Šeltona — glābšanas riņķis Talsiem medicīnas jomā pirms 30 gadiem

Talsu novads

Janvāra beigās aprit 30 gadi, kopš Talsi ar ASV pilsētu Šeltonu noslēdza sadarbības līgumu. Tas 90. gados deva ievērojamus rezultātus mūsu medicīnas jomā, kurā pirms tam valdīja diezgan bēdīgs stāvoklis.
Tas bija laiks, kad Talsu mediķu pārstāvniecībai bija iespēja palūkoties ASV praksē un pieredzē, kas arī ķirurgam Aivaram Lācarum šķitusi gluži vai utopija salīdzinājumā ar situāciju mūsu valstī. Pēc sadarbības noslēgšanas 1990. gadā mediķu grupa, kuras sastāvā bija tolaik slimnīcas galvenā ārste Biruta Stūre, daktere Brigita Aišpure, galvenā ārsta vietnieks un anesteziologs, ginekologs Ilgvars Felšs un ķirurgs Aivars Lācarus, kuram kā bonuss bijis arī deputāta amats, devušies uz ASV pilsētu Šeltonu.
No Talsiem uz Šeltonu
Agri pavasarī atnāca ielūgums uz Šeltonu un tika noorganizēta talsenieku grupa ar iepriekš minēto sastāvu. Iznāca tā, ka brauciens bijis tieši puča laikā. «Mēs domājām, ka viss būs atcelts un nekur mūs nelaidīs. Mūsu pacelšanās vieta bija Pēterburga, toreiz vēl Ļeņinburga (Ļeņingrada). Braucienā redzējām militārās kolonnas un domājām — apturēs mūs vai ne, bet viss bija kārtībā. Pa ceļam, protams, bija jāpiedzīvo dažādi šoki. Nokļuvām līdz ASV ar padomju lidmašīnu, kur bija pavisam cita attieksme. Piemēram, padomju lidmašīnā pielej pilnu glāzi ar ūdeni un iemet tajā mazu ledus gabaliņu, ja paprasi ledu. Pārsēžamies amerikāņu lidmašīnā, un tur savukārt piegāž pilnu glāzi ar ledu un uzlej pa virsu kolu vai citu dzērienu. Un tad atnāk doma: tādi nu tie kapitālisti ir, viss tikai ledū un neko citu, bet tad, kad braucām atpakaļ, sēžot padomju lidmašīnā, bija pilnīgi pretēja doma: «Kas viņiem — ledus žēl?» It kā sīkums, bet tas parāda, kā īsā laikā izmainās domāšana pašam cilvēkam,» lidojumu pieredzē dalās A. Lācarus.
Ierašanās citā pasaulē
Pēc ilgā lidojuma Talsu mediķus Sietlā sagaidīja pašvaldības pārstāvju grupa. Atbildību par latviešu uzņemšanu tālajā zemē uzņēmās Miervaldis Janševics. Iesākumā viesiem bija sarūpētas aklimatizējošas nodarbes, kad devušies uz Reinīra kalna (Mount Rainier) nacionālo parku, un redzētais talseniekus, protams, pārsteidzis. Brauciens turpinājās arī pa prērijas daļu un indiāņu rezervātā. Kā skaidro A. Lācarus, indiāņi tur dzīvo citādāk nekā štatos, jo viņiem bijušas dažādas priekšrocības un vietējie likumi. Viņš parāda foto, kur redzams ar «Magnum» pistoli rokā, šaujot pa maziem mērķīšiem, bet pašam indiānim, kurš sagaidīja viesus, bijusi vesela būdiņa, kas ekipēta ar dažnedažādiem ieročiem. Tur nedrīkstēja būt tikai granātmetēji. Indiānis bija dienējis Savienoto Valstu armijā, Vjetnamā guvis ievainojumus un bijis ar diezgan lielām veselības problēmām. «Viņš sāka ar mani runāt krieviski. Izrādās, ASV karavīriem Vjetnamā mācīta arī krievu valoda. Viņš bija izgājis speciālu apmācību. Apmēram tāpat, kā es toreiz runāju angliski, tā viņš runāja krieviski. Varējām normāli saprasties. Vēl kāds interesants atklājums. Tajā laikā mums ļoti aktuāls kā simbols bija auseklītis; mēs piebraucām pie indiāņu kultūras centra, un tur pāri visam — auseklītis… Jā, tās zīmes ir internacionālas, bet tajā mirklī apjukām,» atceras A. Lācarus. Tāpat kuriozs bijis, kad Talsu mediķu grupai pajautāts, vai viņiem ir vēlēšanās redzēt kaut ko, ko īsti nesapratuši — vai nu lāčus vai alu. Tad nolēmuši — kāda starpība, jābrauc un jāskatās! Naudas nevienam nebija, jo ar talsenieku algu, pārrēķinot amerikāņu naudā, neko īsti iesākt nevarējuši, tāpat ar tiem desmit dolāriem, kas kabatā bijuši Talsu ķirurgam. Beigās izrādījās, ka jaunie amerikāņu draugi piedāvājuši aplūkot alus darītavu.
