Ar radošumu cauri dzīves līkločiem

Personības

Intervija ar virbenieci Ingrīdu Hauku norit ļoti gaišā un ar humoru, smiekliem piepildītā gaisotnē. Viņa un «Burtnieki» ir kā drošības un gaismas bāka saviem bērniem un mazbērniem, kas ir Ingrīdas lepnums. Jau ilgus gadus viņa tuvāk un tālāk zināma kā cilvēks ar interesantām un oriģinālām idejām dažādiem rokdarbiem un citiem radošiem darinājumiem.
— Pastāstiet, lūdzu, par savu bērnību!
— Esmu dzimusi Kandavā, bet augusi, mācījusies un dzīvojusi līdz 18 gadu vecumam Pūres pusē. Skolā man ne visai patika, jo biju diezgan dzīvelīgs, dauzonīgs cilvēciņš, — augu kopā ar kaimiņpuiku, no kura nedrīkstēju atpalikt. Bija jātur līdzi. Atzīmes nebija sliktas, izņemot darb-mācību un zīmēšanu, lai gan pašlaik esmu radošs cilvēks. Laikam skolotājas dēļ. Joprojām atceros reizi, kad uzdevums bija brīvā tēma, varējām zīmēt, ko gribam. Tad nu es pārlaimīga uzzīmēju gulbīšus ezerā, ko redzēju atainotu kaimiņu tantei uz sienas segas. Beigās man skolotāja saka: «Ko tu tur uzzīmēji!? Vajadzēja karogu ar uzvaras saukļiem!» Un ielika man 3! Dzīvojām no skolas septiņu kilometru attālumā, tāpēc ziemā pa naktīm nācās palikt internātā, tas gan nebija patīkami. Pārējā laikā ar brāli Jāni uz skolu braucām ar riteni.
Tētis Vladislavs bija galdnieks, mamma Janīna — lopkope. Man tētis bija tikai līdz sešu gadu vecumam, un tad viņu izsūtīja uz Mordoviju. Viņš tika atpakaļ mājās pēc 15 gadiem. Līdz ar to mēs ar brāli (septiņus gadus vecāks) izaugām bez tēta, un tas bija grūti. Dabūju pamatīgi strādāt, jo, kad brālis pēc pamatskolas devās mācīties uz Smilteni, paliku mammai vienīgais palīgs. Biju gan zāģeris, gan malkas skaldītājs, gan ūdens nesējs, gan darīju visu, ko vajag pie lopiem utt. Kad mammīte saslima un viņu uz visu vasaru ielika slimnīcā, dabūju slaukt ar rokām 13 govis… Tāpēc tagad nezinu, kur likt tās rokas… Bet nu, nesūdzos par savu bērnību.
— Ja jau brālis bija krietni vecāks, droši vien sadzīvošana nebija viegla?
— Jā, es tak biju sīkais! Brālis ar saviem draugiem mani āzēja un apcēla. Tāpēc mans rotaļu biedrs bija kaimiņpuika. Protams, kā jau pienākas, darījām arī blēņas. Piemēram, nočiepām no mammas dakšiņas un gājām uz upi durt vēdzeles. Mamma gan bija dusmīga, un dabūjām tās paši arī cept. Tāpat arī regulāri kāpu kokos, bet tikt lejā no tiem nekad nevarēju. Brālis dabūja līst man pakaļ. Tagad brāļa gan vairs nav šai saulē.
— Kur turpinājāt mācības pēc Pūres skolas?
— Pēc astoņgadīgās skolas beigšanas Pūrē turpināju mācības Rīgā, pedagoģijas skolā, kur ieguvu vidējo pedagoģisko izglītību mūzikas un pirmsskolas skolotājas darbam. Tad mani nosūtīja strādāt uz Limbažiem, bet, aizbraucot uz turieni, darbā bija pieņemts jau kāds cits. Tad nu mani atsūtīja uz Talsu pusi — piedāvāja Kāķīšus vai Virbus. Nezināju ne vienu, ne otru vietu, bet mani ļoti sasmīdināja Virbu nosaukums. Smejot atbildēju, ka braukšu uz tām virbām! Tā nu nostrādāju Virbu bērnudārzā 17 gadus. Un pēc tam četrus piecus gadus nostrādāju Virbu pamatskolā par 1. klasīšu skolotāju. Kad strādāju bērnudārzā, sākumā man piešķīra dzīvokli centrā Virbos, bet vēlāk šo māju, «Burtniekus», jo tai nebija saimnieku.
