Bēthovens — 250, Latvija, Talsi

Kultūra

Šogad izcilajam vācu komponistam Ludvigam van Bēthovenam 250. dzimšanas (16. decembrī) gada jubileja, nākamajā gadā komponista tuvākajam draugam, vēlāk Talsu luterāņu mācītājam Kārlim Ferdinandam Amendam — tāda pati jubileja.
No pašreizējās Latvijas teritorijas, toreiz Vidzemes un Kurzemes guberņas, ar L. van Bēthovenu satikās septiņi cilvēki — četri bagāti un dižciltīgi, trīs — mācītāju dēli. Šajā rakstā atšķirībā no ierastās apraksta formas skatījums no cita skatu punkta — pēdējos gados pētītas 55 Latvijas ģeogrāfiskās vietas, kam sakars ar minēto septiņu un citu cilvēku dzīvi, kas liecina par L. van Bēthovena tēmas plašumu un nozīmīgumu ar Latviju.
Pirmie ar L. van Bēthovenu Vīnē tikās
grāfu Braunu laulātais pāris — grāfs Johans fon Brauns (1767—1827), kura tēvs bija Vidzemes un Rēveles ģenerālgubernators, un Johana sieva Anna (1769—1803) — ieradās Austrijas galvaspilsētā 1795. gadā. Johans dienēja Krievijas militārajā misijā. Jau 1796. gadā Braunu ģimenes nama mūzikas salonā ienāca jaunais komponists L. van Bēthovens, kurš Annu skoloja mūzikā. Braunu pāris materiāli atbalstīja jauno ģēniju, kurš vidzemniekiem 12 gadu laikā veltīja 16 muzikālus sacerējumus. Mecenāts Johans uzdāvināja komponistam jājamo zirgu, par kuru drīz piemirsa, līdz pienāca rēķins par barību zirgam. Braunu dzimtai piederēja deviņas muižas — Emburga, Paltmale, Jaunķempji, Gāle, Pienava, Džūkste un Baltā muiža —, no kurām pastāvīgi uzturējās Smiltenē un Siguldā, arī Rīgā. Annas tēvs bija Krievijas ķeizarienei Katrīnai II tuvs augstmanis, saukts par Vidzemes pusķēniņu, kuram piederēja 30 muižas, pastāvīgi uzturējies Gulbenē un Alūksnē, arī Rīgā.
L. van Bēthovena tuvākā drauga K. F. Amendas
tēvs Kristiāns (1732—1793) ieceļoja no Kēnigsbergas Jelgavā, sākumā bija mājskolotājs, vēlāk pilsētas skolas direktora vietnieks. 1768. gadā tēvs kļuva par Lipaiķu (pusceļā starp Kuldīgu un Aizputi) luterāņu draudzes mācītāju. Kārlis piedzima Lipaiķos 1771. gada 4. oktobrī kā septītais bērns ģimenē. Jau astoņu gadu vecumā viņš labi spēlēja vijoli, kura pavadīja un pagodināja visu mūžu. 1782. gadā Kārlis sāka mācības Jelgavas pilsētas skolā, studēja Jelgavas Pētera akadēmijā (1787—1792) un turpināja teoloģijas studijas Jēnā (1792—1795). Četrus gadus (1795—1799) K. F. Amenda ceļoja pa Vāciju un Šveici — Konstance, Lozanna, Ulme, Memingena, Regensburga un Vīne. Divus gadus (1798—1799) K. F. Amenda bija tuvās draugu attiecībās ar L. van Bēt-hovenu, draudzība turpinājās visu mūžu. Atgriežoties Rīgā caur Prāgu, Rostoku un Lībeku, 1799. gada 12. novembrī Melngalvju namā notika K. F. Amendas un viņa drauga Gotfrīda Mīliha vienīgais koncerts, kas guva atzinību. Ceļā no Rīgas uz Lipaiķiem K. F. Amenda apstājās Sabilē, kas ļoti atgādināja Šveici, un Kārlis kalpoja sešus mēnešus 1801. gadā par vietējās luterāņu draudzes mācītāja palīgu.
Kārli Amendu ievēroja tuvējās Lielvirbu muižas īpašnieks Oto fon Strombergs un aicināja viņu par viņa divu dēlu mājskolotāju. Uz Lielvirbiem no Vīnes pienāca L. van Bēthovena vēstule, kurā komponists K. F. Amendam pirmajam atzinās savā lielā nelaimē — pakāpeniskas dzirdes zaudēšanā. 1802. gada 13. jūlijā K. F. Amenda kļuva par Talsu luterāņu draudzes mācītāju. Baznīcas grāmatā 1802. gada 19. septembra ierakstā minēta mācītāja kundze Žanete Benuā (1785—1844) no Spāres muižas, ieceļojusi no Ženēvas. Viņu ģimenē piedzima 13 bērni. K. Amenda ar ģimeni, dzīvodams Talsu Mācītājmuižā, strādāja pie tās pārbūves, vēlāk (1821—1836) kļuva par Kandavas iecirkņa prāvestu.