Realitāte Šeltonas slimnīcā — utopija talseniekiem
Skatoties pēc visām «pagonām», kas katram Talsu mediķim bijušas, amerikāņi bijuši diezgan tramīgi, vai tik nav ieradies arī kāds no valsts drošības komitejas jeb tā sauktais КГБ cilvēks. «Tā kā es biju ar vismazākajām «pagonām», biju ķirurgs, kas strādā savu ķirurga darbu, amerikāņiem radās jautājums, kāpēc tieši es esmu grupas sastāvā, nevis, piemēram, nodaļas vadītājs vai kāds cits. Tas šķita aizdomīgi,» smaidot atminas Aivars Lācarus. Tā kā visiem angļu valodas zināšanas bijušas tādas, kādas nu bijušas 90. gadu sākumā, brīdī, kad bijis jāiepazīstina ar sevi mediķu kompānijā, Talsu ķirurgs teicis, ka ir surgeon (ķirurgs), bet amerikāņi tā vietā saklausījuši sergeant (seržants) un jautājuši, kāpēc pie viņiem ieradusies militāra persona… Nākamajā dienā pēc ierašanās Šeltonā bija oficiāla tikšanās, bija dažādas nodarbes un lasījumi, kam sekoja pusdienas. Nevienam latvietim negaršojis saldais ēdiens, tāpēc tas tika atdots man, jo es esot vistievākais,» smejot atceras A. Lācarus, kurš Šeltonā dzīvojis medicīnas māsas Sjūzanas, ko visi saukuši vienkārši par Sjū, un baptistu mācītāja, datorspeciālista Toma Bārvika ģimenē.
«Slimnīcā redzējām telpas, aparātus. Artroskopijas operācijas veikšanai tur izmantoja lāzerķirurģiju, kas mums likās pilnīgs kosmoss. Mums jau kosmoss šķita sintētiskie šujamie materiāli, kādu mums nebija. Pie mums šuva ar zīda diegiem, ar ketgutu — tas bija bioloģiski aktīvs materiāls, kas tika iegūts no speciāli apstrādātām aitu zarnām, bet radīja dažādas nepatikšanas cilvēkiem, kuri tika operēti. Varēja izdarīt operāciju, cik vien labi iespējams, bet pēc operācijas, ja bija komplikācijas, tās bija tikai tāpēc, ka lietoja tādus materiālus, kādi bija pieejami Padomju Savienībā. Amerikāņu diegu izmaksas bija daži dolāri par paciņu, un tad radās jautājums, kurš to vispār var nopirkt, ja vienā operācijā var aiziet pat vairāk nekā desmit dažādu materiālu tikai diegos vien,» piebilst A. Lācarus. Viņš pastāsta arī, ka daudz fotografējis, lai būtu ko parādīt mājās. Redzējis laparoskopu, kas pie mums parādījies vien ap 2002. gadu, un rezektoskopu. Lāzerķirurģijas Talsos nav joprojām, bet Latvijā tagad tā ir ikdiena, kas tajos laikos šķitis kā neaptverams brīnums. Viss tik nenormāli atšķīries no Latvijā redzamā, ka nebijis īsti pat ko salīdzināt. Izbrīnījis arī gadījums, kad tur tika veikta smalka operācija kādam puisēnam, kurš bija salauzis roku, bet A. Lācarus sapratis, ka to varējis izdarīt daudz vienkāršāk, un pie mums būtu izlamāts par pēdējo, ja nebūtu varējis to roku salikt kopā.