— Kāpēc izvēlējāties apgūt tieši pedagoģiju?
— Man vienmēr ļoti patikuši bērni. Vienmēr un visur, kur gāju, mazie lipa klāt, un joprojām līp. Nevaru izskaidrot, kāpēc tas tā ir.
— Pastāstiet, lūdzu, vairāk par laiku, kad strādājāt bērnudārzā un skolā.
— Man ļoti patika strādāt bērnudārzā. Joprojām vizuāli atceros, kā izskatījās bērniņi pirmajās grupiņās — kā viņi gāja, kas bija uzvilkts mugurā… Tagad es pēc bērniem varu atpazīt, kas ir viņu vecāki. Bet grūti bija tas, ka puse bija krievu kolektīvs, un daļa no viņiem uzsvēra un pastāvēja uz to, ka nesaprot latviski. Tad nu es iespītējos un nerunāju krieviski, un dabūju par to sutu. Man ļoti patika dažādie pasākumi, ko rīkojām, un jau kopš tiem laikiem iepatikās dažādi rokdarbiņi, dekorāciju veidošana, visāda knibināšanās… Jo nekas jau nebija nopērkams, viss bija jāizgatavo pašiem. Labi, ka Rīgas pedagoģiskajā skolā mums bija ļoti stipra darbmācības skolotāja, kas iemācīja ļoti daudz.
— Kas sekoja pēc darba gaitām bērnudārzā un skolā? Vēl kāda mācību iestāde?
— Nē. Ģimenes apstākļu dēļ, jo man bija slima mamma un tētis, kā arī četri bērni, kas jāaudzina. Tika nolemts, ka palikšu mājās. Man tad bija 40 gadu. Spārdījos, kā vien varēju, bet nekā. Un tā es joprojām sēžu mājās.
— Izaudzināt četrus bērnus nav nieka lieta, tas ir varoņdarbs! Pastāstiet vairāk par viņiem.
— Vecākā meita Līga dzīvo Jūrmalā, strādā pedagoģijas jomā, Jūrmalas alternatīvajā skolā. Otra meita Indra arī dzīvo un strādā Jūrmalā, viņai ir savs internetveikals, kas saistīts ar mākslu. Līgai ir divas meitas un Indrai — divi dēli. Dēls Māris strādā Rīgas Tehniskajā universitātē, viņš ir doktors, vada lekcijas Aeronautikas institūtā. Savukārt Dainis pēc Rīgas Tehniskās universitātes absolvēšanas strādāja «Liepājas metalurgā» par elektriķi. Kad «Metalurgs» izbeidza darbību, sakrita, ka mans vīrs aizgāja bojā. Bērni nolēma, ka vienam no viņiem jāpaliek dzīvot pie manis, lai man palīdzētu. Tā kā Dainim darba vairs nebija, viņš atgriezās šeit. Puikas ar mazbērniem gan vēl slinko.
— Tas nozīmē, ka visi dzīvojat salīdzinoši tuvu cits citam.
— Jā, par to esmu ļoti priecīga. Citi lielās — es biju Anglijā, es biju Īrijā… Es lielos — es biju Jūrmalā! Manējie ir visi tepat, čupiņā, netālu no manis. Jā, protams, svētkos ir pilna māja, bet viņi jau neatbrauc tikai svētkos. Gandrīz katru nedēļas nogali kāds ir klāt. Nekad nav garlaicīgi.
— Kā tas bija — izaudzināt četrus bērnus?