Kārļa vecākais brālis Pēteris (1762—1837) ap 1800. gadu dzīvoja Rideļos, kur piedzima divi bērni, pēc tam kalpoja par ērģelnieku Ārlavas luterāņu draudzē. K. Amendas ģimenē 1803. gada 22. martā Talsu Mācītājmuižā piedzima pirmais dēls Frīdrihs (1803—1866), strādāja par Aizputes apgabaltiesas rakstvedi. Frīdriha dēls Rūdolfs (1831—1885) bija ļoti apdāvināts mūziķis, studēja Pēterburgā (1878—1884), viņa māsa Anna (1841—1915) apprecējās ar Oskaru Kavalu, Puzes mācītāja dēlu. Anna glabāja sava vectēva Kārļa relikvijas līdz 1904. gadam.
K. F. Amendas dzimtas ģeogrāfiju paplašina
viņa meitu laulību vietas. Pirmā 1828. gadā apprecējās Kārļa meita Sofija (1806—1851) ar Nurmuižas luterāņu mācītāju Heinrihu Tilingu, kura tuvi radi bija Stendes mācītāji. Sofijas un Heinriha ģimenē piedzima 11 bērni. Kā otrā 1829. gadā apprecējās Šarlote (1809—1873) ar Krustpils luterāņu mācītāju Albertu Tilingu, abi apbedīti Kapeles kapos. Trešā 1834. gadā kāzas svinēja Luize Karoline (1811—1869) ar Kalsnavas mācītāju Kārli Dēbneru. Cesvainē ieprecējās 1837. gadā Emīlija (1818—1874) ar mācītāju Juliusu Mītelu. Henriete (1824—1883) laulājās 1854. gadā ar mācītāju Ādolfu Tilingu, kurš kalpoja Žemaitijā. K. F. Amendas mazmazmeita Luize Amālija (1840—1929) veidoja ģimeni 1866. gadā ar Liezēres luterāņu mācītāju Johanu Kerstenu. Sofijas mazdēls Francis (1886—1945) kritis kaujā pie Ostravas, dzimis Liepājā, apprecējās ar Kabiles mācītāja meitu Magdalēnu fon Lucavu. No Liepājas tuvējos Tadaiķos ģimene iekārtoja lauku saimniecību. Franča mazdēlam Helmutam, dzimušam 1943. gadā Cēsīs, dzīvo Vācijā, Linaburgas tuvumā, ir vislielākā interese par Kurzemi, te bijis daudzkārt. Kā pēdējā no Amendas uz Vāciju izceļoja Magdalēna ar bērniem. Viņa nokļuva Pomerānijā, Vācijas daļā, kas iepriekš piederēja Polijai. Dzīve esot bijusi tik neciešama, un Magdalēnas Latvijas mīlestība tik liela, ka viņa pāri divām — vācu un krievu — frontēm atgriezās savos Tadaiķos, labi runāja latviski, prata iekārtoties kolhozā, un tikai 1958. gadā, spēkiem zūdot, izceļoja uz VDR pie bērniem un mazbērniem, nomira 1979. gadā. K. Amendas meitas, kopskaitā piecas, apprecējās ar luterāņu mācītājiem, trīs no tām ieprecējās Tilingu dzimtā. K. Amendas dzimtas vēsturē pagaidām zināmas 24 ģeogrāfiskās vietas Vidzemē un Kurzemē.
Kārlim Amendam, sākot studijas Jelgavas Pētera akadēmijā, tuvs paziņa bija Gotfrīds Mīlihs (1773—1837), Neretas mācītāja dēls, dzimis Bauskā, skolojies Jelgavā, muzicējis kopā ar Kārli Rīgā. No 1801. gada kalpojis Blīdenes luterāņu draudzē, arī blakus esošā Ilzes un Stūru draudzē. Latviešu mūzikas vēsturē G. Mīlihs ieņēmis savu vietu ar 1835. gadā Jelgavā latviešu valodā publicēto solodziesmu ciklu «Mūsu Grietiņa», kas veltīts K. Amendam.
