņā sapratu, ka Kandavu nepabeigšu, un tā mēs, trīs pipari, izdomājām iet uz Skrundu. Iestājāmies, dabūjām diplomu un prom no turienes! Gribēju ātrāk sākt patstāvīgu dzīvi. Aizgāju atpakaļ uz Talsiem, sāku strādāt kooperatīvā «Piena ceļš» un tirgot saldējumu. Toreiz saldējums bija ekskluzīva prece. Ļoti ātri sāku pelnīt pieklājīgu naudu, bet tad satiku draugus māksliniekus, kuri prasīja: «Ko tu tirgo saldējumu, kas tev darīt nav ko?» Tā es pametu saldējuma tirgošanu, un sākās īsta bohēma. Jau skolas laikā spēlēju diskotēkas un braukāju pa rajonu. Pēc laika sapratu — viss, tā dzīvot vairs nevar, jābrauc uz Rīgu! Izdomāju, ka būšu psihologs. Meklējot kontaktus, padzirdēju, ka kopmītnēs ir baigais džeks, kurš klausās baigo mūziku. Sapratu, ka man viņu vajag dabūt rokās! Tas džeks izrādījās Māris Olte (latviešu biologs, žurnālists un raidījumu vadītājs — A. B.). Tas manā tālākajā virzībā nospēlēja lielu lomu,» atzīst Sandris.
Liktenīgais 2001. gads
Drīz vien M. Olte sāka darboties «Radio Skonto» un iesaistīja tajā arī Sandri. Sākumā Sandris strādāja naktīs — viņam bija jāvada sešas stundas gara pārraide, kuras laikā radio vērsās klausītāji. Vēlāk viņš kļuva par dīdžeju un ieguva zināmu atpazīstamību. «Biju pilns ar radošu enerģiju, un man vajadzēja sevi realizēt. Tad sākās jauna ēra — «Vides filmu studijas» dzimšana. Sāku strādāt par režisoru, bet apguvu arī filmēšanas un montēšanas iemaņas. Esmu cilvēks — orķestris. Nācās apgūt visu, bet visvairāk man patīk filmēt — tas ir aktīvs un neparedzams process. Pirms tam pa kluso fotografēju, līdz ar to bildes kadrējums un estētika man nebija sveša. Izgāju apmācības, man parādīja, kā apieties ar kameru, un tad intensīvi sāku filmēt mazus sižetiņus. Pirmais izaicinājums bija brauciens uz Islandi. Daba mani tā šokēja, ka neatcerējos ne rītu, ne vakaru. Tas, kas tur ir, man tā iedeva pa galvu, ka, atbraucot atpakaļ, nevarēju parunāt. Uztaisīju filmiņu par Islandi, un tad nāca liktenīgais 2001. gads, kad «Vides filmu studijā» ar ideju — doties divus mēnešus garā ekspedīcijā pa Jukonas upi — uzradās Jānis Kļaviņš. Tika salasīta komanda, kurā bija pieci cilvēki, — paši veidojām loģistiku, katrs pildīja savus pienākumus, un vienkārši bijām uz upes. Mūsdienās visas robežas ir vaļā, bet jāsaprot, ka tolaik Jukonas brauciens bija absolūti unikāls. Filmēšana un sižetu veidošana notika tiešraidē, nekas netika atstāstīts, un tas, protams, bija sarežģīti. Arī savstarpējās attiecības brīžiem bija smagas, bet daudzus strīdus risinājām ļoti vienkārši. Uzdevām sev jautājumu — ko mēs te darām? It kā braucam pa upi, bet vienlaikus filmējam filmu. Vienmēr izvēlējāmies to, kas bija labāks filmēšanai. Mūsu pamata uzdevums bija atvest labu materiālu. Vienkāršs brauciens pa upi un filmas veidošana ir divi absolūti dažādi braucieni. Kamera dara maģisku darbu — lai arī kur tu ietu un kādus cilvēkus satiktu, šī saruna izveidojas pavisam citādāka. Kameras klātbūtne dod pievienoto vērtību,» uzsver Sandris.
«Pāršāvām pār strīpu»
Viņš atzīst, ka komanda bieži vien neapzinājās situācijas bīstamību, taču Dievs viņiem visur stāvēja klāt. Jebkura mazākā kļūda varēja maksāt ļoti dārgi. «Braucām cauri ledus aukstam ezeram, un tajā brīdī piecēlos kājās, lai nofilmētu foršāku epizodi. Ja es iekristu ūdenī, stāsts būtu beidzies skumji. Līnija starp to, ka tev viss ir kārtībā un galīgi vairs nav kārtībā, ir ļoti šaura. Filmā ir stāsts par dāņiem, kuri sāka ceļojumu dienu iepriekš un tika atrasti beigti. Viņi bija pārkrāvuši laivu ar mantām, un viņu mūža lielais ceļojums, kas bija plānots uz trīs ar pusi mēnešiem, beidzās pirmajā dienā. Viņi apkrita tajā pašā ezerā, kur es drosmīgi cēlos kājās. Jukonas garums ir 3000 kilometri — tas ir kā no Rīgas līdz Spānijai. Atgriezties Jukonā 2008. gadā, lai izbrauktu to līdz galam, bija liels izaicinājums.»