Redzētais nebeidza pārsteigt
Kad Talsu mediķi ieradušies Šeltonā, viņiem dots padoms, lai uzmanās un nelieto sarunā vārdus «šis», «šitas», «šito», jo amerikāņi dzirdētu to kā «šit», ko vārdnīcas tulko kā lamu vārdu. Par to, protams, var pasmaidīt. Šeltonieši ļoti rūpējušies, lai viesi no Talsiem pēc darba dienas redzētu Ameriku no visādiem aspektiem. «Bijām arī pie štata gubernatora pieņemšanā Olimpijas pilsētā. Stāstījām, kas mēs tādi esam un cik mums ir svarīgi, lai Latvija būtu brīva. Mēs tur bijām tieši laikā, kad ASV atzina mūsu neatkarību, un mūs arī sveica. Tas viņiem bija liels notikums, ka esam tur. Mums pašiem tas arī bija milzīgs pagodinājums,» stāsta Aivars Lācarus. «Slimnīcā redzējām sterilizācijas iepakojumus, kas pie mums parādījās, labi ja 90. gadu otrajā pusē. Viss instrumentārijs, ko viņi velk ārā pēc nepieciešamības — tur nu bija, ko redzēt…»
Nevarot nepieminēt arī piedzīvoto veikalos. Savā ziņā kultūršoks bijis tad, kad nakts vidū ieiets diennakts veikalā un tas bijis preču pārpildīts. Cilvēki, kas ieradušies no bijušās Padomju Savienības, bieži pat burtiski ģībuši no redzētā, jo situācija savā zemē bija skaudra un prāts neņēmis pretī redzamo pārpilnību.
Foto atver Šeltonas draugu sirdis
Uz amerikāņiem iespaidu atstājis tas, ka viņi redzējuši foto uzņēmumu no Talsu slimnīcas, kurā kāds pacients gulējis pie elpināšanas aparāta un redzamas bijušas vecās sistēmas un iekārta. M. Janševics esot teicis, lai iedod fotogrāfam 100 rubļus par bildi, kuru redzot amerikāņi sapratuši, kādā līmenī pie mums ir medicīna, un viņi bija gatavi sadarboties. A. Lācarus piebilst, ka viņam bijuši dažādi jautājumi, un viņš pastāstījis, kā pats pārveido nekvalitatīvos gumijas katetrus, lai tos varētu labāk fiksēt un vieglāk panest. «Toreiz viņi man norakstīja savus katetrus, es tos vedu čemodānā mājās un jutos pārlaimīgs par to, ka varēšu kaut ko labu izdarīt,» neslēpj ķirurgs. Tika ieraudzīta milzīgā atšķirība starp tehnoloģijām, un saprasts, ka pie mums ir ārkārtīgi liela atpalicība, salīdzinot ar situāciju Amerikā. Viesošanās reize ļāva redzēt, izvērtēt un salīdzināt. Šeltonieši sniedza arī materiālo palīdzību. «Agrāk māsiņu kabinetos, piemēram, šprices sterilizēja, bija pat vēl trakāk — līdz apmēram 1993. gadam visas mazās operācijas ķirurgs veica bez cimdiem, jo tādu cimdu vienkārši nebija. Bija tikai lielo operāciju cimdi, ko māsiņas speciāli sterilizēja. Tos mazgāja, tīrīja, pārbaudīja, vai tie ir veseli, un deva atkal sterilizēt. Bet mazās operācijas veica bez cimdiem,» no mūsdienu viedokļa šokējošajā pieredzē dalās A. Lācarus. «Mēs te varam raudāt, ka medicīna ir briesmīga, bet es redzu, ka cilvēki neko nezina vai neatceras, vai tā atmiņa ir tik švaka un viņi nemaz nesaprot, kas toreiz varēja notikt ar cilvēku. Tās tehnoloģijas jau parādīja, ka cilvēks nebija nekas. Ja saka: Latvija ir nolaista, Talsos nav labi, tās ir pilnīgas muļķības. Mums vajag tiekties uz kaut ko labāku, nevis pārmest, ka kaut kas vēl nav paspēts izdarīt.»
Šeltoniešu neatsveramais devums
«Amerikāņi bija pirmie, kuri mums, talseniekiem, atvēra durvis uz pasauli visā tās dažādībā un, protams, uz mūsdienīgu medicīnu — ieveda pasaulē aiz «priekškara». Pārējie draugi — dāņi, zviedri, šveicieši un daudzi citi — nāca vēlāk, bet pirmie ir pirmie — gan sportā, gan visādi citādi,» saka A. Lācarus. Šeltonieši vienā braucienā uz Latviju atveduši to, ko zināja, kas Talsu slimnīcai ir vajadzīgs, piemēram, folija katetrus, vienreizējos sintētiskos šujamos materiālus, dažādus literatūras materiālus par izglītību medicīnā, kas nepieciešama, tai skaitā, piemēram, diabēta aprūpē, kas bija Sjū apņemšanās, un izveidojās arī sadarbība ar dakteri Valdu Stalti. Pēc tam parādījies arī diabēta pacientu ēšanas apmācības kabinets. Amerikāņi skatījušies arī, kādas ir citas vajadzības. Īpaši sirdī viņiem iekritis Kāķīšu bērnunams, kam tika sniegta palīdzība. Nākamā šeltoniešu grupa jau braukusi tīri pa medicīnas līniju.