Kā piektā minama L. van Bēthovena «cēlā draudzene»,
kā viņš pats to sauca, — Šarlote Elizabete (Elīza) fon der Reke (1754—1833), abi satikās 1811. gada augustā Teplicas kūrortā. Elīza piedzima Skaistkalnē, dzīvoja Jelgavā, viņas māsa Doroteja bija Kurzemes hercoga Pētera Bīrona sieva. Elīza apprecējās ar Jaunpils brīvkungu Georgu fon der Reki, taču drīz laulību šķīra. Elīza bija viena no tā laika izglītotākajām Eiropas sievietēm, 1795. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna II viņu aicināja uz Pēterburgas galmu, vēlāk uzdāvināja Glūdas muižu. Elīza devās uz Eiropu un tur pavadīja sava mūža lielāko daļu, rakstīdama dzeju, ko rādīja L. van Bēthovenam, saņemdama no viņa atbildi: «Jūsu dzejas es lasīju un atradu tajās Jūsu izjūtu un Jūsu garīgās būtības attēlu!»
Kabiles muižas īpašnieks
grāfs Heinrihs fon Keizerlings (1775—1850), kam piederēja arī Blīdenes, Kaulicas un Zūru muiža, bija muzikāli izglītots muižnieks, pie kura, sākot ar 1807. gadu, K. Amenda regulāri rudeņos Kabiles muižā ar vijoļspēli atklāja medību balles. 1815. gadā grāfs devās uz Vīni satikt L. van Bēthovenu, vezdams līdzi K. Amendas vēstuli ar uzaicinājumu ceļot uz Pēterburgu, apmeklējot pa ceļam arī K. Amendu: «Kā Tevi saņemtu! Es steigtos Tavās rokās, atvestu Tevi uz dažām dienām pie sevis — ak, es laimīgais!» L. van Bēthovens sūtīja K. Amendam atbildi: «Tu nāc man prātā tūkstoškārt… dzīvoju gandrīz viens šajā lielajā pilsētā…»
Kā septītais zināms
ārsts Kārlis Bursijs (1791—1870), dzimis Blīdenē, Mežmuižas draudzes un vēlākā Dobeles prāvesta dēls, pēc ārsta studijām Tērbatā un Berlīnē devās uz Vīni, satika L. van Bēthovenu un uzrakstīja vairākkārtējās (1816. gada 1. jūnijs—27. jūlijs) tikšanās «Dienasgrāmatu», kas guva lielu sabiedrības interesi. Pēc atgriešanās dzimtenē K. Bursijs bija ārsts Bukaišos, Grenčos un Baldones sēr-avotu pārzinis, mūža nogalē strādāja Kurzemes guberņas Jelgavas muzejā.
Draugu attiecībās ar K. Amendu bija Kurzemes gleznotājs Johans Samuels Grūne (1783—1848), studējis gleznošanu Berlīnē, apceļojis Vāciju un Itāliju, dzīvojis un gleznojis Cīravas un Zentenes muižā. L. van Bēthovena muzejā Bonnā goda vietā novietots pastāvīgā apskatē viņa 1808. gadā gleznotais Kārļa Amendas portrets. Uzskata, ka agrāko Talsu luterāņu baznīcas altārgleznu «Kristus svētī bērnus» gleznojis tieši J. Grūne 1823. gadā, attēlodams K. Amendas ģimeni. Glezna ilgus gadus glabājusies Bauskas un Rundāles pils muzejos, tagad restaurēta un skatāma Talsu luterāņu baznīcā. J. Grūne apbedīts Blīdenē, un šī vieta vienīgā Latvijā saistīta ar vēl trīs L. van Bēthovena draugiem Keizerlingu, Bursiju un Mīlihu.
20. gadsimtā
par L. van Bēthovenam tuvu cilvēku uzskatāms Ventspilī dzīvojošais dzejnieks Herberts Dorbe (1894—1983), dzimis Zlēkās, tik ļoti mīlējis L. van Bēthovena mūziku, ka pagājušā gadsimta 70. gados sacerējis 25 dzejoļus, veltītus izcilajam komponistam, sūtījis tos uz L. van Bēthovena muzeju Bonnā, pretī saņemdams pateicības vēstules. Viņa mājā muzejā «Senču putekļi» Ventspilī, Ērgļu ielā 1, glabājas daudz ziņu un L. van Bēthovena attēlu. Apliecinošs ir kāds no dzejoļiem «Bēthovens savam Kurzemes draugam Amendam» grāmatā «Liriski disputi» (izdota 1969. gadā): «Kur savu sirdi lai lieku,/ Mans tālais Kurzemes draugs?/ Pie tevis domās arvienu/ Tā iegūts dažs brīdis jauks!»
Juris Jansons
Talsos