— Visgrūtāk bija, kad visi sāka iet skolās pēc pamatskolas absolvēšanas. Kad viņi vēl nestrādāja, un man arī nebija darba, bet visu vajadzēja. Bet iztikām, un nebija nekādas vainas! Kā veicās ar bērnu audzināšanu? Mums ar vīru bija vienkāršs princips — ja viens rājās, tad otrs stāvēja klusu un nekad nejaucās iekšā, un otrādāk. Pēc tam, ja kādam nebija taisnības, aiz stūra paprasīja: «Tu, ko!?» Kopumā tētis jau bija tas labais, bet es, mamma, tā niknā, jo es diendienā biju pa mājām. Bet tas bija skaists un brīnišķīgs laiks…
— Kā jūs iepazināties ar vīru?
— Gadalaiks «mīlestība» sākās, kad strādāju bērnudārzā. Vīrs Jānis bija vietējais. Saskatījāmies ar viņu skolas biedrenes 18 gadu jubilejā, kur es arī patrāpījos. Viņš tur fotografēja, un es, viņu ieraugot, biju pagalam… Viņš mani esot pamanījis, kad attīstījis fotogrāfijas. Esam dzimuši vienā gadā, ar deviņu dienu starpību. Esam Kandavā slimnīcā kopā gulējuši, jau tad sabļāvāmies. Bet tagad pagājuši nu jau seši gadi, kopš Jānis devies Mūžībā…
Vīrs bija galdnieks, darbojās arī celtniecībā. Jānis bija ar zelta rokām, lielisks vīrs. Visa māja, sēta, saimniecība ir viņa roku darbs.
— Pastāstiet vairāk par savu aizraušanos ar dažādajiem rokdarbiem un oriģinālajiem darinājumiem!
— Ar rokdarbiem esmu nodarbojusies jau sen, sākot ar adīšanu, tamborēšanu, šūšanu, izšūšanu… Esmu arī izgājusi šūšanas kursus. Vēl es aužu, patīk arī kvīlings un dažāda veida dekori, darinājumi no papīra, lelles u. c. Jo agrāk jau nekā nebija, viss bija pašam jādarina. Esmu izmēģinājusi arī keramiku. Kad agrāk Virbu kultūras namā rīkoja Donoru vakarus, palīdzēju tur darināt dekorācijas. Tagad joprojām, kad Ruta (Ruta Čubare, Virbu kultūras nama vadītāja — aut.) kaut ko palūdz, izgatavoju. Pērn vadīju Virbos radošo darbnīcu, esmu aicināta to darīt arī citviet. Dodos uz pensionāru ballēm, tur izgatavoju kaut ko dāvanām, esmu gatavojusi arī pensionāru klubiņam karogu. Pensionāru ballēs ir kolosāli cilvēki — mūzika vēl nav sākusi spēlēt, kad cilvēki jau dejo! Tad nu ik pa laikam apmeklēju šīs balles, lai izdejotos un gūtu pozitīvas emocijas.
Es kā pensionāre ik gadu samaksāju konkrētu patenta maksu, tā ka pārdodu savus darbiņus oficiāli. Man visu laiku vajag kādu nodarbi, nevaru mierīgi nosēdēt. To, ko es daru, var paveikt jebkurš! Nedrīkst ieciklēties uz pārdošanu, jo mēdz būt mēneši, kad ir tukšums. Es to daru sev, lai būtu, par ko priecāties. Tas, ko darināt, uznāk periodiski. Piemēram, adīt vairs negribu, tas posms ir garām. Vienu brīdi visu laiku izgatavoju pūces un nevarēju atiet… Tā ka tas, ko izgatavoju, visu laiku mainās.
— Kur jums rodas idejas?
— Es pat īsti nezinu… Kaut ko pēkšņi izdomā, sāc taisīt, solīti pa solītim, un aiziet! Uznāk dullums, un ir jātaisa!
— Kādas jums vēl ir nodarbes?
— Man patīk sēņot! Šā gada janvārī atradu gailenes, mērcītei gan nesanāca. Mana aizraušanās ir arī ziedi. Lielu dobju gan vairs nav, agrāk bija milzīgas. Nevaru vairs ar tik daudz tikt galā.