2005. gadā domubiedriem radās ideja doties uz Krieviju un iekarot Tālos Austrumus. «Ir tāds zinātnieks Arseņevs, kurš gāja un pētīja Tālo Austrumu teritorijas un tautas, kas tur dzīvo. Mēs gājām pa viņa pēdām — komanda gandrīz tā pati. Vairākas ekspedīcijas nebija izgājušas maršrutu, bet mēs nesapratām, ko nozīmē vārdu savienojums «nav izgājušas»? Kā var neiziet? Tad priekšā jābūt klintij. Kad tur nokļuvām, divu dienu laikā sapratām. Pa mežu pārvietojāmies zīdaiņa ātrumā — viens, divi kilometri stundā. Uz pleciem mums bija 40 kilogramu smagas somas, nesām desas luņķus, kartupeļus, bietes — ko tik nenesām! Līdz celim bija augsnes daļas, sakrituši koki, krūmi, krūmāji, zāle, sūnas un ķērpji. Sapratām — ja tā iesim, nekur neaiziesim! Tur pat zvēri knapi varēja paiet. Domājām, ka būsim gudrāki, bet viss beidzās diezgan ekstrēmi. Kad pietuvojāmies kalnu pārejai, pēkšņi uznāca ziema. No rīta pamodāmies, un bija uzsnidzis sniegs. Nākamajā naktī vēl desmit centimetri klāt. No plus pieciem līdz mīnus 15 grādiem. Trīs naktis nosalām un sapratām, ka kaut kas jādara. Sākās liels putenis, un dabūjām iet atpakaļ. Tas bija ļoti nopietns lēmums — paldies Dievam, ka mūsu ego nedominēja un ka varējām sev, spogulī skatoties, pateikt, ka pāršāvām pār strīpu — neesam ne fiziski, ne morāli gatavojušies, un tas paliek pārāk bīstami.»
Aizbrauca viens Sandris, atbrauca cits
Par savu virzītājspēku Sandris sauc atklājēja garu — tā ir vēlme sevi realizēt, iziet ārpus komforta zonas un atrasties nemitīgā kustībā. Caur filmām viņš cenšas iedvesmot apkārtējos un parādīt, ka pasaule ir plaša, cilvēki — dažādi un emociju gamma — milzīga. «Sēžu mēnesi, divus, trīs, un tad sāk niezēt visas malas — vajag kaut kur doties! Tas palīdz saskatīt, ka viss nebeidzas pie tavas pilsētas vai sētas žoga. Īstenībā gan Jukona, gan ekspedīcija «Ceļā uz brīvību» ir par to, ka tu dzīvē spēj pieņemt kardinālus lēmumus. Neiet pavadā, bet iet un darīt. Iziešana ārpus komforta zonas dod baigos bonusus. Principā mēs pēc Jukonas atbraucām atpakaļ citi cilvēki. Aizbrauca viens Sandris, un atbrauca cits. Ja manā dzīvē nebūtu Jukonas, tā ritētu pilnīgi citādāk. Pirmkārt, mainās vērtību sistēma. Ja tev liekas, ka tie džeki, kuriem ir daudz naudas, ir baigi krutie džeki, pēc Jukonas tu cilvēkus vērtē stipri citādāk. Foršie džeki ir tie, kuri tev nakts vidū var palīdzēt un kuriem tu vari piezvanīt. Cilvēciskās kvalitātes ir ieguvums numur viens. Tu iegūsti īstu draugu, nevis draugu pēc statusa. Visu nosaka tas, vai tu esi normāls cilvēks. Otra lieta ir tā, ka pazūd attālumi. Mērot 100 vai 200 kilometrus līdz jūrai, uzbūvēt teltiņu, iekurt ugunskuru un pavadīt tur trīs dienas liekas vienkārši. Tas iedod brīvību — tu vari brīvi pieņemt lēmumus un brīvi domāt. Tu sāc novērtēt savas mājas, dzimto vietu un radiniekus. Man uzreiz bija skaidrs, kā redzu savu turpmāko dzīvi. Tā ir meditācija, pēc kuras iespējams atrast ceļu pie sevis. Mazā ceļojumā to nevar dabūt gatavu,» norāda Sandris.
Dabas ielikts potenciāls
Šobrīd režisors ir atgriezies dzimtajā pusē — jau pusotru gadu viņš sevi sauc par lībadznieku. No labiekārtotas mājas Rīgā viņš kopā ar sievu pārcēlās uz Talsu novadu, kur ģimene iegādājusies pamestu īpašumu. 2006. gadā Sandris nodibināja savu filmu studiju ar nosaukumu «Jūra» un kopš tās dienas strādā kā mazais uzņēmējs. Jaunās mājas Sandris raksturo kā oāzi meža vidū — pa dārzu staigā stirnas, lapsas, zaķi un citi meža iemītnieki. Runājot par Talsu novadu kopumā, Sandris atzīst — Talsi un Talsu apkārtne ir vēl nenoslīpēts dimants. Pats svarīgākais ir tas, ka šeit ir dabas ielikts potenciāls, — pamazām noraušot putekļus, iespējams atrast ne vienu vien pērli.