«Bet tad, kad atbraucām no Šeltonas, noklausījušies un redzējuši to kosmosu, redzētais mums lielā mērā mainīja domāšanu. Bija zināmā mērā neticība, ka tas ir iespējams arī pie mums. Teikšu godīgi, es pats neticēju, jo, piemēram, redzēt lāzerķirurģiju 1991. gadā bija kaut kas neaptverams, bet tagad man tas ir darbs — strādāt ar tādām lāzeršķiedrām. Latvijā tas ir iespējams un notiek,» bilst A. Lācarus un atminas arī viesošanos Black Hills hospitālī, kur bijusi moderna dzemdniecības nodaļa, bet lielāko iespaidu atstājis pirmo reizi redzētais magnētiskās rezonanses izmeklēšanas aparāts, kas tagad Latvijā ir ikdiena. «Tāpat internets un datori toreiz Amerikā jau bija ikdiena. Toms Bārviks jau tad strādāja attālināti mājās un rakstīja programmas. Kad es dzīvoju pie viņiem, manā istabā bija pieci datori, un tas mums atkal šķita kosmoss. Kurš gan ticēja, ka mums var būt dators? Un no turienes mums arī atnāca pirmie datori, kas gan tika lietoti ierobežoti, bet tas bija pirmais solis. Nebūs pirmais solis, tad bērns nekad neiemācīsies arī staigāt. Kad Toms rādīja, kā dators darbojas, pārņēma neizpratne — kam man tas, jo toreiz domāju, ka savu mūžu nodzīvošu bez datora, bet 2001. gadā es pats Talsu domē ieviesu datortīklu, kas bija tikai desmit gadus vēlāk,» atklāj A. Lācarus. «Mums bija robusta attieksme: tev ir jāvar, tev ir jādara, bet daudzas lietas cilvēks nemaz nevar izdarīt. Sjū darbošanās ietvaros tika pamācīts, kā, piemēram, pareizi pārvietot pacientu, lai viņš mazāk ciestu un tas būtu fiziski vieglāk personālam, un lai tas kopumā ērtāk un cilvēcīgāk abām pusēm. Tas bija liels brīnums mūsu mediķiem, īpaši palīgpersonālam, ko tolaik sauca par sanitāriem. Tas bija sasniegums, ka apmāca ne tikai vadošos speciālistus, ārstus, ķirurgus, terapeitus, anesteziologus, bet māca visiem, lai visi iegūtu. Iepriekš sanitāriem nebija nekādas speciālas apmācības. Šeltonieši atnāca ar ideju, ka kvalifikācija ir jāceļ visiem. Cita lieta ir tā, ka mūsdienās kvalifikācijas celšana ir bizness un ļoti formāli ceļ kvalifikāciju, bet toreiz tā bija absolūti neformāla, bet daudz efektīvāka,» neslēpj ķirurgs ar ilgu gadu pieredzi.
Šeltonas pārstāvji uz Talsiem braukuši trīs reizes, un talsenieki mērķus sasnieguši diezgan strauji. Notika lielas izmaiņas — vecās slimnīcas remonti, slimnīcā parādījās dažādi nebijuši aparāti. «Mēs gājām uz jaunām tehnoloģijām, sakārtotām telpām, izmaiņām domāšanā, piemēram, ka operāciju zālēs nav brīvas un tiešas piekļuves, bet ir jāpārģērbjas, stingri jāievēro sanitārās normas. Daudz kas izmainījās, kas tagad šķiet pats par sevi saprotams,» atzīst A. Lācarus.
Rotari klubs — noskatīts tieši Šeltonā
Šeltonā aktīvi darbojās Rotari klubs, kura moto ir pašaizliedzīga kalpošana, tādēļ tas deva impulsu, lai arī Talsos tāds būtu. Lai gan Rotari klubu Talsos tik ātri neizveidoja, iesaistoties Zviedrijas draugiem no Sederčepingas, klubs Talsos tika atklāts. «Es arī biju šai klubā, un mana pirmā prasība bija, ka mums jādara jebkas, lai Latvija būtu sasaistīta ar dažādām organizācijām pasaulē un tas būtu mūsu iespējamais devums neatkarības nosargāšanā. Ne tikai barikādes, bet arī dažādas ikdienas aktivitātes ir nepieciešamas, lai mēs būtu iesaistīti, integrēti pasaulē, nevis atsevišķi nodalīti, kad neviens pat nepamanītu, kas ar mums notiek. Tad nu Rotari klubs citu darbu starpā piesaistījās arī vecās slimnīcas vecās laboratorijas rekonstrukcijā,» Šeltonas ietekmi arī uz šo notikumu uzsver ķirurgs Aivars Lācarus.