Dabas un mistikas tēlos izstāstīti personīgi pārdzīvojumi un izjūtas

Kultūra

29. janvārī Talsu kinoteātra «Auseklis» telpās bija sajūtamas jau pirmās pavasara dvesmas, kuras ar spilgto, sīkām detaļām izstrādāto un mītisku tēlu apvīto personālizstādi «Klātbūtnes mēģinājumi» sev līdzi atveda māksliniece, talseniece Kristīne Rublovska.
Izstādes atklāšanas pasākumā kinoteātra vadītāja Māra Cēbere atklāja, ka ideja par to, ka Kristīne Rublovska būtu brīnišķīga māksliniece, kam piedāvāt darbus izstādīt kinoteātra telpās, pie viņas nav atnākusi tāpat vien. Meklējot nākamo izstādes autori, M. Cēbere izlasījusi vairākas publikācijas par jauno mākslinieci, tad šo ideju izstāstījusi vairākiem citiem cilvēkiem, kas visi atzinuši, ka tieši Kristīnes radītie mākslas darbi būtu lieliska izvēle.
Izstādes autores radošie talanti izpaužas ne tikai viņas gleznās. Jaunā māksliniece aizraujas arī ar laikmetīgās dejas mākslu, veidojusi detaļas skatuves scenogrāfijām un šobrīd arī iesaistījusies skatuves tērpu veidošanas procesos.
Kristīne bilda, ka viņai ir īpašs prieks savus darbus izstādīt tieši Talsu kinoteātra telpās. «Manā vidusskolas laikā šīs ēkas otrajā stāvā darbojās NVO atbalsta centrs, kur es strādāju un darbojos kā brīvprātīgā,» pastāstīja māksliniece, un, kā atzina M. Cēbere, šī neesot vienīgā interesantā sakritība. Izrādās, kinoteātra vadītāja, meklējot dzejoli par dzimteni, kas bijis nepieciešams viņas bērnam skolai, vecmāmiņas grāmatu plauktā atradusi ļoti īpašu grāmatiņu — «Man pieder daudz» jeb «Laidzes pagasta dzejnieku kopkrājums», kas iznācis 2005. gadā un kuru pāršķirstot M. Cēbere atklājusi, ka tajā publicēti arī Kristīnes Rublovskas dzejoļi.
Savos darbos māksliniece izmanto jauktu tehniku, apvienojot parastās lodīšu pildspalvas raupjās un šķietami asās švīkas ar pēc tekstūras maigajām un plūstošajām eļļas krāsām, kas veido savdabīgu šarmu un vēl vairāk uzrunā skatītāju.
Kad oficiālā personālizstādes atklāšanas daļa bija noslēgusies, «Talsu Vēstis» aicināja tās autori atbildēt uz dažiem jautājumiem.
— Tava personālizstāde ir atklāta. Kādas izjūtas šobrīd rosās tevī, jo Talsi ir tavas mājas. Vai nav grūtāk nodot savus darbus apskatei cilvēkiem vietā, no kuras esi nākusi?
— Beidzot arī ģimene ir redzējusi manus darbus, jo Rīga vienmēr viņiem šķiet ļoti tālu, bet es to, protams, neņemu ļaunā. Parasti jau ir tā mulsinoši, kad savējie ir klāt. Biju uztraukusies, kā tas būs kaut ko teikt savas ģimenes klātbūtnē, bet viss bija tiešām ļoti, ļoti jauki. Mani šeit silti uzņēma. Māra ir vienkārši fantastisks cilvēks, kā arī puiši, kas palīdzēja ar izstādes iekārtošanu.
— Katrs no šīs izstādes darbiem atšķiras gan ar stāstu, gan paustajām emocijām. Ļoti plašs spektrs. Kādēļ šāda izvēle?
— Pats izstādes nosaukums «Klātbūtnes mēģinājumi» jau, manuprāt, pasaka visu. Kā izvēlējos? Pirms izstādes iekārtošanas atbraucu, lai apskatītu telpu. Mani darbi joprojām ir redzami Rīgā, dizaina viesnīcā «Grand Poet Hotel». Pa šo laiku tapa arī jauni darbi, bija vēl esošie darbi no citām sērijām un tā, izejot no tā visa, veidoju šīs izstādes koncepciju. Ilgu laiku neesmu bijusi mājās, man ir jāpastāsta, ko esmu darījusi šo trīs gadu laikā. Pat ne īsti jāpastāsta. Vairāk vēlējos radīt ieskatu tajā, ko es daru, kā domāju un kā jūtu. Man gribējās atvest un parādīt krāsas, bet, tā kā telpas otra puse ir monohromāka un piezemētāka, tas it kā veido stāstu par manām daudzajām šķautnēm, kurās es variēju. Ir grūti vārdos noformulēt to sistēmu, kā tas īsti notiek. Vadījos pēc sajūtām, kā man izskatās telpa un kas kur labāk derētu. Šie darbi ir kā tādas filmiņas, kā jau kino vajadzībām. Filmu kadri no dažādiem stāstiņiem.
— Tavi darbi labi iederētos kādā filmas afišas plakātā. Piemēram, kādai psiholoģiskai drāmai vai kaut kam emocionāli piesātinātam.
— Drīzāk jau afišā kādai mistiskai filmai. Tādai, kurā ir arī šausmu žanra un misticisma elementi.
— Vai šis misticisms, kas atspoguļojas tavos darbos nāk personīgi un jau organiski no tevis pašas, tos radot, vai tev tas tomēr ir jāmeklē kaut kur sev apkārt, iespaidojoties no grāmatām, filmām?
— Man šķiet, ka tas vairāk ir mans personīgais misticisms, jo tās vairāk ir kaut kādas metaforas par maniem pārdzīvojumiem, kas nāk kaut kur dziļi no manis pašas, atklājoties caur dabas motīviem un mistiskiem tēliem. Mani darbi, es teiktu, ir vairāk vai mazāk autobiogrāfiski. Tas ir tāds savs dabīgs izlādes process. To visu var lasīt dažādi, un tas, manuprāt, ir tas, ko es ar to visu vēlos pateikt skatītājam.
— Tavi darbi ir dažāda lieluma, bet, ja tu varētu pilnīgi brīvi izvēlēties: labāk gleznotu lielos formātos, uz lieliem audekliem vai tomēr uz salīdzinoši mazākiem, kādi daži apskatāmi arī šajā izstādē?
— Ja man būtu pieejama neierobežota telpa un materiāli, es strādātu tikai lielformātā, jo tā ir cita brīvība. Viens ir stāsts, ko gribu pastāstīt un ko vēlos ielikt savā darbā, otrs — pašā gleznošanas procesā notiek un rodas dažādas ekspresīvas lietas. Stāsts uz audekla sāk stāstīt pats sevi un vest mani jau kaut kur citur, kur vēl neesmu bijusi. Tas ir tas, kādēļ man patīk gleznot un kāpēc es sevi un savu iekšējo un ārējo pasauli izsaku šajās tehnikās un tieši šajā medijā.

Kristīnes Rublovskas personālizstādi «Klātbūtnes mēģinājumi» kinoteātra «Auseklis» telpās būs iespējams apskatīt līdz 22. martam.