Es dzīvoju vienkārši. Uz nekādiem treniņiem neeju, nekādus sieviešu apziņas celšanas kursus neapmeklēju, jo uzskatu, ka tas ir galīgs sviests. Man patīk dzīvot laukos, iet uz mežu gandrīz katru dienu, izstaigāties tur krustām šķērsām. Nesaprotu tos, kuri nesaprot, ka man šeit patīk. Nekad nav garlaicīgi un nav, par ko sūdzēties. Vienmēr ir, ko darīt, tūkstotis un viens darbs, kaut vai sienu pie plīts mazgāt! Laikam esmu ļoti pašpietiekama. Jaunpagastā dzīvoju jau 49 gadus, «Burtniekos» — 40 gadus. Šeit ir manas un bērnu mājas, un nekur citur negribētu būt.
— Nereti cilvēki kādu neizdošanos dzīvē uzveļ citiem, piemēram, ļoti bieži — valdībai. Kā jūs uz to raugāties?
— Es par to nedomāju un neiespringstu. Vai tad es kaut ko varu mainīt? Es taču saprotu, ka ne. No manis ir atkarīgs, piemēram, vai būs paēdis suns un vistas, vai būs iestādīti tomāti un tamlīdzīgi. Vēlēt eju, savu pienākumu izdaru. Ko es vēl varu padarīt valdībai?
— Kā jūs sevi raksturotu? Sarunas laikā šķiet, ka jūs esat ļoti pozitīvs cilvēks, nevis kāds no tiem tipāžiem, kas mūždien nīgrs un neapmierināts ar dzīvi.
— Barga es laikam neesmu. Par daudz līdzjūtīga gan, jā, to esmu novērojusi. Domāju, ka neesmu nīgra. Bet, kad vajag, varu būt arī nikna. Manējie jau pēc sejas redz, kad omei nav laba garastāvokļa, tāpēc man neko neprasa. Bet tas jau ātri pāriet.
— Pērn Latvijas Republikas proklamēšanas pasākumā jūs saņēmāt Talsu novada pašvaldības apbalvojumu «Talsu novada Goda balva» par godprātīgu, brīvprātīgu un radošu darbu Virbu pagastā. Vai tas bija pārsteigums?
— Jā! Esmu klusais darītājs, neskrienu un nestāstu visiem, ko esmu paveikusi, piemēram, par dekorācijām pasākumiem un izstādēm. Es neafišēju to, ko daru. Palīdzu gandrīz visos pasākumos, kas notiek Virbu kultūras namā. Žēl tikai, ka cilvēkus grūti izdabūt no mājām tos apmeklēt.
— Vai piekrītat apgalvojumam, ka dzīvē pats svarīgākais ir ģimene?
— Noteikti. Droši vari justies tikai tad, kad tev ir ģimene. Man būtu ļoti grūti, ja nebūtu tik foršu, labu bērnu. Nekad neesmu sapratusi, kā, piemēram, var kašķēties meitas ar mātēm vai bērni savā starpā. Kādu laiku dzīvoju burbulī, jo domāju, ka visi dzīvo kā mēs. Bet, kad sāc paklausīties apkārt, kas notiek… Būtiski saprast, ka sava dzīve katram jāveido pašam, jo neviens cits to nevar nodzīvot. Jācenšas citiem nedarīt neko tādu, ko negribi pats, un tad jau viss būs. Protams, sanāk jau visādi, kad nevar novaldīt mēli, un tad nākas dienām ilgi pārdzīvot, bet tas gan nav bieži.
— Jums ir ļoti saliedēta ģimene. Vai esat to kaut kā apzināti mācījusi bērniem?
— Neesmu mācījusi neko apzināti, tikai vienmēr teikusi un saku joprojām — ar savējiem nekad nedrīkst naidoties. Vajag pateikt visu gruntīgi, ko domā, bet nekad neturēt pie sevis. To, ka nedrīkst turēt sevī, dzīve mani ir izmācījusi… Vajag izrunāties un pēc tam mierīgi dzīvot tālāk.

— Kāda ir jūsu dzīves atziņa, pēc kā vadāties?
— Lai kādi vēji apkārt pūstu vai cilvēki deldētu mēles, savu dzīvi vari nodzīvot tikai pats, neviens cits. Jo ilgāk dzīvo, jo vairāk saproti, ka jādzīvo sev, ne citiem. Un tā, kā pašam patīk un gribas.